VAKARA ZIŅAS. Kas ir kaņepju baronese Dzidra Bruzgule
Sirsnīgās, ņiprās un asprātīgās latgalietes Dzidras Bruzgules vārds plašāk ir izskanējis saistībā ar kaņepju skandālu Dekšāres pagastā. Presē viņu mēdz dēvēt par kaņepju baronesi, bet, sazinoties ar Dzidras kundzi, kļūst saprotams, kāpēc no aktīvās seniores var iedvesmoties un mācīties neizsīkstošu dzīvesprieku un drosmi.
Gandrīz seriāls «Neprāta cena»
Administratīvā apgabaltiesa janvārī par labu Viļānu novada Dekšāres pagasta iedzīvotājai Dzidrai Bruzgulei no Valsts policijas saistībā piemājas pagalmā nogrieztām tur augošām kaņepēm lēmusi piedzīt kompensāciju 1500 eiro apmērā. Par radīto stresu un veselības problēmām seniore prasīja 3000 eiro. Atgādināsim notikušo: policisti 2018. gada augustā Dzidras kundzes saimniecībā izrāva 363 kaņepju stādus un aizveda uz ekspertīzi. Protams, narkotiskās vielas šajos stādos neatrada. Sākumā Administratīvā rajona tiesa lēma, ka viņai kompensācijā jāsaņem nieka 27 eiro, bet Dzidra Bruzgule pierādīja, ka prot par sevi pastāvēt un viņai pēc vārda kabatā nav jāmeklē. Viņa sūdzējās nākamajā instancē.
«Es esmu aktīva pensionāre. Šobrīd vēlos, lai skaļāk izskan mūsu, latgaliešu, sāpe par valodu. Es esmu cīnītāja, cīnos par reģioniem, par valodu, par atkritumu problēmām. Man miera nav. Vienmēr cīņā.
Protams, pašai ir gandarījums par šo spriedumu [kaņepju lietā]. Jo citādi likās, ka dzīvoju beztiesiskā valstī. Tagad pietiesāja kompensāciju par morālo kaitējumu. Tādēļ saku, ka Latgalē vēl ir gudra spriešana, gudri cilvēki. Visus šos gadus es tā kā biju vainīga. Es teicu uzreiz: maksājiet ar reizi, policija vai ģenerālprokuratūra! Neizšķiediet laiku! Bez kādām zināšanām, saprašanas, izglītības atnāca šitādu postu izdarīt. Jāzina, kas ir kas, ja brauc uz tādu darbu. Dodiet vietu saprātam, ņemiet no katras kaņepes pa lapiņai, taisiet analīzes un tad raujiet ārā. Nē, uzreiz notīrīja visas kaņepes! Tas jau ir seriāls «Neprāta cena». Ja es nebūtu tik sprauna, varēju i neizturēt un galus atdot. Tāds pārdzīvojums! Ar jau atvērtu krimināllietu atbrauca. Es teicu: «Rokudzelžus arī liksiet?» Vienīgi pietrūka rokudzelžu. Es jau pirmajā dienā teicu, kaut kājām uz Strasbūru, bet šitā neatstāšu tādu brīnumu. Labi, ka toreiz nebiju viena. Strādāju dārzā, piebrauc ekipāža, kolonna ar mašīnām. Labi, ka mazmeita te gadījās, kas nobildē un palīdz. Kadrā bija redzams, ka teicu: «Dodiet man kādu advokātu vai liecinieku. Jūs astoņi gabali, es viena uz tīruma.»»