Lai arī Aigars Grāvers ar savu «zilās zupas(upes) kori» neiekļuva «Koru karu» finālā, viņš atšķirībā no šova «Trakais skrējiens» nejūtas nedz apsmiets, nedz pazemots, bet drīzāk kā uzvarētājs. Apbēdinot vienīgi tas, ka dalībniekiem pašiem būtībā nācies piemaksāt par šovu.
Saņem visi, tikai ne koristi
TV3 «Koru karu» tiešraidēs ik pa brīdim tiek atgādināts par šova cēlo mērķi – visa uzvarētāja nauda – 15 000 eiro – tiks labdarībai! Tajā pašā laikā TV kompānija ar šovu gan spodrina savas spalvas, gan iekasē naudu no reklāmdevējiem, tikai visu šo košumu sarūpē koru dalībnieki, tajā ieguldot savu laiku, darbu un tērējot personīgos līdzekļus. Pēc »VZ« rīcībā esošās informācijas, koru vadītāji saņem, lai arī mazu, bet honorāru, cik dzirdēts, arī horeogrāfi par vienu numuru dabū ap 13 latiem. Būtu vien tikai taisnīgi arī koristiem samaksāt kādu latu, jo uz viņu pleciem patiesībā tiek iznests viss šova smagums, taču...
Aigars Grāvers, redzot gan savu, gan citu koru dalībnieku pašaizliedzību, uzskata, ka katrs no viņiem būtu pelnījis kaut nelielu atalgojumu, jo: «Koristi ne tikai iegulda savu laiku, darbu un negulētās naktis, mēģinot dziesmas un priekšnesumus, bet arī piemaksā par šovu. Piemēram, sametas horeogrāfiem, tērpiem, aksesuāriem (daļu uzšuj vai aizņemas veikalos TV3 stilists Daumants Brūniņš – zelta puisis, bet ko firmas nedod uz dienu, tas jāpērk, piemēram, pavāru cepures), pirotehnikai utt. Nesaukšu summas, bet šova laikā tās sakrājušās pamatīgas. TV3 palīdz, cik var, – arī mums viņi ir maksimāli nākuši pretī, bet šī palīdzība ir reizēm nepietiekama, lai īstenotu vismaz mūsu kora priekšnesumu idejas, kas nebūt tik dārgas nav.»
Vai vispār vajadzīgs šovs?
Ļoti iespējams, būs tādi, kas teiks: «Nu kam jums tās pavāru cepures, kam jums izrāde, nodziediet un «āmen»! Tieši ar neskaidrību par to, kāds ir «Koru karu» formāts un kādu kvalitāti tas paģēr, Grāvers ir neapmierināts. «Pirmkārt, vai tas ir akadēmisku koru konkurss vai šovs poproka stilā? Ja šovs poproka stilā, tad ko žūrijā dara akadēmiskās kormūzikas speciālists Ints Teterovskis un pēc kādiem kritērijiem viņš vērtē korus? Domāju, šo jautājumu jau otrā šova laikā ne reizi vien sev uzdeva arī pats Ints, jo viņa vērtējumos dzirdējām ne tikai profesionālus spriedumus par kora skanējumu, bet arī tērpu, horeogrāfijas, scenogrāfijas un visu citi «loģiju» un «grāfiju» vērtējumu. Otrkārt, vai šis ir konkurss par labāko izpildījumu vai labāko šovu? Ja par izpildījumu, tad attaisnojas Inta Teterovska vieta žūrijā. Ja par šovu, man nav skaidrs, pēc kādiem kritērijiem tika izvēlēts vairākums žūrijas locekļu. Tā kā neesmu «umpapā» un «šovs šova pēc» piekritējs, un šajā ziņā ar kori esam vienisprātis, mums nebija pašmērķis «visos priekšnesumos dejā vienmērīgi izretoties pa skatuvi».»
Grāvers uzsver, ka jau no paša sākuma «Koru karos» bijis tāds kā dumpinieks ar vēlmi atšķirties. «Es neesmu «American Idol» vai MTV paaudze, man ir citas, pirmkārt, iekšējas un tikai pēc tam ārišķīgas prioritātes. Man ir sāpīgi skatīties uz puišiem, kas ik nedēļu kāpj uz skatuves ar izvalbītām acīm un izrieztām krūtīm, kā pasmējās Zigmars Liepiņš, it kā aizstāvētu Dzimteni, vai arī meitenes, kas izbolītām acīm smaida, trakas palikdamas, tā, ka vaigi trīc. Es gribu redzēt personības, nevis «līdzināties – mierā». Un ļoti manāma ir šova producentu vēlme visus nolīdzināt vienā formātā.» Tāpat Aigaram bijis grūti uzklausīt, kaut arī pozitīvus vērtējumus, tos žūrijas locekļus, kas varētu būt viņa bērnu vecumā.
Vai pircis balsis?
Pašlaik Aigars paskatās tam kā dažos portālos sāk taisīt «šovu šova pēc», par to, ka viņš esot pārsteigts, ka nav iekļuvis finālā. Te vietā atgādināt, ka viņam arī tika ar kāda turīga labvēļa palīdzību «piešūta» balsu pirkšana, jo, ne reizi vien būdams pēdējās vietās, viņš iesprucis šovā atpakaļ. Grāvera atbilde ir tieša: «Esam patiešām gandarīti, ka tikām tik tālu, kā arī priecīgi par to, ka visi šie dažādie atšķirīgu vecumu, nodarbošanos un raksturu cilvēki ir satikušies un iemīlējušies viens otrā (lielākoties profesionālā plānā) zem karoga «zilās zupas koris».»
