Šomases audžudēla nāvi apvij mistikas dvesma

Šonedēļ sabiedrības visvairāk apspriestā ziņa bija vēsts par dziedātājas Lienes Šomases audžubrāļa traģisko bojāeju. Policija pagaidām turpina notikušā izmeklēšanu, savukārt »VZ«, vadoties pēc aculiecinieku un citu lietā iesaistīto cilvēku anonīmi stāstītā, mēģināja noskaidrot, kas īsti un kāpēc noticis traģiskajā naktī, kā arī restaurēt notikušo.

Oficiāli izvirzītas divas versijas

Pagaidām notikušā apstākļi ir diezgan neskaidri. Pēc policijas oficiāli sniegtās informācijas, 10. martā pulksten 1.30 saņemta informācija, ka Valmierā, Kārļa ielas mājas pagalmā, atrasts guļošs 1991. gadā dzimis valmierietis. Vīrietis, kam konstatētas vairākas smagas traumas, slimnīcā miris. Šis puisis izrādījies dziedātājas Lienes Šomases audžubrālis Artūrs Bečers. 20 gadus vecā jaunieša nāve netiek saistīta ar vardarbības lietojumu, un policijā tiek pārbaudīta versija, ka dzīvībai bīstamās traumas viņš guvis, nolecot no mājas jumta, norādījusi Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Prevencijas grupas vecākā inspektore Dace Jukāma. Par notikušo uzsākts kriminālprocess, nozīmētas ekspertīzes un izmeklēšana vēl turpinās. Jāpiebilst, ka Kārļa iela atrodas pašā Valmieras centrā, perpendikulāri pilsētas centrālajai Rīgas ielai. Ko tur darījis Artūrs un kāpēc izlēmis nokārtot rēķinus ar dzīvi, oficiāli nav zināms.

Aculieciniece: puisis lēcis

Pēc traģēdijas interneta komentētāji varen čakli metās apspriest notikušo – daudzi neticēja pašnāvības versijai, jo Artūrs esot bijis dzīvespriecīgs jaunietis ar lieliem nākotnes plāniem, kam it kā nebūtu iemesla labprātīgi doties nāvē. Pieteicās arī kāda aculieciniece, kura it kā uzgājusi mirstošo puisi. Pēc viņas versijas, liktenīgais lēciens no piecstāvu mājas jumta esot noticis jau ap pusvieniem, tieši šī aculieciniece izsaukusi ātro palīdzību «ar domām, kaut viņš izdzīvotu, jo skats nebija no tiem labākajiem». Pēc šīs meitenes stāstītā var noprast, ka Artūrs viņai teju uzkritis virsū – uzreiz pēc kritiena trokšņa viņa instinktīvi pavērusies uz māju, kurai visi logi bijuši tumši. Nav dzirdētas arī kādas balsis vai palīgā saucieni, līdz ar to neesot nekāda pamata spekulācijām par to, ka puisi kāds būtu nogrūdis no mājas jumta. «Ātro palīdzību izsaucu dažas sekundes pēc kritiena, bet tas neko nelīdzēja, jo kritiens bija nāvējošs un mediķi bezspēcīgi,» vēsta anonīmā ziņotāja. Viņa arī apraksta traģēdijas vietu, kam vajadzētu dzēst pēdējās šaubas, vai notikušais ir pašnāvība. Proti, augšā uz jumta apkārt visai mājai esot metāla norobežojums: ja puisis būtu izkritis pa logu vai arī grūsts no jumta, viņa ķermenim vajadzētu gulēt tuvāk mājas sienai, bet viņš atrasts krietni tālāk, tātad – lēcis. Daži anonīmie ziņotāji pieļāva, ka Artūrs nolēcis no mājas, kurā kādreiz dzīvojis kopā ar vecvecākiem.

Dzīvu vecāku bārenis

Apkopojot pieejamo informāciju, var secināt, ka Artūra Bečera dzīve bijusi ļoti smaga, bet Strenču novada kultūras dzīves organizatores Artas Šomases pirms septiņiem gadiem pieņemtais lēmums puisi adoptēt – ļoti apsveicams. Artūra mamma (šoreiz gribas rakstīt sausi – bioloģiskā māte) aizbraukusi strādāt uz ārzemēm un atstājusi tolaik vēl pirmskolas vecuma zēnu vecvecāku audzināšanā. Tēvs bijis «parasts Valmieras dzērājs», kam bērna liktenis bijis vienaldzīgs, lai gan viņam esot bijis gan dzīvoklis, gan darbs, taču «uzvarēja alkohols». Daži līdzgaitnieki atceras, ka Artūrs, kas tolaik mācījies bērnudārzā un nav pat pratis lasīt, sūtījis zīmējumus it kā mammai uz ārzemēm, lai gan tolaik vēl nav pat nojautis, ka mamma ir viņu atstājusi uz visiem laikiem – šobrīd viņa it kā mītot otrpus okeānam. Kad vecvecāki nomiruši, puisi adoptējusi Šomasu ģimene, taču arī šajā gadījumā nav klājies viegli. Pēc neoficiālas informācijas, no tiem pašiem anonīmajiem informatoriem, tolaik no ģimenes aizgājis Artas Šomases vīrs Ludis, un Artūrs kādu laiku dzīvojis pie audžutēva jaunās ģimenes, bet tad devies atpakaļ pie audžumammas uz Jērcēnu pagasta «Sprigulīšu» māju, kur lielākoties uzturējies arī pēdējā laikā. Jāpiebilst, ka Artūram ir arī māsa (vārdā Linda), kura dzīvo citā ģimenē. «Pozitīvs, labs čalis,» tā viņu raksturo paziņas. «Dzīvu vecāku bārenis,» izskanējis arī tik skarbs atzinums.

Kādreiz zadzis un klaiņojis

Artūrs Bečers mācījies «Jāņmuižā» jeb, kā to oficiāli dēvē, Priekuļu un Jāņmuižas valsts tehnikumā, ceturtajā kursā, kur plānoja iegūt iekšdarbu apdares speciālista diplomu. Ja precīzāk – nevis plānoja, bet laikam gan vienkārši gribēja pabeigt mācības. Kādā interneta mājaslapā, kas pulcē interneta spēles «konterstraika» piekritējus, tolaik 18 gadus vecais puisis ievietojis savu foto ar segvārdu Elks. Viņš smejoties par sevi vēsta: «Es esmu deģenerāts un nedaru neko.» Pēc tam piemetina: «Mācoties par apdares darbu tehniķi otrajā kursā, esmu sapratis, ka šī profesija galīgi mani nesaista, bet, tā kā esmu iesācis, jāmēģina pabeigt.» Vai viņš jutās nelaimīgs, jaunajā ģimenē neiederīgs? Diez vai.

Lūk, ko aptuveni pirms gada savā pirmajā, vienīgajā un līdz ar to pēdējā intervijā «Neatkarīgās Rīta Avīzes» pielikumam «Māja» (raksts bija par Artu Šomasi un viņas ģimeni) vēstījis pats Artūrs, kurš bija visvecākais no trim adoptētajiem dēliem. «Vienmēr esmu vēlējies, lai man ir sava mamma, tētis un māsa, bet no viņiem esmu saņēmis tikai neuzticību un melus. Kopš sevi atceros, dzīvoju kopā ar vectēvu un māsu, draugi man bija slikti, kopā klaiņojām un zagām. Vectēvs ar mani netika galā un meklēja palīdzību bāriņtiesā. No sākuma biju dusmīgs, ka viņš pieņēmis tādu lēmumu, bet tagad varu viņam tikai pateikt paldies.» Pirms pāris gadiem vectēvs nomiris. «Tā bija vienīgā patiesā saikne ar manu pagātni. Sāpīgi to bija pārdzīvot, jo līdz ar viņa aiziešanu novilkta svītra manai iepriekšējai dzīvei. Bet esmu ieguvis jaunu ģimeni un krustvecākus. Pateicoties Artai, esmu sapratis, kāda dzīve ir ģimenē. Un tā ir atšķirīga no tās, kādā es dzīvoju. Atnākot uz laukiem, neko negribēju darīt, bet tagad tas ir mainījies. Laukos esmu iepazinis dabu, te ir kluss un mierīgs. Atnākot man daudzas lietas likās vienaldzīgas, arī skolā es sagādāju tikai problēmas – jāsaka viņiem paldies, jo vairākās mācībās biju nesekmīgs, skolu praktiski neapmeklēju, bet, pateicoties skolotāju izturībai, godam pabeidzu devīto klasi un turpinu mācīties. Lai gan pagātnes slinkums ir atstājis savas pēdas un man saņemties, lai pastāvīgi būtu sekmīgs, ir grūti, bet es cenšos,» tā Artūrs.

Nomira, kamēr ģimene koncertā

Papildu mistikas devu šai traģēdijai piedeva fakts, ka liktenīgajā naktī Arta Šomase bija devusies uz Rīgu, lai klātienē noskatītos savas jaunākās meitas Kristīnes pirmo uzstāšanos šova «OKartes skatuve» koncertā – tā bija Artas pirmā uzdrošināšanās atkal apmeklēt publiskus pasākumus. Kā zināms, Valkas rajona tiesa viņu atzina par vainīgu nežēlīgā takšu šķirnes suņa nonāvēšanā, piespriežot sodu – 200 stundu piespiedu darbu. »VZ« jau vēstīja, ka 30. novembrī Jērcēnu pagastā, kādā novadgrāvī ar sasietām kājām un klāt piesietu akmeni, tika atrasts noslīcis taksītis. Izrādījās, ka tas ir Šomasu ģimenes sunītis. Kā vainīgā pieteicās Arta Šomase, taču »VZ« izteica versija, ka viņa, iespējams, uzņēmusies vainu kāda vietā – viņas audžudēliem ir bijusi smaga pagātne. Par šo versiju pēc traģēdijas atgādināja daži dzeltenie interneta portāli, pieļaujot domu, ka Artūrs nav spējis pārciest, ka audžumamma uzņēmusies vainu tieši viņa vietā. Taču šo versiju vienā mutē kā absolūti absurdu noraida visi, kas vien pazinuši Artūru: tieši viņš sunīti ārkārtīgi lutinājis, turklāt tad, kad suns pazudis, vispār bijis nevis «Sprigulīšos», bet skolā.

Nav zinājusi, ka devies uz Valmieru?

Un vēl kāds dīvains fakts: cik var noprast, tad Šomase domājusi, ka Artūrs traģēdijas naktī atrodas «Sprigulīšu» mājās – vismaz tā var noprast pēc viņas teiktā žurnālam «Kas jauns». Koncertā (tobrīd traģēdija nebija vēl notikusi) viņa paudusi, ka, iespējams, kādā no nākamajiem «OKartes skatuves» koncertiem Kristīni ieradīsies atbalstīt kuplākā ģimenes lokā, jo šoreiz Artas «pieci audžubērni koncertu palikuši vērot TV ekrānā mājās Jērcēnos». Protams, 20 gadus vecs puisis var doties savās gaitās, kad vien to vēlas, bet vai tiešām audžumamma nav zinājusi, ka viņš ir Valmierā? Vai arī viņš uz pilsētu devies vēlā vakara stundā? Par audžudēlu Artūru Šomase seniore vienmēr runājusi ar lielu lepnumu: «Manam vecākajam audžudēlam Artūram šogad paliek 20 gadu. Attiecības ar valsti mums ir beigušās, bet viņš vienalga saka: es šodien braucu uz mājām, es būšu mājās. Man tas patīk, ka viņi visi trīs tās meklē, es ar to dižojos. Un es domāju, ka spēju iedot viņiem šīs māju sajūtas,» jau minētajā intervijā «Mājai» pirms gada teica Arta. Jāpiebilst, ka Artūrs bija ļoti labs draugs Kristīnei, tāpēc viņai, uzzinot par traģēdiju (meitenei gan tas pateikts tikai pēc sestdien notikušās šova izbalsošanas kārtas, lai saudzētu viņas nervu sistēmu), klājies pavisam smagi. Audžubrālis ļoti vēlējies, lai Kristīne piedalītos šajā šovā, tāpēc ģimenē nolemts, ka viņa tajā paliks – Artūram par godu...

Ģimenei piepulcējušās vēl divas meitenes

Un vēl kāds līdz šim nepubliskots fakts – izrādās, ka Arta Šomase nesen savā apgādībā no internātskolas uzņēmusi vēl divas audžumeitas. Tātad viņai jau ir (bija) astoņi bērni: trīs pašas meitas (Sandra Šarlote, Liene un Kristīne), trīs pirms septiņiem gadiem pieņemtie audžudēli (bojāgājušais Artūrs, kā arī Arvis un Nikolajs jeb Niko) un divas meitenes, par kurām pagaidām tuvāku ziņu nav. Pat pasaulslavenajai un bagātajai «adopcijas karalienei» Andželīnai Džolijai to ir mazāk...