Āboltiņa ar vērienu izmanto sev piešķirtās dienesta stāvokļa privilēģijas

Li­kums Saei­mas priekš­sē­dē­tā­jai Sol­vi­tai Ābol­ti­ņai pa­redz valsts ga­ran­tē­tu ap­sar­dzi 24 stun­das dien­nak­tī sep­ti­ņas die­nas ne­dē­ļā. No ju­ri­dis­kā un arī cil­vē­cis­kā vie­dok­ļa tas it kā ne­bū­tu ne­kas slikts, ja vien Saei­mas spī­ke­re ne­bū­tu ie­ma­nī­ju­sies iz­man­tot die­nes­ta au­to­ma­šī­nu, lai lai­kus no­gā­dā­tu sko­lā mei­tu, bet ra­že­nā augu­ma vī­ri ne­tik­tu iz­man­to­ti kā ga­na no­de­rī­gi, lai stum­tu vei­ka­la ra­ti­ņus un pār­nē­sā­tu ie­pir­ku­mu mai­si­ņus...

«Es ne­ko tur ne­va­ru da­rīt, tā ir pa­re­dzēts li­ku­mā. Man ir ap­sar­gā­ja­mās per­so­nas sta­tuss,» la­ko­nis­ki šo si­tu­āci­ju »VZ« ko­men­tē pa­ti Ābol­ti­ņa.

Spī­ke­res gran­di­ozā ie­pir­kša­nās

Ap­rī­ļa iz­ska­ņā »VZ« no­vē­ro­ja, kā Saei­mas priekš­sē­dē­tā­ja Sol­vi­ta Ābol­ti­ņa sa­vu mie­sas­sar­gu uz­rau­dzī­bā de­vās ie­pirkt die­niš­ķo pār­ti­ku liel­vei­ka­lā «Sky&Mo­re». 27. ap­rī­lī ap pulk­sten 18 liel­vei­ka­lā pa­rā­dī­jās arī Ābol­ti­ņa, un līdz ar spī­ke­ri pār­ti­kas mek­lē­ju­mos de­vās arī vi­ņas dro­šīb­nie­ki. Viens no ap­sar­giem pa­li­ka de­žu­rēt pie ie­pir­ku­mu ra­ti­ņiem, bet vēl di­vi vī­ri ko­pā ar Ābol­ti­ņu de­vās iz­lūk­gā­jie­nā gar vei­ka­la plauk­tiem. Ka­mēr vie­nam no ap­sar­giem ti­ka uz­ti­cēts gods nest Saei­mas priekš­sē­dē­tā­jas ie­pir­ku­mu gro­zi­ņu, otrs ap­sar­gā­ja­mās per­so­nas sta­tu­sā eso­šo Ābol­ti­ņu kon­sul­tē­ja pie svai­go ze­me­ņu sten­da. Pir­cē­ji šo ainu uz­tvē­ra ar smai­du un ne­ma­nā­mi cen­tās ie­mū­ži­nāt spī­ke­res ie­pir­kša­nās ak­ci­ju sa­vos mo­bi­la­jos tele­fo­nos. Sa­mak­sā­ju­si par pir­ku­mu, augst­ā amat­per­so­na ar vie­nu no ap­sar­giem pie sā­niem pa­me­ta vei­ka­lu, aiz­mu­gu­rē ejo­ša­jam ap­sar­gam ti­ka uz­ti­cēts nest ie­pir­ku­mu mai­si­ņu, bet tre­šais aiz­stei­dzās uz ma­šī­nu.

Bez ap­sar­giem ne­kur

Ie­priekš Saei­mas priekš­sē­dē­tā­ja līdz­īgā vei­dā de­vu­sies arī vi­zī­tēs pie zob­ār­sta un ci­tur. »VZ« jau vēs­tī­ja, kā Ābol­ti­ņa 1. feb­ru­ārī, otr­die­nas pus­dien­lai­kā, ie­ra­dās Brī­vī­bas un Cē­su ie­las stū­rī eso­ša­jā «Ba­ro­na kvar­tā­lā», pie­stū­rē­jot ar Saei­mas dro­šīb­nie­ku mikro­au­to­bu­su un mel­nu mer­se­de­su. «Mi­nis­tru ka­bi­ne­ta no­tei­ku­mi Nr. 340 liedz man jeb­kā­das tie­sī­bas pār­vie­to­ties sa­vā­dāk. Sa­ska­ņā ar li­ku­mu 24 stun­das dien­nak­tī at­ro­dos Dro­šī­bas po­li­ci­jas ap­sar­gā­ja­mās per­so­nas sta­tu­sā,» »VZ« to­reiz vēs­tī­ja pa­ti Ābol­ti­ņa. La­bi, lai tā bū­tu, ta­ču ik rī­tu dro­šīb­nie­ku ma­šī­na re­dza­ma pie­brau­cam arī pie Rī­gas Fran­ču li­ce­ja, kur mā­cās po­li­ti­ķes jaun­ākā at­va­se An­na. Pa­ti Saei­mas priekš­sē­dē­tā­ja, vai­cā­ta par die­nes­ta pie­šķir­to pri­vi­lē­ģi­ju iz­man­to­ša­nu pri­vā­tām va­ja­dzī­bām, sa­ru­nā ar »VZ« bi­ja la­ko­nis­ka: «Man ir no­teikts ap­sar­gā­ja­mās per­so­nas sta­tuss, tas man liedz jeb­kā­das tie­sī­bas pār­vie­to­ties sa­vā­dā­kā vei­dā kā ti­kai ar ap­sar­dzi un die­nes­ta au­to.»

Kā­pēc jā­sar­gā spī­kers?

Ir sa­pro­tams, ka kāds ma­ni­aks va­rē­tu ap­drau­dēt Valsts pre­zi­den­tu (pie­tie­ka­mi res­pek­tab­la un re­pre­zen­ta­tī­va fi­gū­ra), arī prem­je­ru (dau­dziem ne­tīk pen­si­ju ap­cir­pša­na un ci­ti val­dī­bas pie­ņem­tie lē­mu­mi), bet kā­pēc tik ap­jo­mī­ga ap­sar­gā­ša­na ne­pie­cie­ša­ma spī­ke­riem, no ku­riem ko vai­rāk par pa tri­bī­ni kla­pē­ja­mo āmu­ri­ņu tā­pat ne­var ie­gūt? Saei­mas priekš­sē­dē­tājs skai­tās valsts ot­rā augst­ākā amat­per­so­na, bet, kā­pēc šī per­so­na jā­ap­sar­gā, li­ku­mu blā­ķos at­rast ir prak­tis­ki ne­ie­spē­ja­mi. Mi­nis­tru ka­bi­ne­ta no­tei­ku­mi Nr. 340 no­sa­ka, ka Valsts pre­zi­dents, Mi­nis­tru pre­zi­dents un Saei­mas priekš­sē­dē­tājs ir ap­sar­gā­ja­mās valsts amat­per­so­nas, ta­ču tā­lāk la­sā­mais teksts ti­kai no­sa­ka, kā ir jā­ap­sar­gā šīs un ci­tas amat­per­so­nas, ku­rām tiek pie­šķirts aiz­sar­gā­ja­mo amat­per­so­nu sta­tuss, ta­ču ne­pa­skaid­ro, kā­pēc tie­ši tas jā­da­ra.

Po­li­ti­ķi jū­tas ap­grū­ti­nā­ti

»VZ« diem­žēl ne­iz­de­vās par ra­du­šos si­tu­āci­ju gūt vie­dok­li no Ābol­ti­ņas priekš­te­ča Gun­da­ra Dau­dzes, bet vēl pirms vi­ņa spī­ke­ra ama­tā pa­bi­ju­šie In­du­lis Em­sis un In­grī­da La­ti­mi­ra (la­bāk zi­nā­ma kā Ūd­re) ne­sko­po­jās ar sa­vām pār­do­mām. Iz­rā­dās, abiem pār­spī­lē­tie dro­šī­bas pa­sā­ku­mi ir bi­ju­ši ļo­ti ap­grū­ti­no­ši. «Kad strā­dā­ju [par Saei­mas priekš­sē­dē­tā­ju], sa­ma­zi­nā­ju ap­sar­dzes skai­tu, jo tas ie­spē­ja­mais ap­drau­dē­jums nav tik me­žo­nī­gi liels,» »VZ« at­zi­na La­ti­mi­ra. To­laik vi­ņu sar­gā­ju­ši te­ju 16 (!) cil­vē­ki, spī­ke­rei iz­de­vies šo skai­tu kriet­ni sa­ma­zi­nāt – es­kor­tā pa­li­ku­ši vien trīs ap­sar­gi un di­vi šo­fe­ri. «Man tas per­so­nī­gi bi­ja šaus­mī­gi liels ap­grū­ti­nā­jums. It kā no ne­jau­šī­bām bū­tu jā­ap­dro­ši­na, jo Lat­vi­jā ir da­žā­di jo­cī­gi cil­vē­ki, kas var no­da­rīt ļau­nu, tur­klāt, ja ska­tās no sub­or­di­nā­ci­jas vie­dok­ļa, tad Saei­mas priekš­sē­dē­tājs ir pat pirm­ā augst­ākā valsts amat­per­so­na – pre­zi­den­tam ir vai­rāk re­pre­zen­ta­tī­vas fun­kci­jas. Ta­ču vai šī ap­sar­dze ne­pie­cie­ša­ma 24 stun­das dien­nak­tī? Uz­ska­tu, tas nav va­ja­dzīgs, es sa­vā dar­bā ne­sa­skā­ros ar šaus­mī­gām ļaun­da­rī­bām,» prā­to­ja La­ti­mi­ra.

Sar­gā vai iz­spie­go?

Arī kād­rei­zē­jais Saei­mas priekš­sē­dē­tājs In­du­lis Em­sis stās­tī­ja, ka no šīm «pri­vi­lē­ģi­jām», pro­ti, tapt ap­sar­gā­tam, esot prak­tis­ki ne­ie­spē­ja­mi tikt va­ļā. «Man tas aiz­gā­ja līdz pat asu­miem ar dro­šīb­nie­ku va­dī­bu. Stā­jo­ties ama­tā, ne­pie­cie­šams uz­reiz at­ru­nāt lī­gu­mos šīs at­tie­cī­bas ar ap­sar­dzi. Dro­šī­bas cil­vē­ku rī­cī­bas ie­ro­be­žo­ša­na ir ār­kār­tī­gi grū­ta lie­ta: tā kā pirms tam bi­ju prem­jers, va­rē­ju to re­ali­zēt, ti­kai pa­tei­co­ties rak­stis­kam pie­pra­sī­ju­mam. Ja pa­rak­sta [lī­gu­mus] ne­do­mā­jot, dro­šīb­nie­ki var pie­pra­sīt pat at­se­viš­ķu tel­pu ta­vā per­so­nī­ga­jā mā­jā ap­sar­gā­ša­nai. Sol­vi­ta Ābol­ti­ņa ša­jā ama­tā ir pir­mo­reiz, ie­spē­jams, ka vi­ņa nav lī­gu­mā iz­pē­tī­ju­si vi­sus pun­ktus. Ja esi pa­rak­stī­jis [lī­gu­mu], vairs ne­tiec va­ļā no šiem te­vis dro­šī­bas sar­gā­ša­nas pa­sā­ku­miem: esi spai­du vei­dā ta­jos ie­sais­tīts, un pat grū­ti pa­teikt, kurš ko ap­sar­gā.» Em­sis pie­ļā­va, ka šī ap­sar­dzes sis­tē­ma, ie­spē­jams, do­mā­ta ne­vis, lai sar­gā­tu, bet bū­tu lie­tas kur­sā par ap­sar­gā­ja­mo ik­die­nas gai­tām. To pie­ļā­va arī La­ti­mi­ra: «Mūs­die­nās jeb­ku­ra in­for­mā­ci­ja var būt ļo­ti, ļo­ti vēr­tī­ga.»

Kurš ie­in­te­re­sēts iz­šķēr­dī­bā?

Abas bi­ju­šās valsts augst­ās amat­per­so­nas gan at­gā­di­nā­ja tra­ģis­ko zvied­ru ār­lie­tu mi­nis­tres An­nas Lin­das ga­lu (vi­ņu 2003. ga­da ru­de­nī liel­vei­ka­lā no­dū­ra kāds ma­ni­aks), ta­ču at­zi­na, ka Lat­vi­jā šā­di pre­ce­den­ti ir prak­tis­ki ne­ie­spē­ja­mi un Saei­mas priekš­sē­dē­tā­ju pār­spī­lē­ta­jai ap­sar­dzei nav īpa­ša ie­mes­la – tik­pat la­bi kāds ne­pie­skai­tā­mais var veikt aten­tā­tu pret jeb­ku­ru de­pu­tā­tu. «Ja kāds gri­bē­tu iz­da­rīt kār­tī­gu aten­tā­tu, tad, bai­dos, tā­pat tas iz­do­tos,» do­mā La­ti­mi­ra. Vi­ņa un arī Em­sis at­bal­stī­ja »VZ« priekš­li­ku­mu, ka no Saei­mas priekš­sē­dē­tā­ju pār­spī­lē­ti daudz­skait­lī­gās ap­sar­dzes va­rē­tu lī­dzek­ļu tau­pī­ša­nas no­lū­kos at­teik­ties, ta­ču... «Va­rē­tu sa­ma­zi­nāt au­to un [ap­sar­gā­ša­nā ie­sais­tī­to] cil­vē­ku skai­tu, va­rē­tu pār­traukt ap­sar­dzi nak­tīs – Lat­vi­jas ap­stāk­ļiem pil­nī­gi pie­tie­ka­mi bū­tu ar šo­fe­ri un vie­nu ap­sar­gu. Bet, ja jūs to ie­ro­si­nā­siet, iz­dzir­dē­siet ļo­ti daudz in­te­re­san­tu ar­gu­men­tu, kā­pēc šo kār­tī­bu ne­drīkst at­celt,» mīk­lai­ni iz­tei­cās Em­sis.