2.lapa
Mīla ādas krāsu neizvēlas
Zaharija dzimtene ir Šrilanka, un viņš ir tas, kuram, paejot uz ielas garām, kāds nicīgi var noņerkstēt: «melnais». Latviešu sievietei to nav patīkami dzirdēt, taču viņa neuztraucas, tāpat kā par kopīgo pirmo lidojumu uz Latviju. Tas ir tik ierasti, divas trīs reizes gadā lidot uz Rīgu, tad vairākas stundas kratīties draugu mašīnā līdz vecāku mājām laukos. Smīns vaigu galos liek atcerēties, ka tradicionāli ikreiz Latvijas tūrē sekoja «karstas» nedēļas nogales ar ballītēm vietējos klubos, atvesto dāvanu pasniegšana spiedzošajiem māsas bērniem un kosmētikas dalīšana draudzenēm (kas ir pati par sevi saprotama lieta vest labāko «no turienes»). Divus trīs tūkstošus angļu mārciņu atstāt vienā Latvijas apmeklējuma reizē - tas ir normāli. Nākas izdzert daudz, daudz alkohola, «spīdēt» sarunās par veiksmīgo un finansiāli stabilo dzīvi «TUR», stūķēt pilnām mutēm mammas saceptās karbonādes un štovētos kāpostus, bet tētim pārliecinoši stāstīt: «Man viss ir labi! Tiešām, tiešām! Es jūtos tajā zemē laimīga.» Šoreiz viss būs citādi! Anna jau septiņus gadus dzīvo Anglijā. Slavenās angļu rakstnieces Džeinas Ostinas dzimtajā pilsētā Vinčesterā, kas ar savu senatnīgo auru un guldzošo upīti atgādina dzimto Kuldīgas pusi. Anna katru rītu pulksten septiņos ir darbā. Tā ir sešstāvu viesnīca ostas pilsētā. Tikai pusstundas braucienā no viņas īrētā dzīvokļa Vinčesterā. Rīts, kā ierasts, sākas ar lielo kafijas krūzi uz galda, ieslēgtu datoru, darbinieku grafika pārskatu un rīkojumu «stafam», kurus viesnīcas numuriņus tīrīt, kurus pārbaudīt, kuros viesi ir «iečekoti» un vai viesnīcas administrācija kārtējo reizi atkal kaut ko nav sajaukusi. Anna viesnīcā ir menedžere jeb «supervisor». Uh, jaunais administrators no Polijas ir tik neaptēsts, ka pēdējā reizē pat salaida grīstē visu «booking systems». Labi, ka viņa nesapinās ar to simpātisko poli, paraugoties iesānis uz tumsnējo Zahariju lidmašīnas krēslā, iedomājas Anna. Bet kā viņas «love story» (mīlas stāsts) sākās ar puisi no Šrilankas? Tajā brīdī viņš pieliecas nepieklājīgi tuvu, lai piesprādzētu Annas drošības jostu lidmašīnā, un nozibina baltos zobus. Mmm, sakāpinātu sajūtu skudriņas pārskrien pār muguru: «Viņš ir mans, tikai mans!» Anna neklausās perfektās stjuartes praktiskajā pamācībā par drošības ievērošanu un kuram pirmajam ir jāuzliek skābekļa maska krīzes situācijā, bet attin atmiņā to dienu pirms pieciem mēnešiem.