Amora bultas skarti un mīlas jūtu iekvēlināti cilvēki spēj darīt neprātīgas lietas. Un ja vēl ir nauda un zināšanas, kur meklēt pūšļotāju, tad pat paša dvēsele vairs nav tik svarīga kā miesaskāre. Diemžēl līgums ar ragaino vienmēr būs izdevīgs tikai pašam velnam, bet nelaimīgā nelgas gars pēc tam būs spiests blandīties pa zemes virsu līdz pat pasaules galam. Vismaz tā ir teikts leģendās.
Pastaigām bīstams
Jau apmēram kopš 3. gadsimta 1. un 2. novembrī tiek svinēta Visu svēto un Mirušo piemiņas diena (Dvēseļu diena), ko 7. gadsimtā par svētkiem oficiāli izsludināja pāvests Bonifācijs IV. Saskaņā ar seniem kristiešu ticējumiem šo svētku priekšvakarā grēcīgās dvēseles uz 48 stundām tiek izlaistas no šķīstītavas. Šajā laika posmā Dieva acīs zudušajām personām ir dota iespēja izpirkt savus grēkus uz mirstīgās zemes, lai iemantotu grēku piedošanu. Tepat, pašā Rīgas centrā, ir Lielie kapi. Apbedīšana šeit nenotiek jau desmitiem gadu, un kapi ir kļuvuši par savdabīgu parku – bērnu un suņu staidzināšanas vietu, savukārt nakts stundās šo vietu iecienījuši pļēguri un bezpajumtnieki. Taču, kā izrādās, daudz lielāku apdraudējumu šeit nakts stundās cilvēki var piedzīvot no satikšanās ar šejienes rēgiem.
Nolādētais barons
Laikā no 1770. gada līdz pat 1772. gadam Krievijas impērijas Baltijas guberņās plosījās buboņu mēris. Epidēmijas apkarošanas kampaņā ietilpa arī ukazs, kas aizliedza apbedīt mirušos baznīcās pilsētu teritorijā (Rīgā šī pavēle tika saņemta 1773. gada 23. februārī). Tika noteikts, ka turpmāk mirušos drīkst apbedīt tikai kapsētās, kas atrodas vismaz 300 asu (aptuveni divu kilometru) attālumā no pilsētas. Saskaņā ar šo rīkojumu Rīgas vara aiz pilsētas toreizējām robežām 1773. gadā iekārtoja pilsētas kapsētu — Smilšu kalnos aiz pilsētas Raunas vārtiem tika ierādīta teritorija Pilsētas kapu izveidei, mūsdienās tos zina kā Lielos kapus. Šeit tad arī atradās vācu baronu fon Grothusu dzimtas pēdējā mantinieka Kristiāna kaps. Tiesa, pašu kapa vietu mūsdienās atrast laikam spēj vien pats velns. Un ar velnu šim jauneklim esot bijušas īpaši tuvas attiecības. Proti, barona ģimenē bieži viesojās Bauskas pilskunga barona fon Bistrama brālis. Tā nu Kristiāns kādā no šīm viesošanās reizēm pamanīja otra jaunekļa glīto līgavu Ģertrūdi Margarētu. Sākās īsta apmātība, bet jaunava uz otra kavaliera uzmanības apliecinājumiem nekādi nereaģēja. Tāpēc fon Grothuss jaunākais devās uz kādu miestu pie Kokneses. Tur mitinājusies kāda jaunava, kas mācējusi buramlietas. Daudzi uzskata, ka meiča pati esot bijusi vīla (slāvu un baltu apdzīvotās vietās valdīja uzskats, ka starp cilvēkiem dzīvojot mirušās bez dvēseles. Šīs sievietes esot bijušas ļoti skaistas ar neparasti skanīgu balsi. Šīs dzīvi mirušās sauca par vīlām. Valdīja uzskats, ka viņas spēja runāt gan ar elles radībām, gan ar Dieva eņģeļiem – aut.). Pēc trim dienām krustcelēs pie Kokneses tika slēgts līgums ar pašu nelabo. Jauneklis ragainajam apsolīja savu dvēseli, un pretī viņam tika solīta glītā Ģertrūde Margarēta un nemiršana no sāncenša zobena divkaujā. Un tik tiešām – jau pavisam drīz barons baudīja mīlas priekus ar noskatīto jaunavu. Ilgi nebija jāgaida, līdz fon Bistrama brālis gribēs atriebt savu godu, un kādā Rīgas nomalē risinājās abu divkauja. Taču velns ir viltīgs radījums: Kristiāns, kā tika solīts, nemira no sāncenša zobena, taču aizķērās aiz koka sprunguļa, krita un uz akmens pārsita pieri. Tā nu viņa gars vēl šobaltdien nakts stundās ir manāms klīstam pa Lielajiem kapiem baltā kreklā ar pārsistu asiņainu pieri.
Lepnības pazudināts
Viens no savdabīgākajiem apbedījumiem atrodas šo kapu sākumā, kur apbedīts 27 gadus vecais Ferdinands Grūberts. Par to, kāpēc viņam tik neparasts kapakmens, vēstures liecības klusē. Taču par to, ka pie viņa nāves vainojama paša lepnība, nostāstu ir daudz. Grūberts un viņa mazā māsa Annemarija bija piederīgi Jēkaba draudzei. Viņi bija turīgu rīdzinieku bērni, līdz ar to Grūberts pret sevi paģērēja barona cienīgu attieksmi. Un tieši tas viņu pazudināja. Vīrietis apmeklēja kādas svinības ārpus Rīgas. Brandvīna bijis tik, cik tīk, un jauneklis to labprāt malkojis uz nebēdu. Tā nu svinību karstumā pēkšņi krēslam ielūza kāja, un puisis nogāzās uz grīdas, kļūstot par visu klātesošo apsmieklu. Grūberts esot pieprasījis sodīt galdnieku, kurš izgatavojis nekvalitatīvu mēbeli un viņam nodarījis kaunu. Kaut arī pārējie lūdza apžēlot strādnieku, Grūberts bija nepielūdzams un paģērēja vainīgajam piespriest 12 cirtienus ar rīkstēm. Izrādās, galdniekam todien tieši bija plānotas kāzas, un viņš no rīkstēm miris īsi pēc kāzu nakts. Jaunā sieva nolādējusi lepno Grūbertu, un tas drīz vien nomira no buboņa mēra, savukārt viņa gars klīst pa Lielo kapu teritoriju un mēģina iepazīties ar garām ejošām skaistulēm. Stāsta, ka viņa garam pa šo sauli tik ilgi jāklīstot apkārt, līdz izdosies atrast kādu jaunavu, kas ar viņu skandinās kāzu zvanus. Stāsts par galanto brūtgānu Ferdinandu, kurš nakts stundā ceļā no traktiera esot uz mājām pavadījis daudzas Rīgas studentītes, īpaši populārs bija pagājušā gadsimta 30. gados. Pēdējā laikā par lepnības pazudināto jaunekli gan nekas nav dzirdēts. Varbūt viņam tiešām ir izdevies lauzt lāstu?