4.lapa
«Es esmu viņa īpašums»
«Tas tiešām bija stulbs atgadījums. Nu, sanāca misēklis, izlija tas ūdens man uz drēbēm. Tovakar gardi pasmējāmies un ar kolēģiem nākamajā dienā darbā pīppauzē atcerējāmies manu jauno draugu, vārdā «Sorry». Ievilku tik elpu un devos veikt savus tiešos pienākumus - pārbaudīt kolēģu iztīrītos numuriņus. Vispār pat nepieļāvu domu zvanīt kaut kādam puisim no kroga. Turklāt melnajam! Protams, es neesmu rasiste. Lai nu kur, bet UK (Anglijā) var sastapt visdažādākās ādas krāsas cilvēkus. Bet ir tā, ka te, Anglijā, visus indiešus, pakistāniešus - vārdu sakot, sabraukušos labākas dzīves meklējumos no tā pasaules gala - sauc par «babajiem». Latviešu meitenes mēdz pīties ar melnajiem puišiem, bet tas skaitās zem mūsu goda, un klusībā tautieši viņas nosoda. Labāk tad gulēt ar leiti vai krievu, bet ne «babaju»,» atceroties to dienu notikumus, stāsta Anna. Viņa nevienam neteica, ka vīrietis viņu uzmeklēja jau nākamajā dienā pēc smieklīgā atgadījuma īru krogā. Viens zvans, pacelta telefona klausule, un iespēja netika izmesta vienkārši miskastē. Sākotnēji Anna ne draugiem, ne kolēģiem pat neieminējās, ka satiekas ar vīrieti no Šrilankas. Un arī tagad Anna nevienam neskaidro, kāpēc viņa ir kopā ar Zahariju. Viņa zina, ka latvieši Anglijā aiz muguras par viņu pasmīkņā. Toties viņa godīgi pasaka, nevienu citu vīrieti vairs nevēlas savā dzīvē. Kāpēc? «Tā ir cita tautība, cita reliģija, dzīves tradīcijas un arī ierobežojumi. Mūsu prātos un līdzšinējā dzīves pieredzē mājo aizspriedumi un stereotipi. Vīriešiem ir dzīves jēga mīlēt sievu, bērnus un nodrošināt viņiem drošību un pārticību. Tas ir pašsaprotami. Jā, sieva ir gandrīz kā vīrieša īpašums. Greizsirdība un kontrole manam prātam dažkārt ir nepieņemama. Strīdamies lielākoties par šo, kur tu biji tikos, kāpēc nepacēli klausuli un kāpēc «facebook» apstiprināji to vīrieti draugos? Es apzinos, ka šajās attiecībās esmu viņa īpašums. Bet tajā pašā laikā mana sievietes klātbūtne un mīlestība viņam ir ļoti svarīga - iedvesmojot, uzticoties un palīdzot dzīvē ko sasniegt! Ļoti mērķtiecīgi cilvēki.» Zaharijs dzīvo un elpo šajā pasaulē kā budists. Tajā pašā laikā viņš dažkārt lieto alkoholu. Attiecībā uz ēdienu gan ir strikti nosacījumi. Tāpat kā attiecībās. Ja viņš mīl, tad ar visu sirdi par visiem 100 procentiem. Anna saka, ka ikdienā viņš mēdz pārsteigt ar dāvanām, vakariņām un ļoti, ļoti daudz skaistu vārdu. «Es varu iznākt sagurusi no darba, bet viņš mani sagaida mašīnā un aizved vakariņās, palutina ar īpaši karaliskiem ēdieniem un muzikāliem pārsteigumiem tikai man. Mīlēšanās ir tik piesātināta, maiga un īpaša, it kā mēs to darām pirmo un pēdējo reizi mūžā. Un tā katru reizi. Jā, mēdz būt arī ļoti karstasinīgi. Ir ko turēt,» nosmej Anna. Viņa ir laimīga.
Tagad Zaharijam ir jauns darba piedāvājums Londonā, strādāt vienā no automašīnu zīmolu saloniem. Protams, viņš pieņems šo izaicinājumu, un Annai ir jāizvēlas - doties viņam līdzi uz Londonu vai nē. Viņi ir iecerējuši dzīvi savīt ciešām saitēm. Vienīgais, kas meiteni tracina, ir latviski runājošo draugu nicinošā attieksme, ka viņas mīļotais cilvēks ir cittautietis un tumšu ādas krāsu. Viņa līdz šim neuzdrošinājās vecākiem un radiem pateikt, ka ir iemīlējusi puisi no Šrilankas. Tomēr viņš ļoti vēlējās redzēt Latviju, zaļāko un skaistāko valsti pasaulē, kur dzimusi viņa sieviete. Tāpēc izlēma kopā ar Annu lidot uz Latviju. Viņš bija drosmīgāks par Annu, noraidīja meitenes bažas, un abi kopā pieņēma šo lēmumu. Šogad aprīlī viņi ieradās Latvijā, nesakot to nevienam, paturot noslēpumā savu ierašanos. Mamma, protams, bija pārsteigta, tētis pukstēja, bet māsas bērni, ieraugot tumšādainu onkuli, priecīgi. «Būtībā jau viņi visi grib, lai man ir labi, lai esmu laimīga, un zina arī to, ka mani pārmācīt, skolot vai lasīt morāli par mīlu un vīriešiem nav jēgas. Tāpēc mana izvēle un Zaharijs tiek respektēti,» nosaka Anna.