3.lapa
Nejauši izlietā ūdens glāze
Tovakar ar boseni no Ungārijas, divām meitenēm no Lietuvas, draudzeni no Latvijas, kura arī bija uzkalpojusies līdz prestižajam «supevaizeres» amatam, Anna devās uz krogu jeb labu īru pabu. Tā ir tradīcija. Reizi divos mēnešos viesnīcas galvenā menedžere kolektīva saliedēšanas vārdā uzsauc savām padotajām krogu, parunā par dzīvi, paklačojas un, nav ko slēpt - iztausta darbinieku neapmierinātību un vēlmes. Ha, viņa jau zināja no galvas, ko drīkst runāt, kā smaidot izdabāt ungārietei (par kuras nosliecēm uz jaunām meitenēm visi darbā klusībā smīkņāja). Anna par visiem simt procentiem jau zināja vakara gaitas norisi - būs laba mūzika, kāds īrs noteikti piecelsies un izlocīs kājas gluži kā Leonardo Di Kaprio, iejūtoties Džeika lomā slavenajā filmā «Titāniks», kad viņš dejoja ar vienkāršajiem ļaudīm un Keitu Vinsletu kuģa apakšējā klājā pirms kuģa katastrofas. Nebija nekādu priekšnojautu, ka nejauši izlieta ūdens glāze (paldies Dievam, ne alus!) sagriezīs Annas dzīvi kājām gaisā. Viņa garlaicīgi lūkojās glāzē uz bārmeņa prasmīgi izveidoto īru simbolu - trejlapiņu - tumīgajā «Guiness» alū un aizdomājās par šķiršanos no Andra, kad pār viņu pārlija auksta ūdens glāze. Brrr! Viens ledus gabaliņš pamanījās ieslīdēt aiz blūzes. Spējas dusmas par sabojāto drēbes gabalu un vakaru kvēli iedunējās deniņos. Pacēlusi dusmīgi savas zilās acis augšup, viņa ieraudzīja ļoti tumsnēju puisi, kas lielām melnām acīm vainīgi skatījās uz Annu, klusi murminot: «Sorry, sorry, so sorry!» Kas tas bija?! «Tie melnie galīgi nekaunīgi palikuši,» tas bija pirmais, ko Anna iedomājās. Bet tās acis… acis viņu sasaistīja, sasēja, ierāva kaut kādā citā dimensijā. Vīrieša mandeļveidīgās šokolādes acis turpināja lūkoties Annā, bet mute ar nelaimīgi nolaistiem lūpu kaktiņiem uz leju atkal un atkal dvesa to stulbo: «Sorry.» Kāds manāmi iereibis kroga apmeklētājs no blakus galdiņa, spēji ceļoties augšā, bija vienkārši uzgrūdies garāmejošajam svešiniekam ar degošajām acīm, kurš nesa ūdens glāzi ar šķindošiem ledus gabaliņiem. Viņa skatiens bija nelaimīgs un apmulsis, meklējot te salvetes, te lūkojoties uz Annu un pazemīgi gaidot aplietās sievietes reakciju. Tas bija tik nevainīgi, banāli un tracinoši klasiski kā tajās salkani lipīgajās jūtu filmās, ko Anna pagalam necieta, ka viņa neapzināti sāka skaļi smieties. Dārdoši un nepiespiesti. Tad arī viņš saprata, ka neveiklā situācija ir glābta ar skaistas meitenes lipīgajiem smiekliem, kas jau pielipa arī pārējām kolēģēm. Anna skatījās puisī dzirkstošām acīm un labā angļu valodā teica: «Saprotu, ka iepazīties mums vairs nevajag, jo tevi laikam sauc «Sorry».» Nu jau smieklos locījās tuvāko galdiņu viesi. Vārds pa vārdam, kā jau dzīvē ierasts, misēkļi mijas ar solījumiem laboties un kompensēt neveiklos brīžus, bet otra puse solās devēju turēt pie vārda. Tāda ir dzīve! Uz čeka malas uzskribelēti telefona numuri, nevērīgi iemesti somā vai ielikti kabatā, mēdz aizķerties līdz brīdim, kad nejauši tos atkal ieraugām, pie sevis klusi nosmaidām un iespēju satikties ar NEZINĀMO vienkārši izmetam miskastē. Nekas šajā pasaulē nav stabilāks par ierastām dzīves situācijām, kurām zināms scenārijs uz priekšu - kāds iedod telefonu, kāds sola piezvanīt, kāds gaida, bet kāds vienkārši aizmirst par velti sētām cerībām. Gaidošā sajūsma mēdz pagaist pēc dažām dienām, nu, labi, pēc nedēļas jau noteikti. Klusuma pauze ir labākā taktika, kā dziesmā «Ne man tevis, ne tev manis vajadzēja…». Bet ne šoreiz. Ne ar Annu.