MARATONS: 500 kilometru gar jūru

Organizāciju psihologs Uldis Pāvuls savu skrējienu gar Latvijas piekrasti no Nidas līdz Ainažiem liek dzīves jēgpilnāko lietu Top5. Lai gan kājas infekcijas dēļ negaidīti uz gadu pārtraukts, Uldim skrējiens ļāvis apzināties savu fizisko un garīgo spēju robežas un, kas īpaši svarīgi, iepazīt un fotogrāfijās iemūžināt negaidīti daudzveidīgo jūras krastu.

Janvāra vidū Ulda atmiņas par 2009. gada piedzīvojumu nav zaudējušas spilgtumu. „Skrēju gar jūru,” viņš sāk stāstu, “un no zila gaisa vai no zilas jūras radās jautājums: „Kas būtu tāds tiešām foršs, ko varētu izdarīt?”” Šīs pārdomas negaidīti saslēgušās kopā ar neseno sarunu draugu lokā par Baltijas jūras piekrastes pievilcību. „Prasījām sev – kur vēl tu vari 500 kilometrus pastaigāties pa skaistu pludmali?!” Citi šo distanci bija mērojuši ejot, bet Uldim dzima plāns to noskriet. „Tas bija kā klikšķis!”

Personīgi viņš bija vēlējies novērtēt savu spēku robežu, jo samērā nesen bija labi noskrējis vairākus maratonus. „Turklāt gribēju pozitīvu mērķi, tādu, kas man pašam ļoti patiktu,” piebilst Uldis.

Savukārt publiski, ar interneta starpniecību, savā piedzīvojumā gribējis dalīties divu iemeslu dēļ. „Domāju – ja izdotos vēl kādu iedvesmot pacīnīties par iekšējiem mērķiem, es būtu ļoti priecīgs,” viņš nosauc pirmo. Otrs svarīgais mērķis bijis ik pa 500 metriem iemūžināt piekrasti – dalīties tās skaistumā un aicināt to baudīt arī citus. Atmiņā ataususi arī nesen redzētā filma par skrienošajiem fotogrāfiem.

Pēkšņi kas jēdzīgs!

Uldim garās distances patīk jau kopš bērnības. Viņš ir fiziski aktīvs un pēdējos sešus septiņus gadus skrien arī maratonu. Tomēr gatavoties 500 kilometru skrējienam sācis par vēlu – vien 2009. gada martā. „Kad šo ideju pateicu trenerim, viņš atzina, ka tas ir pilnīgi nereāli,” atminas Uldis. Nopietnai sagatavošanās programmai pieķēries vēl vēlāk – vasaras sākumā.

Ulda mērķis bija 500 kilometru distanci noskriet desmit dienās – pa 50 dienā. Lai to paveiktu, trenera Romāna Meldera izveidotajā sagatavošanās programmā bez skriešanas (4–5 dažādas intensitātes treniņi nedēļā) iekļauti arī citi vingrinājumi, taču Uldis bijis diezgan slinks uz to pildīšanu. Daudz runājuši arī par uzturu – gan treniņu, gan skrējiena laikā.

Taču galvenā atšķirība no gatavošanās parastam maratonam bija psiholoģiskā. „Mēģināju noskaņoties – vizualizēt galamērķi, sagatavoties uz striktu režīmu un domāt pozitīvas domas par procesu kopumā. Man palīdzēja tas, ka uz šo skrējienu skatījos kā uz iedvesmojošu piedzīvojumu,” atmiņās dalās Uldis.

Gatavošanās laikā viņam ļoti uzlabojies noskaņojums. „Pēkšņi manā dzīvē bija parādījies kas jēdzīgs!” Teorētisku pamatojumu tam Uldis atradis psiholoģijas pētījumos, kur par skaistāko laiku cilvēka dzīvē tiek atzīta gatavošanās, nevis pats piedzīvojums.

No augšas uz leju vai otrādi?

Ne mazāk svarīgi bija izplānot loģistiku. „Galvenais jautājums bija – sākt skriet no augšas uz leju vai otrādi? Tas bija filozofisks jautājums,” smaida Uldis. Sākumā viņš domājis skriet no Igaunijas, taču nav varējis atbildēt – kāpēc? Tad mēģinājis iztēloties sākuma posmu. Filozofiski licies pareizāk doties no lejas uz augšu. Turklāt emocionāli viņam tuvāks tieši Kurzemes krasts – sākt skriet zināmā vidē būtu patīkamāk. Bet varbūt tieši tāpēc to atstāt saldajam ēdienam? – prātojis Uldis.

„Beigās nolēmu sākt ar vidi, ar kuru kur man saistās ļoti pozitīvas asociācijas, un skriet gar krastu uz augšu no Lietuvas robežas. Tad arī daudzas lietas sāka risināties uz priekšu!” viņš atklāj.

Satuvināja ģimeni

Plānojot maršrutu, galvenais bija nenovirzīties no jūras. Nākamais jautājums – mantas. Ne visa piekraste ir skriešanai labvēlīga: vietām grants, akmeņi, gliemežvāki, vietām pamatne ir slīpa. Tāpēc Uldis novērtējis iespēju mainīt skriešanas apavus atbilstoši piekrastes segumam. Tas pats ar apģērbu: dažas dienas lijis, citas bijis karsti – līdzi paņemts viss sporta apģērba klāsts. Turklāt Uldim bija mērķis, ko viņš arī izpildījis, – pārpeldēt visas upes ceļā, izņemot Daugavu un lielo ostu akvatorijas.

„Man bija pilna mašīna visādām lietām, un bija grūti iedomāties, kā bez tām varētu iztikt,” atzīst Uldis. Skriet ar vienu vienīgu mugursomu nebija iespējams. Risinājums – atbalsta komanda, kas pieved visu nepieciešamo. Līdzi mugursomā bija vien dzēriens.

„Šķidruma patēriņš bija milzīgs,” atzīst Uldis. Dzerts gan pirms skrējiena, gan tā laikā, gan pēc tam – atjaunošanās dzērieni, kā arī pāris vakaru – pudele tumšā alus. Tā kā dažbrīd organisms atsacījies uzņemt šķidrumu tiešā veidā, tas iemānīts ar meloni un arbūzu.

Uldim ļoti palīdzējuši tētis un brālis: „Kad pateicu, ka skriešu, mani ļoti atbalstīja ģimene, kurai tas gan šķita traki, bet patika.” Tieši tāpēc, plānojot loģistikas atbalstu, Uldis izdomājis to piedāvāt tētim un brālim: „Iedomājos, ka tas būtu ļoti jauks piedzīvojums!” Kaut viņi ar skriešanu neaizraujas, par šo iespēju ļoti priecājušies un ar aizrautību gatavojušies – kartēs pētījuši, kā piebraukt, sprieduši, kā mainīties. Ulda cerības par piedzīvojumu arī tētim un brālim attaisnojušās, un arī viņi vēl tagad par to stāsta ar prieku. „Tas mūs ļoti satuvināja,” atzīst Uldis, vēlreiz pateikdamies ģimenei par atbalstu.

Draugu iedvesmots

Desmit dienu un 500 kilometru skrējienu Uldis sācis Nidā. „Sajūtas bija satriecoši labas!” viņš atklāj. To varot salīdzināt ar došanos pēc skolas studēt uz tālu augstskolu, pirmo reizi pametot ierasto vidi. „Tas bija daudz vairāk nekā tāls ceļojums!”

Pirmās pāris dienas viss bijis ārkārtīgi labi. „Patiesībā visu laiku bija labi. Taču otrajā trešajā dienā sākās nogurums un sapratu, ka skriet nemaz nav tik viegli. Tomēr nogurums bija tāds – pats gribēji, nu tad uz priekšu! Es ar to biju rēķinājies...”

Ik pa 15–20 kilometriem bija ieplānotas atpūtas un ēšanas pauzes, kur ģimene ar auto pieveda visu nepieciešamo; nojukušā GPS un neprecīzo karšu dēļ satikšanās gan arī bijušas īsts izaicinājums.

Taču nogurums bijis tik liels, ka gandrīz nevarēja gulēt – pat ar austiņām un acu aptumšotāju. Naktis Uldis palika tuvējās viesu mājās, kas faktiski bija vienīgā viņa novirzīšanās no trases.

Tur ieturētas bagātīgas brokastis un vakariņas, neko sev neliedzot, vienīgi vakaros uzņemot vairāk ogļhidrātiem bagātu ēdienu. Pa dienu Uldis pārticis no uzkodām un ēdiena, ko iespējams pagatavot piekrastē – putrām u.tml. Kā arī somā bijuši līdzi enerģijas batoniņi, kas vienlaikus kalpojuši kā motivatori – aizskriesi līdz tam punktam, dabūsi batoniņu!

Ļoti noskaņojumu uzlaboja draugu pievienošanās piedzīvojumam – gan līdzi skrienot, gan vienkārši atbraucot atbalstīt. Viņi novērtējuši, ka Uldis nepadodas un mērķtiecīgi virzās uz mērķi. Tieši pateicoties draugu entuziasma pilnajiem stāstiem par sistemātisko ceļu uz mērķu sasniegšanu skriešanā, savulaik arī Uldis aizrāvies ar šo sporta veidu. „Tas ļoti iedvesmo – ja cilvēki, kas nav profesionāli sportisti, izvirza šādus mērķus.”

Kā uz Klusā okeāna salas

Taču vislabāk tikt galā ar 500 kilometriem palīdzēja dabas vērošana un fotografēšana.

„Mani pārsteidza, cik piekraste ir daudzveidīga! Pirms tam es zināju, ka tā ir dažāda, bet – ka tik?!” emocionāli atminas Uldis. Piemēram, pretēji daudzu pieņēmumam stāvkrasti nav tikai Jūrkalnē. Līča daļā pie Kolkas savukārt sajūta bija kā upes vai ezera krastā, kamēr Mazirbē nereālas izjūtas izraisīja milzīgā, platā pludmale.

Emocionāli piesātinātākā vieta bija pieci kilometri pirms Akmeņraga, skrienot no Lietuvas puses. Sajūta tur kā uz Klusā okeāna salas: minirags, no krasta nevar redzēt mežu, ir ļoti zema kāpa, zāles ir tuvu krastam, un smags, skaļš vilnis, jo jau pēc pusmetra ir dziļš. „Mani tā vieta absolūti magnetizēja!”

Uldis atzīst: „Es tiešām baudīju dabu, tajā mirklī aizmirstot, ka esmu noguris, ka berž kājas un vēl daudz jāskrien...” Šajā meditatīvajā skrējienā viņš nav risinājis nekādus uzdevumus, drīzāk baudījis nekā nedomāšanu.

Austriešu DJ ar suņiem un baziliku

Skrējiena laikā Uldi pārsteidza pludmales arhitektūra – ik pa laikam skatam pavērušās cilvēku atstātas zīmes un būves – pat divas reāli strādājošas pirtis un, kā izskatījās, nedēļām celts sauļošanās nožogojums nūdistu pludmalē. Otra atziņa: cilvēkiem patīk sēdēt jūras malā – bez daudzajiem dažādajiem soliņiem vienviet manīts pat dīvāns.

Negaidīts bijis arī lietuviešu skaits pludmalē līdz pat Liepājai. „Nodomāju – labi, ka cilvēki novērtē. Un ar tādu ironisku piesitienu, ka varbūt arī mēs varētu vairāk to novērtēt...” atzīst Uldis.

Viņaprāt, palīdzētu ērtāku bezmaksas piebrauktuvju izveide pie jūras. Ne katram ir pa kabatai maksāt vairākus latus par stundu, tāpēc cilvēki spiesti riskēt un atstāt auto tālāk, kur nereti uzlikta zīme Stāvēt aizliegts, realitāti apraksta Uldis. „Tas ir netaisnīgi – mums ir bagātība, bet nevaram pie tās piebraukt,” viņš norāda un atsaucas uz Igaunijas piemēru, kur pludmale ir daudz pieejamāka.

Interesantas pārdomas raisījušās arī par piekrastes zvejniekiem – cik daudzi vēl palikuši. „Katra laiva radīja prieku!” rosīgos cilvēkus slavē Uldis, atgādinot par vērienīgo zvejas kuģu sagriešanas programmu. Laivu un arī palikušo steķu fotografēšana likusi tiltiņu uz vēsturi.

Kuriozā kārtā kādā zvejnieku ciemā satikti austriešu dīdžeji, kas mēnesi ceļojuši apkārt ar veciem armijas auto – ar astoņiem suņiem un pašaudzētu baziliku.

Sestā diena...

Slodze tomēr bija par lielu, un pie Bērzciema sākušas gurt saites pie potītēm. Ja ar to, kā Uldis saka, vēl viņš būtu ticis galā, plānu piebremzējusi infekcija kājā no pamatīgi noberztas tulznas. Ārsts nekavējoties licis skrējienu pārtraukt un uzreiz pieslēdzis pie sistēmas.

Par spīti tam, Uldis juties ārkārtīgi labi, jo sapratis, ka ar tādu gatavošanos mērķis, iespējams, ir lielāks par varēšanu. Taču svarīgs bijis arī dialogs, kā grūtā brīdī sevi pārvarēt.

Šajā kontekstā visspilgtākais notikums – Ovišragā pie Ventspils. „No grafika jau biju atpalicis par divām trim stundām. Kad atskrēju pie Ovišraga, man bija totāls pārgurums un spēku izsīkums, apgūlos sūnās. Mani uzmundrināt bija atbraukuši draugi. Viņi skatās uz mani uz saka: „Uldi, beidz ākstīties! Šis ir tas brīdis, kad jābeidz.” Es vairs īsti nevarēju parunāt un sapratu – laikam tiešām jābeidz.

Tad piezvanīju trenerim, kas noklausījās manu blāvo monologu un kliedzot prasīja: „Cik tev vēl šodien bija plānots noskriet?” Es (gurdā balsī): „Vēl 10 kilometru.” Viņš: „Momentā celies augšā, apēd divas karotes sāls [lai novērstu atūdeņošanos – red.], meloni un skrien!” Melones man nebija, bija arbūzs, bet visu izdarīju. Trenera teksts bija tāds: „Atceries, cik gribēji noskriet!” Ja es būtu zvanījis Salacgrīvā, bet – nu ne jau Ovišragā! Četrrāpus, tad piecēlos kājās. Draugi uz mani skatījās lielām acīm. Lēnām, vairāk kustinot rokas nekā kājas, iztipināju līdz pludmalei un sapratu – es vairs nevaru paiet, bet man vēl 10 kilometru jānoskrien. Lēnām liku soļus un sapratu – nē, tomēr vēl ir rezerves! Tad sāku tipināt ātrāk, bija kolosāls saulriets. Nofotografēju vienu no skaistākajām bildēm – tur bija zvejnieks laivā – un sapratu: labi, ka piecēlos un noskrēju.

Tajā brīdī mierīgi varēju padoties, bet tagad šo notikumu savā attīstībā uzskatu par vienu no vissvarīgākajiem. Apkārt ir cilvēki, kas saka: tev to nevajag. Treneris, kas nav klāt, ļoti noteiktā veidā atgādina par mērķi un dod padomu, kas jādara. Un es aizskrēju un skrēju vēl dažas dienas.”

Turpinājums pēc gada

Atlikušo daļu sava sapņu skrējiena Uldis pieveica nākamā gada rudenī pa nedēļas nogalēm – skrienot, maksimums, 25 kilometrus un loģistiku kārtojot paša spēkiem. „ Man vairs nekas nebija jāpierāda!” uzsver Uldis. Galvenais mērķis bija nofotografēt atlikušo piekrasti. Tā atkal pārsteigusi ar savu daudzveidību: „Tik daudz akmeņu es nebiju redzējis!”

Taču vislabāk viņam patikušas randu pļavas. Tur Uldis skrējis nevis gar krastu, bet pa jūru – starp viņu un krastu bijušas 200–500 metru platās pļavas, kas tagad ir dabas liegums. Hidrotērpā ūdenī līdz ceļiem viņš lēnām to posmu noskrējis. „Tas vien bija tā vērts!”

Finišs nācis līdz ar fantastiskām sajūtām. „Iespējams, traki kliedzu, kā to mēdzu darīt sērfojot,” atklāj Uldis. Noskaņu pastiprinājis brīnumainais akmens krāvumu ceļš Ainažos. Pie robežstabiņa gan kaklā sakāpis kamols: pie viena robežstabiņa – Lietuvas pusē – viņš sāka un pie otra – Igaunijas pusē – beidza. Tikt līdz pašam stabiņam gan arī bijis izaicinājums: tas atrodas prāvos meldros un pa staignāju līdz tam jābrien apmēram 50 metru.

„Es ļoti priecājos, ka negāju, bet skrēju, jo tas deva citu kontekstu,” iespaidīgo stāstu noslēdz Uldis.

Kas tālāk?

Tagad Uldis savā skrējēja karjerā ir uz izšķiršanās robežas starp diviem attīstības scenārijiem. Viņš zina, ko nozīmē gatavoties maratonam, un apzinās arī savus kritiskos punktus, tāpēc viens variants būtu pāriet uz pusmaratona distanci – veselīgu skriešanu, kas rada tikai un vienīgi prieku. Piemēram, patlaban Uldim emocionāli patīkamāka šķiet sērfošana.

Tomēr viņš apsver iespēju sākt 16 nedēļu intensīvu, ļoti detalizētu treniņu, lai piedalītos Nordea Rīgas maratonā un sasniegtu personisko rekordu. „Šobrīd mans labākais laiks ir trīs stundas 23 minūtes. Es gribētu trīs stundas 15 minūtes,” iespējamo mērķi iezīmē Uldis.

Tieši psiholoģiskā spēja savākties, nosakot sev skaidru mērķi, ir tas, kas viņu aizrauj skriešanā un īpaši – garajās distancēs. „Tev nevajag visu dzīvi, lai pārliecinātos, ka vari ietekmēt lietas...”