Aicina neklusēt! Kā ''čekistu partneris'' Rokpelnis teju iznīcinājis rakstnieces daiļradi

Latviešu rakstniece Inta Riekstiņa atklājusi, kā toreizējais VDK ziņotājs Jānis Rokpelnis veiksmīgi organizējis viņas literārās darbības ''apklusināšanu''.

Riekstiņa, intervijā portālam Pietiek.com, salīdzinājusi situāciju ar Rokpeļņa atzīšanos ar Hārvija Vainsteina skandālu, aicinot iedomāties kā būtu, ka Holivudas funkcionārs būtu atzinis vainu seksuālajā varmācībā un upuru apklusināšanā, bet par to visi viņu slavētu par drosmi, nevis nosodītu, kā tas notiek šobrīd.

Rakstniece savu radošo darbību sāka 1980.-ajos un tur, radošās nometnes ietvaros, ar saviem dzejoļiem braukusi gan pie Viktora Avotiņa, gan Imanta Ziedoņa, gan arī, visbeidzot, Rokpeļņa: ''Viņš izlasīja manus darbus un teica šādus vārdus: ''Tev ir labi darbi, bet publicēt es tevi nekad nepublicēšu, jo tev nav vajadzīgās ''aizmugures''!''

Riekstiņa viņa teikto neesot sapratusi līdz pat viņa atzīšanās brīdim: ''Es to nesapratu 35 gadus, līdz šajā gadumijā izlasīju rakstu Neatkarīgajā. Toreiz domāju: kas gan tā var būt par ''aizmuguri'', ja Latvijas literārā vide vienmēr bijusi draudzīga un izpalīdzīga, mums nekad nav bijuši raksturīgi kaut kādi rakstnieku grupējumi, kas dotu vai pieprasītu ''aizmuguri''? Tagad es beidzot sapratu, kādu ''aizmuguri'' Rokpelnis bija domājis: čekistu aizmuguri!''

Viņa uzskata, ka viņas daiļrade tā laika varai nav bijusi pa prātam vecvecāku dēļ: ''Tāpēc, ka mani vecvecāki bija nelokāmi Latvijas patrioti, manus tekstus padomju laikā publicēt nedrīkstēja: nav noslēpums, ka inteliģenci kontrolējošie čekisti tādu nostāju ieturēja pret daudziem autoriem. Bet šomēnes beidzot sapratu, ka čekisti bija norīkojuši Rokpelni, lai tas šo lēmumu īstenotu dzīvē!''

''Rokpeļņa vārdi pilnībā piepildījās: visus padomju gadus ne Literatūra un Māksla, ne Karogs neievietoja nevienu manu rindiņu. Interesanti, ka literārā redaktora funkciju kādu laiku vēlāk nodeva Andrim Jakubānam, bet Rokpeļna iedibinātā nostāja palika nemainīga: kad biju aizbraukusi pie Jakubāna, arī viņš atkārtoja Rokpeļna frāzi, ka mani nevarot publicēt, jo neesot ''aizmugures'','' atceras Riekstiņa.

Viņa norāda, ka VDK ziņotājs Rokpelnis nebija ''norma'' tā laika Latvijas kultūras darboņu vidū - viņš bija nelāgs ''izņēmums'', kura dēļ, par spīti vēlākajiem panākumiem M.Gorkija vārdā nosauktajā Literatūras institūtā Maskavā, Latvijā viņas darbi publicēti netika.

Tad sekojis ģimenes pieaugums un citas radošas jomas, atgriežoties pie rakstniecības pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas: ''Taču visu mūžu esmu palikusi tāda ''puspagrīdes'' autore, un šī situācija savulaik aizsākās tieši pēc manas nokļūšanas pie čekistu aģenta Rokpeļņa!''

''Es aicinu visus, kam ir bijusi saskare ar čekistu ''partneri'' Rokpelni vēl padomju laikā, kārtīgi apdomāt savu pieredzi un izdarīt slēdzienus no jauna! #MeToo!,'' aicina Riekstiņa.