VAKARA ZIŅAS. Skulme atklāj, kā nokļuvusi Liepājas klosterī; brālēni atņēma telefonu

 
©Dmitrijs Suļžics/F64 Photo Agency

Vairāk nekā nedēļu dziedātājs, grāmatu autors Andris Kivičs bija neziņā, kur pazudusi viņa mīļotā sieviete Liene Skulme, ar kuru kopš jaunā gada nebija pavadījis šķirti ilgāk par desmit stundām. Pa šo laiku Skulmes radinieki vērsās pie preses, paziņojot, ka Andris pacēlis roku pret Lieni un tāpēc viņa tiek slēpta, pats mūziķis nonāca slimnīcā, jo no stresa un neziņas teju vai juka prātā. Andra tālrunī ziņojumi pienāca no dažādām Latvijas vietām un cilvēki stāstīja dažnedažādas versijas, kur varētu būt pazudusi viņa mīļotā, līdz aizvadītās nedēļas nogalē mobilajā lietotnē «WhatsApp» pienāca ziņa, ka viņa mīļotā atrodas Jelgavas psihoneiroloģiskajā slimnīcā «Ģintermuiža». Andris uz karstām pēdām devās uz Jelgavu, kur arī atrada savu Lieni. Lai arī daži mediji apgalvo, ka Andris ir sasitis Lieni un viņai ir šuves uz pieres un lauzts deguns, Liene izskatās lieliski un uz sejas nav nekādu vardarbības pazīmju.

[...]

Kāpēc, meklējot Lieni, tu nesazinājies ar Lienes ģimeni - māsu, mammu?

Andris: Šī ģimene mani ienīst jau no pašas pirmās dienas, kopš mēs esam kopā. Viņiem es ļoti riebjos. Tie cilvēki nav normāli, un viņiem pret mani ir dziļš naids. Viņi dzīvo savā rāmī, un viss, kas ir ārpus šī rāmja, ir ļauns, slikts un nosodāms. Šajā ģimenē nav apskāvieni un neeksistē vārdi «Es tevi mīlu», ir tikai kārtība un tas, kā viss izskatās no malas. Tā ir ļoti auksta ģimene, kurā pats galvenais ir kārtība. Kad iepazinos ar Lieni, es satiku dresētu skaistuli. Viņa visu dzīvi ir dzīvojusi tā, kā to vēlas citi, un, esot kopā ar mani, viņa ir gluži kā norāvusies no ķēdes. Kamēr Liene no manis bija šīs dienas prom, es uz papīra esmu sarakstījis vismaz 30 lietas, ko viņa ar mani ir darījusi kopā pirmo reizi dzīvē savos gandrīz 40 gados.

Liene, pastāsti, kā tu nokļuvi Liepājas klosterī.

Liene: Tajā vakarā, kad sastrīdējāmies pie Nacionālā teātra, Andris pirmais aizbrauca mājās uz Pārdaugavu un es viņam vēlāk sekoju. Taču pie mājas satiktu savus radiniekus, kuri, pamanot, ka esmu noraudājusies, teica, ka vēlas man palīdzēt. Viņi izdomāja mani glābt. Tā kā bijām ar Andri sastrīdējušies un es biju ļoti apbēdināta par notikušo, piekritu brālēnam, ka man tovakar nevajadzētu iet uz mājām. Aizbraucu pie viena no brālēniem uz Carnikavu.

Andris: Savukārt es tikmēr sēžu mājās un gaidu, kad Liene nāks. Mēs jau agrāk bijām strīdējušies, bet ne jau tāpēc šķīrušies. Tad pienāca īsziņa no sveša numura, kurā bija teikts, ka Liene ir pie brālēna Carnikavā un nolikta gulēt bērnu istabā. Jau otrā rītā šie radi veda Lieni uz Liepājas klosteri ar domu, lai viņa ir tālāk no Rīgas un Kiviča.

Liene: Radinieki vēlējās mani pasargāt no mīļotā cilvēka. Es patiesībā nezinu, kāpēc viņi tā rīkojās!? Viņi taču zina, ka ar Andri esam kopā gandrīz jau gadu un nešķiramies. Taču, tā kā es biju noraudājusies, pat neatceros, kurā brīdī man brālēns atņēma telefonu. Un, kad sāku to meklēt, viņš man paskaidroja, ka man vajag aizmirst uz kādu brīdi sociālos tīklus, internetu un kādu laiku nekontaktēties ne ar vienu, lai esmu tikai ar sevi un varu padomāt. Tā arī nokļuvu Liepājas klosterī. Nolēmu, ka vienu nakti vēl varu palikt, bet kas būs tālāk? Klosterī pavadīju laiku ar divām māsām no Polijas, ar kurām sadraudzējos. Visas šīs dienas palīdzēju saimniecības darbus apdarīt, pļāvu zāli klostera pagalmā un griezu kāpostus marinēšanai. Par to nav runa, jo darbu darīju ar prieku, bet mani sāka uztraukt fakts, ka netieku prom no klostera. Māsas bija apsolījušas maniem radiem, ka no klostera teritorijas nedrīkstu aiziet. Reāli sāku jukt prātā. Visu laiku trīcēju un nespēju pagulēt. Rakstīju dienasgrāmatu un raudāju. Visu laiku domāju par Andri. Pēc piecām dienām man pakaļ atbrauca brālēns. Taču viņš nevienu brīdi neteica, ka vedīs mani uz Jelgavas psihoneiroloģisko slimnīcu. Sākotnēji pa ceļam uz Rīgu bija doma, ka palikšu pie brālēna. Taču plāni mainījās. Tad arī mani aizveda uz Jelgavu. Kad piebraucām pie šī milzīgā kompleksa, es pat nenojautu, ka tas ir trakonams. Mani radinieki bija izdomājuši, ka man ir jāpalīdz. Viņi nespēja pieņemt domu, ka esam sastrīdējušies ar Andri un ka atkal salabsim. Viņi nolēma, ka mani no Andra ir jāved tālu prom. Tā kā visu laiku klosterī nebiju ne ēdusi, ne normāli gulējusi, jutos ļoti slikti. Mašīnā arī pateicu brālēnam, ka es bez Andra nevaru un nekad nevarēšu. To neviens negrib saprast, ka esmu kopā ar Andri un ar viņu arī palikšu.

Pilnu interviju lasi jaunākajā "Vakara Ziņas" numurā vai www.vz.lv