Ūdri uz kāzām izprovocējuši vedēji Pīki

Aizvadītajā nedēļā notikušajās un plašu publicitāti iemantojušajās Ingrīdas Ūdres (nu jau Latimiras) un Gordona Latimira kāzās par vedējiem tika izraudzīti pieredzējušie politiķi un, izrādās, arī vedēji Rihards un Sarmīte Pīki.

Abi pieredzējuši dažādus kuriozus, kas notikuši citās laulībās: reiz viņiem gandrīz nozagts tradicionālais kāzu svečturis, savukārt vedējtēvu Pīku ierasties uz kāzām aizkavējusi igauņu Ceļu policija.

Patīk kontrolēt

Riharda un Sarmītes Pīku laulības stāžs ir pietiekami ilgs, lai abus varētu uzskatīt par pieredzējušies – pērn abi nosvinējuši sudrabkāzas. «Mūsu kāzas bija 9. decembrī, manā vārdadienā. Riharda draugs, rakstnieks Jānis Kolbergs toreiz vēl pasmējās – redz, kāds Ričs ir aprēķinātājs: lai neaizmirstu kāzu jubilejā pasniegt puķes, apprecas sievas vārdadienā. Tad jau neaizmirsīs,» atminas Pīka. Līdz abu kāzu dienai laiks bijis pelēcīgs, bet tieši kāzu dienā, kad pāris iznācis no dzimtsarakstu nodaļas, sācis snigt un snidzis turpmākās pāris nedēļas.

Vedēji abu kāzās bijuši tolaik aktieris, bijušais Dailes teātra direktors Bērtulis Pizičs ar kundzi Intu. «Bērtulis ir arī viena mūsu bērna krusttēvs, mēs joprojām esam draugi,» iestarpina Pīks. Pēc desmit gadiem Pīki laulājušies vēlreiz, jo vēlējušies savienību noslēgt baznīcā. Abus laulājis Brīvdabas muzeja Usmas draudzes mācītājs Ginters, un kopš tā brīža katram uz zeltneša ir pa diviem gredzeniem. Par pilnvērtīgām kāzām abi uzskata arī sudrabkāzas, kurās vedēji bijuši Vitālijs un Lidija Gavrilovi, līdz ar to sanāk, ka abi kopā nosvinējuši trīs kāzas.

«Kāzas – tā ir atbildīga lieta. Arī savās kāzās tikai tad, kad iesēdināju pēdējos viesus mašīnā, atļāvos iedzert vairāk par vienu glāzi šampanieša. Ja es kaut kur piedalos, tad gribu kontrolēt situāciju. Jutos atbildīgs par visiem aicinātajiem kāzu viesiem,» pauž Pīks.

Provocēja Ūdri uz kāzām

«Mēģināju skaitīt, cik kāzās esam bijuši vedēji, – sanāca ap 8–10. Kad vēl paši nebijām precējušies, biju vedēja kādās slavenās kāzās, kuru laikā tika nolikti ziedi pie Brīvības pieminekļa, kas tajā laikā bija absolūti ekstrēmi. Par to mani vēlāk nelaida uz Poliju,» atceras Pīka. Ūdres kāzās ziedu nolikšana gan noorganizēta. «Nesaprotu, kāpēc mūsdienās, kad tas vairs nekādas problēmas nesagādā, šī iespēja tiek tik reti izmantota. Turpat blakus ir Bastejkalna tiltiņš, kas ir noklāts ar atslēgām, bet Brīvības piemineklim jaunlaulātie diemžēl paiet garām.»

Jautāti, kā īsti nokļuvuši līdz vedēju lomai Ūdres kāzās, Pīks saka: «Ingrīdu pazīstam sen, un arī Gordonu pazīstam jau gadus desmit. Patiesībā jau mēs provocējām viņus uz kāzām. Laiku pa laikam apjautājāmies gan vienam, gan otram, kāpēc viņi tā dzīvo, juridiski nesakārtojuši attiecības. Nevar teikt, ka būtu viņus pierunājuši, tomēr provocējām gan. Gan nopietni, gan pa jokam paprasot, kad tad mēs kādu šampanieti kāzās varēsim iedzert.»

«Pēc pēdējām kāzām sev teicām – viss, vairs par vedējiem neiesim. Tomēr bijām aizmirsuši faktu, ka pirms gadiem septiņiem Ingrīdai ar Gordonu bijām solījuši būt vedēji viņu kāzās. Mums nebija izvēles iespējas, kad viņi piezvanīja un to atgādināja,» papildina Pīka. «Viena lieta ir būt vedējiem jaunam pārim, pavisam cita – tādam, kas kopā pavadījuši jau ilgu laiku un ko labi pazīstam. Neteikšu, ka tādēļ uzdevums ir vieglāks, jo prasības paaugstinās,» pauž Pīka. Tam piekrīt arī Pīks, atceroties, ka šīs kāzas bijis jāvada trijās valodās – latviešu, angļu un krievu, jo ieradušies arī Gordona kolēģi no Maskavas. «Manuprāt, kāzas bija izdevušās. Vismaz cilvēki nākamajā dienā teica, ka bijis ļoti labi,» ir pārliecināts Pīks, piebilstot, ka vieglāk vadīt tādas kāzas, kurās piedalās cilvēki ar pieredzi sabiedriskās aktivitātēs, nekā tādas, kur viesi sēž un skatās, «ko tad Sarmīte un Rihards būs sagatavojuši». Ingrīdas Ūdres kāzās Gavrilovs, Zorgevics un citi nebija jāmudina uz aktivitātēm. Paši labprāt iesaistījušies.

Nevar atrast novēlējumu

«Manas māsīcas kāzās 90. gadu pirmajā pusē bija unikāls gadījums, proti, bija divi vedējtēvi un es, viena vedējmāte. Rihardam tieši kāzu dienā vajadzēja būt valdes sēdē Helsinkos, un to pārlikt nevarēja. Visa kāzu pirmā daļa ar dzimtsarakstu nodaļu un braukšanu uz kāzu norises vietu Valmierā notika manā un dramaturga Paula Putniņa vadībā, bet Rihards tikmēr drāzās ar auto no Tallinas prāmja. Beigu beigās, kad viņš pēcpusdienā ieradās, kāzas ar diviem vedējtēviem sanāca atraktīvas un interesantas,» atminas Pīka. «Mani vēl pa starpu apturēja igauņu Ceļu policija un «noštrāpēja». Prasīja, kur tad es tā steidzos, un, kad sacīju, ka uz kāzām, tad tā viltīgi smaidīja, sak, tā jau visi aizbildinās,» pasmejas Pīks.

Visās kāzās Pīki ievēro dažas noteiktas tradīcijas. Uz jaunlaulāto galda vienmēr ir svečturis, ko vedēji Pīkiem uzdāvinājuši viņu kāzās. «Reiz mums to pat mēģināja nolaupīt. Zaglis mēģināja iekļūt mūsu mājā, bet nezināja, ka mums ir signalizācija. Bija jau pavēris logu, un pirmais, kas pa rokai gadījās, bija svečturis. Tas bija vienīgais, ko viņš paguva paķert. Vēlāk redzot, ka tas nav zelta, viņš to nometa uz lauka, kur to pēc divām dienām arī atradu,» tā Pīks.

Vēl viena tradīcija, ko programmā iekļauj vedēji, – ļauj jaunajam pārim uzrakstīt to, kā viņi redz savu dzīvi pēc pieciem vai desmit gadiem. «Tas brīdis, kad abi, viens otram neredzot, raksta šo novēlējumu, ir atklātības mirklis. Jebkuram cilvēkam kāzu brīdis ir emocionāls. Ar šo novēlējuma atstāšanu arī bija interesants gadījums. Manas māsīcas kāzās vēstījumus ielikām pudelē, aizlakojām un ierakām pie Krimuldas baznīcas, kas toreiz vēl nebija atjaunota. Kad pēc desmit gadiem gribējām pudeli izrakt, tas nebija iespējams, jo draudze bija atjaunojusi saimniecību, un mēs pudeli vairs nevarējām atrast,» atceras Pīka.

Ūdres kāzās novēlējumi piestiprināti baložiem pie kājām, un tie palaisti ar vārdiem – lai aiznes vēstījumu Svētajam Pēterim. Patiesībā jau Pīki zina baložu saimnieku un, cerams, vēstījumus, dabūs atpakaļ, jo pasta baloži atgriežas mājās. Ko viens otram novēlējuši, Ingrīda un Gordons uzzinās pēc pieciem gadiem.