Uguns Olimpiskajā parkā ir nodzisusi, un Soču spēles kopš vakardienas pieder vēsturei. Latvijas sporta annālēs tās paliks kā medaļām bagātākās un, pateicoties hokeja izlases sniegumam, šķiet, arī emocionālākās, taču šajā reizē ne par to, kas notika trasēs un stadionos un atradās kameru uzmanības centrā.
Olimpiskās spēles jau sen vairs nav vieta, kur izcīna tikai sportiskas kaujas. Savā starpā sacenšas ne tikai atlētu muskuļi un nervi, bet arī valstu tehnoloģiskie sasniegumi, finansiālās iespējas un politiskās ambīcijas, un Soču spēles šajā ziņā bija nolemtas vienai misijai – parādīt visai pasaulei, bet vispirms jau arvien skeptiskāk noskaņotajai pašu tautai, ka pašreizējā Krievijas vara spēj tikt galā ar nozīmīgiem izaicinājumiem.
Krievijai netipisks standarts
Rietumu prese un Krievijas opozīcija jau pirms vairākiem gadiem nodēvēja tās par Putina spēlēm un noteikti nepārspīlēja – astronomiskās summas (50 miljardu dolāru jeb vairāk, nekā iztērējušas visas iepriekšējo ziemas spēļu galvaspilsētas kopā...), kas no valsts budžeta tika pumpētas Soču olimpisko spēļu veiksmes stāstā, un paša prezidenta skrupulozā virsuzraudzība visam, kas un kā tiek organizēts un sagatavots, tam bija uzskatāms apliecinājums. Aizvadīto divarpus nedēļu laikā Vladimirs Vladimirovičs bija pastāvīgs viesis olimpiskajās sacensībās un objektos (nereti gan slēpjot savu klātbūtni aiz tonētiem stikliem un ļaujot par to noprast vien pēc drošībnieku drudžainās rosības un it kā nejauši izplatītajām ziņām «viņš šodien ir šeit!») un gādīgi pieskatīja savu «bērnu» – kā Soču spēles te dēvēja daudzi.
Taču liksim mierā Putinu, šis tomēr ir stāsts par pašām spēlēm. Vērojot, kā organizatoriem veicas ar iepriekš plaši izreklamēto lāpas stafeti (atgādināsim, olimpiskā uguns tās laikā nodzisa vairāk nekā simts reižu...), likumsakarīga bija arī skepse par to, kas mūs sagaida šajās divarpus nedēļās, taču, ja jāsniedz savs novērtējums šobrīd, kad lielais notikums jau aiz muguras, lietu, par kurām varētu padiskutēt, bija krietni mazāk nekā to, kur viss bija labā kārtībā. Vismaz no mediju darba organizācijas skatu punkta – pavisam noteikti. Praktiski nekāda haosa un starpgadījumu transporta sistēmā – olimpiskajās spēlēs tas ir milzīgs retums. Jaunā auto maģistrāle un virs upes gultnes izbūvētā dzelzceļa līnija Bezdelīga, kas abas savieno Adleru un Krasnuju Poļanu (skaidrības labad – tieši šajās divās vietās bija ievietoti visi olimpisko sacensību objekti, kamēr pati olimpiskā galvaspilsēta Soči vairāk bija vien kā simboliska nomale), nodrošināja raitu satiksmi gan spēlēs strādājošajiem, gan tās baudošajiem. Šīs būtiskās artērijas izbūve gan izmaksāja vairāk nekā visas Vankūveras spēles kopā (8,7 miljardi), taču atkal jāsaka – šoreiz ne par to. Visi olimpiskie objekti izvietoti ļoti kompakti – Olimpiskajā parkā, kur centrālais stadions un visas ledus halles (hokejs, kērlings, slidošanas), viss izstaigājams 15–20 minūšu laikā, kalnos – izbraukājams ar pacēlājiem, bez kavējumiem un sastrēgumiem. Drošības kontroles saprātīgas, brīvprātīgie – tiešām atsaucīgi. Nevis pametīs ar kāju vaicātajā virzienā, bet izskaidros vai pat aizvedīs pie rokas, ja būs vajadzīgs. Autobusa šoferis pagaidīs, ja redzēs, ka kavē, bet skrien, un izlaidīs, ja palūgsi, nevis atrūks klasisko: «Nav paredzēts, instrukcija!» Standarts, ko no Krievijas negaidīju.
Lāčus noindēja, upi palaida citur...
Protams, katrai medaļai ir sava otra puse. Viena tās daļa – redzama, jo nav noslēpjama. Nepabeigtas būves, kas tagad, iespējams, tādas arī paliks, jo pagaidām grūti iztēloties, kā pēc spēļu noslēguma vismaz Krasnajā Poļanā izdosies apsaimniekot un uzturēt dzīvību visā, kas tagad šeit triecientempā ticis uzsliets. Pilsētiņa Gorki, kas jaunās maģistrāles malā pilnībā no jauna tapusi pēdējo četru piecu gadu laikā, ir labs piemērs. Bruģis jau sēžas, asfalts vietām vienās bedrēs, nožogojumus jau tagad krāsoja no jauna (diezgan tipiskā veidā – viens vīrs pindzelē, pieci tikmēr smēķē un spriež par dzīvi, un tā trīs dienu garumā ap 100 metru garu žogu). Kas būs gatavs apmesties monumentālajās, ļoti savādās arhitektūras celtnēs, nudien nav jausmas... Ierīkot viesnīcas? To jau tāpat par daudz. Desmit minūtes ar pacēlāju, un jau esi Gornaja Karuseļ – kalnos iebūvētā viesnīcu megakompleksā, kurā izmitināja arī mūs. Tajā desmiti viesnīcu, un pagaidām nekā cita – ne veikala, aptiekas, ne kroga vai ēstuves. Kas tās piepildīs, kad prom būs devies mediju bataljons, atbildes nav arī pašiem viesnīcās strādājošajiem. Lai dabūtu viņus šeit, nācies piedāvāt trīskāršu atalgojumu, pastāstīja kāda meitene, kas kopā ar draugu uz Gorkiem pierunāta pārcelties un strādāt pagājušā gada augustā. Protams, kalnu trases te ir un pat olimpisko spēļu laikā par gana pieņemamām cenām (pacēlājs un inventāra īre vienai dienai – nepilni 60 eiro), taču, vai pietiks publikas tam kā minimums pussimtam viesnīcu, nepavisam nav pārliecības.
Iespējams, tās tiks izmantotas Gazprom bosu privātajām vajadzībām – šādu versiju mums piedāvā Timurs, kuru kādā no pirmajām dienām sastapām, iesēžoties vienā pacēlāja vagoniņā. Strādājot šeit jau kopš pirmajām olimpisko spēļu celtniecības dienām, viņam ir daudz stāstu – tieši par to medaļas otru pusi un tās daļu, ko pasaulei nav paredzēts uzzināt. Piemēram, to, ka Gorku vietā pirms olimpiskā drudža sākšanās bijis neskarts dabas stūrītis – lāču rezervāts. Kas notika ar dzīvniekiem, pavaicājām strādniekam. «Vietējie stāstīja, ka esot atlidojuši helikopteri un pār mežu izbēruši kaut kādu dzeltenu pulveri. Puse lāču nosprāga, otra puse aizmuka pāri kalniem uz Kaukāza pusi...» Skaidrs, ka strādāts bez ceremonijām – izcirsti meži, norakti kalni, nogalināti dzīvnieki, pat upe palaista pa citu gultni, lai tikai ieplānotajā vietā varētu uzcelt Gorkus un ierīkot nepieciešamo infrastruktūru. Tā ir cena, ko varam pieskaitīt jau minētajiem 50 miljardiem un kuru grūti izmērīt naudā. «Vietējie ir nelaimīgi – nevienam šeit tās olimpiskās spēles nevajag,» šādu atziņu dzirdēju jau pirms četriem gadiem, kad uz Sočiem biju atbraucis paskatīties pirmoreiz, un nekas neliecina, ka šobrīd cilvēkiem būtu daudz iemeslu justies labāk. Protams, ir iespaidīgi. Tas pats Olimpiskais parks – pasaka! Taču, ja paskatās racionāli, – kam pēc spēļu beigām būs vajadzīgas divas simts metru attālumā viena no otras esošas hokeja halles (pilsētā, kurā nekad hokejs nav spēlēts!), kam līdzās 15 minūšu gājienā atrodas vēl trīs ledus arēnas (daiļslidošanas Iceberg, ātrslidošanas Adler Arena un kērlinga Ice Cube)? Mums par to galva nesāp, taču tas vienalga ir un būs šo olimpisko spēļu stāsts.
Labā vairāk nekā sliktā
Nedaudz pārsteidza uzkrītošais vietējo līdzjutēju īpatsvars. Pat sporta veidos, kas tradicionāli pulcē uzticamas fanu grupas no visas Eiropas – biatlonā, slēpošanā, tramplīnlēkšanā, kalnu slēpošanā –, nereti vien daļēji piepildītajās tribīnēs plīvoja tikai vienas valsts karogi un skanēja tikai vieni saukļi: «Rosija! Rosija!» Vai vēl biežāk neskanēja nekas... Acīmredzot kopumā visnotaļ sālītās brauciena izmaksas komplektā ar bažām par drošību, kas pirms Soču spēlēm pamatoti izskanēja visas pasaules presē, nospēlēja būtisku lomu, kāpēc no ieceres klātienē pabaudīt olimpiskās emocijas šoreiz atteicās pat rūdītākie. Sākumā bija neomulīgi arī mums, taču jāatzīst, ka apsardze te patiešām bija kā kara zonā, – līdzās tūkstošiem oficiālajā formā tērpto drošībnieku vismaz tikpat izkliedējušies pūlī, tērpti ielas drēbes vai sportistu treniņtērpos. Vien rūpīgāk ieskatoties, varēja pamanīt nomaskēto austiņu... Spēlēs strādāja pavisam 40 000 drošībnieku. Pirms četriem gadiem Vankūverā, kas ir par 30% lielāka pilsēta nekā Soči, bijuši 6000... Bažas bija arī par laika apstākļiem, taču tie sacensības ļoti būtiski neietekmēja. Drīzāk cilvēku veselību – ja vienas dienas laikā jāpaspēj izskriet uz hokeju, kas no rīta notiek Adlerā (+23 grādi!), bet vakarpusē jau jābūt, teiksim, uz biatlonu kalnos, kur pēc saulrieta termometra stabiņš gandrīz tuvojas nullei, saģērbties tā, lai labi justos visas dienas garumā, bija ļoti sarežģīts uzdevums. Drīz puņķojās un klepoja lielākā daļa...
Visbeidzot – sportiskā puse. Šķiet, šo divarpus nedēļu laikā viss jau izdzīvots, izstāstīts un aprakstīts tik daudz, ka emociju rezerves ir praktiski sausas un pateikt ko jaunu teju neiespējami. Pēcgarša ir laba. Ne tāpēc, ka sakrāts tik daudz medaļu, bet droši vien tāpēc, ka nebija vilšanos. Jā, bija reizes, kad pilnai laimei mazliet pietrūka – pietrūka ar pirkstu galiem jau aizsniedzamās sensācijas hokejā, pietrūka klusībā tomēr lolotās zelta medaļas skeletonā, pavisam, pavisam nedaudz – kāda precīzāka šāviena vai veiksmīgāk izbrauktas virāžas – biatlonā un bobsleja divniekos. Taču kopumā šobrīd, kad viss jau aiz muguras, jāsecina, ka praktiski labāko sniegumu parādīja visi tie, no kuriem to gaidījām. Kādam ar to vienmēr būs par maz, nevienam nav liegts akcentēt to sporta veidu un atlētu rezultātus, par ko jau pirms spēlēm bija skaidrs, ka brīnumus nav pamata gaidīt, vai bakstīt ar pirkstu ziņu lappusēs, kur tagad mūs diemžēl piesauca arī dopinga skandāla sakarā, taču objektīvi Latvijas komanda no Soču spēlēm var atgriezties ar paceltu galvu. Labā ir daudz vairāk.