Ozoliņš pamet sievu. Vai Lieckalniņas dēļ?

© Vakara Ziņas

Kā zibens spēriens no skaidrām debesīm – tā varētu raksturot nedēļas nogalē interneta portālus aplidojušo sensacionālo ziņu, ka Rīgas «Dinamo» komandas kapteinis Sandis Ozoliņš tiesā iesniedzis laulības šķiršanas pieteikumu. Vai tas tapis hokejista aizraušanās ar TV dīvu Annu Lieckalniņu vai cita iemesla dēļ, nav zināms.

Pirmoreiz slavenais hokejists Sandis Ozoliņš (37) kopā ar TV dīvu Annu Lieckalniņu (27) zem fotostobriem patrāpījās pagājušajā ceturtdienā, kad abi tika pieķerti pie Rīgas Motormuzeja, kur risinājās Latvijas Blondīņu asociācijas rīkotā festivāla konkurss. Jau nākamajā dienā Ozoliņš kopā ar Lieckalniņu ieradās «Go Blonde» noslēguma ballītē naktsklubā «Godvil», kur īpaši nevairījās no fotogrāfiem. Interesanti, ka oktobra beigās, kad Rīgā bija ieradusies hokejista sieva Sandra (37) ar dēliem, nofotografēties kopā ar ģimeni Ozoliņš »VZ« kategoriski atteicās... Laulības šķiršanas pieteikums iesniegts Rīgas rajona tiesā. Ne Ozoliņš, ne viņa sieva, ne arī Lieckalniņa šajā sakarā nekādus komentārus nesniedz.

Kas pēkšņi notika?

Kad pērn Ozoliņš noslēdza līgumu ar Rīgas «Dinamo», tad vairākkārt uzsvēra, ka tam piekritis tikai pēc konsultācijām ar sievu Sandru. Viņa palika ASV, jo abu dēli Kristofers un Roberts mācās Denverā, attiecīgi 7. un 9. klasē. Starp citu, abi ir ASV pilsoņi, turklāt latviski nerunā. Oktobra beigās Sandra ar dēliem divas nedēļas bija Rīgā, apmeklēja arī «Dinamo» spēli, un toreiz nekas neliecināja, ka ģimenē valdītu krīze. «It kā atgriežos mājās, bet jau zinu, ka braukt atpakaļ būs vientuļi. Nav vīra. Vientulības sajūta, braucot atpakaļ, ir šausmīga. Grūti dzīvot atsevišķi. Ļoti grūti. Mēģinu ielikt smadzenēs, ka jādara tas, kas jādara. Bērniem jāiet uz skolu, un vīram jāstrādā,» toreiz »VZ« pauda Sandra.

Sievu noskatīja skolā

Šomēnes Sandis un Sandra Ozoliņi būtu varējuši svinēt 18 gadu kāzu jubileju, turklāt jāpiebilst, ka abi draudzējās jau no skolas laikiem. Kad 1992. gada janvārī Ozoliņš devās uz Ameriku (iesākumā viņš spēlēja NHL komandas Sanhosē «Sharks» rezerves komandā, bet jau rudenī – lielās komandas pamatsastāvā), Sandra viņam sekoja. Sieva bija līdzās pašos smagākajos Ozoliņa dzīves un karjeras brīžos. 1992. gada beigās hokejists guva smagu ceļgala savainojumu, četrus mēnešus pavadīja uz kruķiem, šajā laikā krītot depresijā un alkoholismā. Jau tolaik intervijās Ozoliņš izteica apbrīnu un pateicību, ka Sandra viņu spējusi izturēt. Vēl smagāka krīze sportista karjerā iestājās šā gadsimta sākumā, kad alkohola liga aizvien vairāk pieņēmās spēkā. «Grūti pateikt, kas sievai palīdzēja to laiku izturēt, varbūt viņa redzēja manu vēlēšanos mainīties. Bija brīži, kad pašam šķita – nu gan Sandra mani pametīs. Trakākās bija vasaras, sezonas laikā nedzēru. Tas, ka spēļu laikā no alkohola spēju atturēties, manī radīja cerību, ka tik traki nav, gan jau nepazudīšu. Diemžēl viss progresē,» intervijā, kas novembrī tika publicēta portālā «kasjauns.lv», vaļsirdīgs bija pats Ozoliņš.

Vienmēr līdzās

2005. gada decembrī Ozoliņš brīvprātīgi uzsāka ārstēšanos pret pārmērīgu apreibinošo vielu lietošanu, piedaloties programmā, kuru uzrauga NHL un NHL Spēlētāju asociācija. Personīgās dzīves un krīzes dibenu vienīgais Stenlija kausa ieguvējs no Latvijas, šķiet, sasniedza 2006. gada maijā, kad Ņujorkas «Rangers» aizsargs tika aizturēts par braukšanu 1,7 promiļu lielā alkohola reibumā, turklāt pārsniedzot ātrumu. Ozoliņam nācās stāties tiesas priekšā, tomēr viņš tika cauri ar diezgan simbolisku sodu. Lieki piebilst, ka arī šā drūmā perioda laikā viņam vienmēr līdzās bija Sandra. Pirms dažiem gadiem Ozoliņam beidzot tik tiešām izdevās atmest dzeršanu (arī Latvijā nav manīts, ka viņš pat visās «dinamiešu» ballītēs lietotu ko stiprāku par «Mangaļu» vai «Boržomi» minerālūdeni), viņš pat iesaistījās anonīmo alkoholiķu kustībā. «Pašlaik man palīdz tie, kas paši pieredzējuši alkoholismu. Beidzot es spēju ar kādu izrunāties, kaut izgāzt visu to žulti, kas manī ir sakrājusies. Esmu iemācījies visu neturēt sevī...» tā Ozoliņš.

Vai efekts pārvērtās par defektu?

Taču iespējams, ka hokejists no viena grāvja ieslīdzis otrā. Kā »VZ« pastāstīja kāds anonīmo alkoholiķu kustības pārstāvis, atmetot dzeršanu, cilvēki bieži maina attieksmi ne tikai pret līdzšinējo dzīvesveidu, bet arī pret visu, kas ar to saistās, tostarp tuviniekiem. «Ja «plostojot» izjūti tādu kā vainas apziņu, tāpēc visus pārmetumus uztver ar sapratni, cik nu tā tev konkrētajā brīdī ir, tad pēc «nomešanas» jebkurš teikums jau tiek uztverts kā kaut kas līdzīgs pārmetumam, lai arī tā varbūt nav,» klāstīja bijušais alkoholiķis. Nav gan zināms, vai uz Ozoliņu šīs bijušo dzērāju sapulces iedarbojušās līdzīgi, taču... «Sieva ir mans tuvākais cilvēks, bet man svarīgi ir runāt arī ar cilvēkiem, kas spējuši tikt galā ar alkoholismu un tagad dzīvo normālu dzīvi,» šāda atziņa izskanējusi no hokejista mutes.

«Lieckalniņas faktors»

Naudas miljonāram Ozoliņam netrūkst – jau 1998. gada rudenī viņš varēja vieglu roku atteikties no līguma, kas trīs gados dotu 10 miljonus dolāru, hokejistam pieder māja pie Denveras un savrupmāja Baltezerā –, tāpēc līguma noslēgšana ar «Dinamo», visticamāk, bija tikai vēlme pēc vienas sezonas pārtraukuma atkal augstā līmenī uzspēlēt hokeju. Taču būt prom no ģimenes veselu sezonu – tas nav viegli, tāpēc tikai retais ticēja, ka «dinamiešiem» izdosies ar 37 gadus veco hokejistu noslēgt līgumu arī uz nākamo sezonu. Taču tas izdevās, turklāt pārsteidzoši ātri, un šoreiz nebija nekādu paziņojumu par to, ka tas noticis pēc rūpīgas konsultācijas ar sievu. Iespējams, tobrīd jau darbojās «Lieckalniņas faktors». Starp citu, šī jaunā dāma nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta – līdz šim jau pusgadu par viņas draugu tika dēvēts uzņēmējs Jānis Grūbe, bet pirms tam viņai tika piedēvētas attiecības arī ar citiem ietekmīgiem (un turīgiem) vīriešiem. Kādreizējai TV šovu «Zvaigžņu lietus» un «Cīņas klubs» vadītājai ir arī astoņus gadus veca meita Annija Aleksandra, kuras tēvs ir pazīstamais basketbolists Aigars Vītols. Meitiņa dzīvo pie viņa.

Svarīgākais