Jau ilgāku laiku latvju zemē nav redzēts dziesminieks El Mars. Izrādās, ka viņš jau piecus mēnešus viesojas dažādās pasaules valstīs, kur ar nejauši sastaptiem vietējiem mūziķiem iesaistās interesantos projektos.
Albums ar skeiteriem
Šīs nedēļas sākumā dziesminieks El Mars (Raimonds Gusarevs) ieradās Ņujorkā, bet pirms tam labi pavadīja laiku Sanfrancisko. «Rit piektais mēnesis ceļā, un tuvojos «Tour De Friends» noslēgumam,» vēsta El Mars. «Šobrīd ir ierakstīti 11 kopdarbi ar cilvēkiem no Jaunzēlandes, Indijas un tagad šeit, ASV. Turklāt tas uzņēma pavisam citus apgriezienus šeit, kur ar pāris skeiteriem ierakstām 80. gadu hardcore albumu.» Uz »VZ« vaicājumu par šī «triecienceļojuma» mērķiem El Mars atbildēja ar e-pasta starpniecību: «Triecienceļojums ir pareizais nosaukums. Ierakstu mūziku ar dažādiem cilvēkiem, dažādās pasaules vietās – tā teikt, gadījuma sakari. Pēc tam taisīšu mixtape ar visām skaņām un mūziku. Man vispār baigi noveicās – pabeidzām ierakstu hc/punk albumam ar pāris skeiteriem San Francisko. Grupa saucas «Werewolves On A Mission». Ieraksts un viss ir tāds netīrs un saglabā jautrību. Kā kādreiz «Bad Brains», «Minor Threat» utt.» Drīz gan viņš būs atpakaļ Latvijā – El Mars solās piedalīties šī gada «Positivus» festivālā.
Tibetā gandrīz apēd ērglis
Šķiet, interesantākie piedzīvojumi Raimondu piemeklējuši Tibetā, par ko viņš vēsta savā elektroniskajā dienasgrāmatā. «Pēc piedzīvotās steigas un haosa Deli, Varanasi un Bodgajā, kur mēs ar tambūrīna pavēlnieku Ediju noķērām kārtīgu vēdera baktēriju un izpildījām trīs dienu attīrīšanās retrītu, esam nokļuvuši Daramsalā un baudām itin visus labumus – svaigu kalnu gaisu, ērgļu lidojumus virs galvas, pērtiķu huligānismu, vietējo cilvēku pozitīvismu un Himalaju maģisko vibrāciju, kas nedzirdamā frekvencē ievibrē katru ķermeņa šūnu. Šis kokteilis ir pats garšīgākais, kādu ir nācies baudīt, un brīžiem šķiet nereāli, ka ir tā dzīvē veicies, ka to ne tikai spēju nobaudīt, bet arī padalīties ar citiem un varbūt pāris brīžus kāda dzīvē padarīt labākus un iedvesmot uz sirsnīgu smaidu svešinieku vai pats sevi, jo ikdienas steigā to pavisam droši aizmirstam izdarīt,» tā El Mars.
Jauna dzīves lappuse
Pie paša dalailamas tempļa dziesminiekam gadījies sarakstīt arī kādu dziesmu. «Taši, kafenes vadītājs, uzzinot, ka es šeit nodarbojos ar muzicēšanu, palūdza uzrakstīt dziesmu, kurā būtu nosaukums «One Two». Doma man pašā sākumā nešķita pārāk pievilcīga, jo tādu tēmu vairāk varētu apspēlēt «Beastie Boys» stilā, he-he. Neko, līdzīgi kā citos gadījumos Raimonds sēdās ar domu «kas, es nevaru?», un sanāca visnotaļ jauks gabaliņš, kuru pat domāju iekļaut nākamā albuma dziesmu sarakstā. Pirmo reizi prezentācijā divi cilvēki metās dejot – tā ir unikāla pieredze, līdz asarām,» vēsta El Mars. Jau ceļojuma sākumā viņš piedzīvoto rezumē tā: «Ir oficiāli pāršķirta jauna lappuse manā dzīvē. Iepriekšējos notikumus noarhivēju un veru jaunu sadaļu – gan muzikāli, gan arī citādi.»
FAKTI
* «Kādu laiku virs manas galvas riņķoja lielais ērglis. Lielais nozīmē lielais, bez pārpratumiem. Melnbalts ar ļoti platu spārnu vēzienu. Varbūt viņam bija kāda noruna ar pērtiķiem, ka šie atstās nelielu daļu no mana ķermeņa kaut kur netālu, un viņš neizpratnē mēģināja saskatīt iemeslus, kādēļ es tik braši kustos.»
* «Četrrāpus, sadalot svaru uz visām četrām ekstremitātēm, ārkārtīgi uzmanīgi turpināju virzīties pretim [kalna] virsotnei. Sasalušās plaukstas un pirksti nekustējās pārdesmit minūtes un tad, kad sāka sasilt, jau man esot uz drošības salas – paliela akmens, sāka nenormāli sāpēt. Bet tad jau bija vienalga. Tajā brīdī ērgļi saprata, ka mielasta nebūs un atstāja mani drošībā.»
* «Eju tālāk, dziļāk pamestajā ciematā un ieraugu arī pārējo kompāniju – divas sievietes, vairākas meitenes, kuras nes traukus mazgāt uz strautiņu. Pieeju klāt un jautāju virzienu uz apdzīvotu ciematu. Viena no meitenēm saprotamā angļu valodā pēkšņi pajautā, vai gribu ēst? Ha, un kā vēl! «Come!» – viņa paņēma mani aiz rokas un ieveda vienā no pamestajām mājām kalna korītē pie neliela hinduistu templīša. Iekšā vairāki pustukši katli ar ēdamo, un es nespēju noraut acis no tiem. Rīsi, sabdži un vēl kaut kas ļoti, ļoti garšīgs! Visi jautrojās par to, kā sarkans apdedzis eiropietis aizrautīgi tiesā ēdamo. Vai varu būt vēl priecīgāks šajā mirklī pēc visiem piedzīvojumiem? Hmm, varbūt arī varētu, ja būtu nojausma, ka nāksies vēl vismaz vienu reizi apmaldīties, gandrīz nošļūkt līdz ar akmeņiem pa stāvu krauju, sadurt jau tā sāpošās sarkanās rokas.»
(No El Mars dienasgrāmatas.)