Šuplers komandas gara dēļ jādelēs uz zirga

Šodien, 31. jūlijā, pie «Arēnas Rīga» – «Dinamo» Hokeja līdzjutēju galvaspilsētas atklāšanas svētki.

Šopavasar, tuvojoties Kontinentālās hokeja līgas izšķirošajām spēlēm, Rīgas «Dinamo» treneris Jūliuss Šuplers ar komandas kapteini Sandi Ozoliņu saderēja – ja «Dinamo» iekļūs izslēgšanas spēlēs, viņš baltā zirgā jās no «Reval Hotel Latvija» līdz Dailes teātrim. No derību pildīšanas Šuplers izvairīties negrasās: ar balto zirgu, ar kuru sestdien paredzēts veikt izjādi Rīgas ielās, viņš aizvadījis jau četrus treniņus.

Komanda vēl top

Ar Rīgas «Dinamo» treneri Jūliusu Šupleru »VZ« tikās Valmierā, kur dinamieši aizvada treniņnometni. «Strādāju visu laiku. Reizēm nakts vidū pa sapņiem man ienāk kas vērtīgs prātā, un es pamostoties mēģinu to atcerēties un no rīta pierakstīt,» puspajokam stāsta Šuplers.

Pirms augustā paredzētajām pārbaudes spēlēm vēl nav skaidrs komandas galējais sastāvs. «Līgums pagaidām noslēgts tikai ar [vārtsargu] Krisu Holtu. Par spīti visām grūtībām, mēģinām saglabāt līdzšinējo komandas stratēģiju – ļaut spēlēt vietējiem spēlētājiem, jaunajiem talantiem, komandu papildinot ar sešiem septiņiem leģionāriem, kuri spēj sevi atpelnīt, gūstot vārtus,» skaidro Šuplers.

Šosezon «Dinamo» rindās nespēlēs nedz Marsels Hosa, nedz Edgars Masaļskis, kuri pagājušajā sezonā kļuva par komandas mīluļiem. Toties atpakaļ ir Marks Hartigans. «Izsisties jaunā komandā nav nemaz tik viegli, un Hartigana gadījums to apliecina. CSKA viņš nebija mierā ar to, ka visu laiku aizsardzībā jādara melnais darbs un nav iespējas izcelties. Redzēs, kā būs ar Hosu. Šeit viņš bija zvaigzne, bet nezin kā klāsies citā komandā,» pauž Šuplers. Patlaban vēl nav skaidrs, kurš «Dinamo» pamatsastāvā varētu iekļūt no gados jaunajiem spēlētājiem. Nav izslēgts, ka tas varētu būt 1992. gadā dzimušais Ainārs Podziņš – Krievijas latvietis, kurš šogad sekmīgi pabeidzis vidusskolu un cer veidot karjeru «Dinamo» sistēmā.

Dzīvoklī par šauru

Šupleram īstu atvaļinājumu ar ceļošanu šogad neesot izdevies baudīt. «Sievai bija gurna operācija. Pēc tam gan kopā aizbraucām uz kūrortu, nedēļu padzīvojām pie jūras. Tomēr lielākoties biju mājās,» atklāj Šuplers. Māju Slovākijā treneris esot 25 gadus cēlis pats savām rokām un arī visus mājas darbus mēģina veikt pats. «Šur tur vajadzēja pieremontēt, pastrādāt dārzā. Bija jāsakopj mauriņš. Šajā jomā esmu kļuvis par īstu profesionāli. Ne tikai pļauju, bet arī apstrādāju ar ķīmiju, lai no mauriņa iznīcinātu nezāles,» pauž Šuplers. Latvijā viņš patlaban īrē privātmāju Piņķos, netālu no ledushalles. «Dzīvoklis tomēr nav tas. Man vajadzīgs, lai, atnākot mājās, būtu miers un klusums, lai var drusku parosīties pa dārzu, kāds nu viņš tur ir, lai var kopā ar draugiem uzcept gaļu. Dzīvoklī tas nav iespējams,» saka treneris.

Ievērojamu laika sprīdi Šuplers atvaļinājumā pavadījis kopā ar mazbērniem Filipu un Miško, kas piedzimuši meitas Blankas ģimenē. «Dēlam Marekam gan pagaidām bērnu vēl nav. Nav laika. Viņš ir zobārsts un, ja nav aizņemts ar zobu labošanu, tad izgatavo protēzes. Arī meita ir mediķe. Pagājušajā gadā uzsāka savu ģimenes ārstes praksi, un tagad viņai jau ir vairāk nekā tūkstoš pacientu. Par bērniem man galva absolūti nesāp,» stāsta hokeja treneris. Viņš pieļāva, ka šajā sezonā biežāk laika sanāks pavadīt ar sievu, kura vairāk dzīvos Latvijā nekā Slovākijā. «Ir gan vien problēma – viņai nav autovadītāja tiesību. Piņķos mašīna tomēr vajadzīga, jo ar taksometru vai mikroautobusu braukāt būtu pārāk sarežģīti,» atzīst Šuplers.

Zirgs pie Jūļa jau pieradināts

Derības starp Šupleru un komandas kapteini Sandi Ozoliņu tika noslēgtas pēdējās izbraukuma tūres laikā. Šuplers jokojot izmetis, ka gadījumā, ja dinamieši tiks kausa izslēgšanas spēlēs un pārvarēs pirmo kārtu, viņš notetovēšoties. Hokejisti ironizējuši, ka tā neies krastā – Jūlis droši vien jau sen nobriedis lēmumam par tetovējumu un nu izmantošot iespējamo veiksmi, lai par šādu soli attaisnotos sievas acīs. Galu galā vienojušies, ka Ozoliņš uz spēles liek savu dārgo pulksteni, bet Šuplers panākuma gadījumā spēļu sērijā pret Sanktpēterburgas SKA sēdīsies balta zirga mugurā, ietērpsies Napoleona tipa mundierī un cepurē un šādā paskatā veiks ceļu no «Reval Hotel Latvija» līdz Dailes teātrim.

Tagad gan maršruts mainīts un Šuplers mēros ceļu no Kongresu nama līdz «Arēnai Rīga». «Es tam ļoti nopietni gatavojos. Jau pirms laba laika atradu baltu zirgu, ar kuru trenējos, un tagad viņš man klausa. Rikšos nē, bet tā mierīgi soļiem varu pajāt. Bija četri treniņi, un īstenībā tas ir ļoti interesanti. Cilvēkam kaut ko vari pateikt, lai viņš saprot, bet ar zirgu jāsaprotas citādi, ar žestiem, glāstiem. Domāju, ka sapratni esam panākuši. Pagaidām gan nezinu, kā tur tikšu mugurā. Zirgs ir ap diviem metriem augsts, bet man tas augums tāds ir, kāds ir. Nez, kādas trepes vajadzēs. Ceru, ka tiešām nekas slikts nenotiks. Negribētos mirt nelaimes gadījumā,» joko Šuplers.

Derību dēļ ticis pie tetovējumiem

Šis nav pirmais gadījums, kad Šuplers zaudē šādās derībās. Jau trenējot klubu Slovākijā, viņš ar komandu saderējis – ja tā uzvarēs kādu krietni spēcīgāku klubu, viņš uz pleciem uztetovēs plaukstas lieluma attēlus, ko arī nācies izpildīt. Patlaban trenera plecus rotā kaut kas līdzīgs ornamentiem greznotas saules attēliem, kurus fotografēt viņš gan neļauj. «Īstenībā nācās diezgan grūti attaisnoties sievas priekšā,» atceroties smejas Šuplers.

Latvijā viņš jau iesakņojies. «Latviju par savu otru dzimteni nesaucu, tomēr kā darbavieta tā man ļoti patīk. Ja patīk darbs, tad to var darīt jebkurā valstī, tāpēc izbrīna latvieši, kuri runā, ka Latvijā nav darba, bet arī citur to meklēt nebrauc. Ar darbu esmu ļoti apmierināts, jo cienu puišus un jūtu, ka arī mani ciena. Tas ir galvenais. Dažkārt esmu dzirdējis kritiku, ka esmu pārāk demokrātisks. Nu piedodiet! Es savu darbu daru tā, kā protu, un, ja kāds saka, ka esmu pārāk mīkstsirdīgs, tad tā nav taisnība. Nedomāju, ka uzlikts 40 000 eiro sods būtu mīkstsirdīgi. No otras puses, man rūp komanda un tas, kāda tajā ir atmosfēra,» klāsta Šuplers, piebilstot, ka arī derības par jāšanu baltā zirgā ir viens no veidiem, kā radīt komandas garu un to saliedēt.