Ukrainas vēstnieks Latvijā atklāj, kas notiks, ja ASV apturēs militāro palīdzību

ASV prezidents Donalds Tramps ir teicis, ka, iespējams, būtu jāļauj Ukrainai un Krievijai kādu laiku turpināt karadarbību, pirms mēģināt apturēt karu un panākt mieru. Tā kā atbalsts, ko Ukraina saņēma iepriekšējā ASV prezidenta Džo Baidena prezidentūras laikā, pakāpeniski izsīkst, rodas jautājums, kā Ukraina vērtē šādus izteikumus un kas notiks, ja ASV atteiksies piešķirt papildu palīdzību Ukrainai.

Ukrainas vēstnieks Latvijā Anatolijs Kucevols aģentūrai LETA stāsta, ka tas neapturēs ukraiņus “no cīņas turpināšanas”.

Mēs dzīvojam laikā, kad ir daudz publisku vēstījumu no dažādiem partneriem, īpaši saistībā ar situāciju Ukrainā un Ukrainas karu ar Krieviju. Mēs priecājamies, ka, salīdzinot ar laiku pirms 100 gadiem, kad paši cīnījāmies par neatkarību un izveidojām neatkarīgu Ukrainu, šodien mums ir vairāk iespēju komunicēt par šo problēmu globāli.

Kad kāds pasaules līderis pauž viedokli, svarīgākais ir tas, ka Ukrainas jautājums ir saglabājies dienaskārtībā. No otras puses, ir dažādas pieejas, un globālie līderi meklē risinājumus. Nav viegli atrast šī sarežģītā kara risinājumu, jo neviens neiedomājās, ka 21. gadsimtā viena no lielākajām pasaules valstīm uzsāks karu pret kaimiņvalsti, ar kuru tai bija ciešas saites.

Jebkurā gadījumā mēs esam gandarīti, ka uzturam dialogu ar visiem saviem partneriem. Esam gandarīti, ka jau no paša kara sākuma un vēl pirms kara mēs saņēmām un turpinām saņemt militāro palīdzību no dažādiem partneriem un varam turpināt cīnīties.

Piemēram, Kijivas aizstāvēšanai mēs izmantojām arī Latvijas, kā arī citu partneru piegādātos "Stinger" raķešu sistēmu kompleksus un ar to palīdzību iznīcinājām ievērojamu skaitu Krievijas specvienību, kas bija ieradušās iekarot Kijivu. Viņiem nācās atkāpties, jo viņi saprata, ka šeit zaudēs savus labākos un profesionālākos karavīrus.

Kopš 2014. gada mēs jau vairāk nekā 11 gadus piedzīvojam dažāda mēroga cīņas. Aizvadīto trīs gadu laikā karš ir īpaši smags, taču mums ir lielāks aprīkojums un tehnika, jaunas dronu tehnoloģijas. Tāpēc valstis meklē dažādas pieejas, jaunus risinājumus, kas palīdzēs nonākt līdz miera sarunām.

Esam pārliecināti, ka, apturot palīdzību Ukrainai, Krieviju tas neatturēs. Tas neapturēs arī mūs no cīņas turpināšanas. Pagājušo trīs gadu laikā esam uzbūvējuši spēcīgu aizsardzības rūpniecību, aktīvi sadarbojamies ar partneriem NATO un Eiropā, lai ražotu vairāk ieroču un turpinātu cīnīties.

Vai Ukrainai kaut ko maina amerikāņu palīdzība? Jā, tā ir palīdzējusi līdz šim un palīdzēs arī turpmāk. Mēs joprojām uz to paļaujamies. Ja atskatāmies vēsturē, piemēram, uz Otro pasaules karu, arī toreiz sākotnēji ASV bija svārstīgas. Amerikāņi ilgi vilcinājās, līdz sāka izmantot visus savus resursus, lai palīdzētu sabiedrotajiem uzvarēt karā. Amerikāņi bija aktīvi Eiropā, lai atbrīvotu to no nacistiem, bet vienlaikus atbalstīja arī Padomju Savienību, piegādājot tai ieročus.

Domāju, ka šādi izteikumi vairāk atspoguļo pagaidu nostāju vai ideju. Par laimi, Ukraina jau tagad daļu ieroču ražo pati. Ieroči, kas nesen izmantoti uzbrukumos Krievijas teritorijā, piemēram, operācijā "Spiderweb", bija izgatavoti, izmantojot Ukrainas zināšanas un tehnoloģijas, pat ļoti vienkāršas. Mēs joprojām esam radoši un spējam pārsteigt.

Runājot par operāciju "Spiderweb" un uzbrukumu Krimas tilta pamatiem, tika teikts, ka ne Tramps, ne Lielbritānija par to netika iepriekš informēti. Vai tas nozīmē, ka Ukrainai būtu ciešāk jākoordinē savi militārie mērķi ar sabiedrotajiem?

Kopš kara sākuma ir bijusi skaidra kārtība - ja runa ir par starptautisko partneru piešķirtajiem ieročiem, kas ražoti ārvalstīs, tad to izmantošanai parasti ir nepieciešama saskaņošana. Ir bijusi laba koordinācija, īpaši attiecībā uz tālās darbības rādiusa ieročiem, kur tos izmantot, kā izmantot. Taču, kad runa ir par Ukrainas pašu ražotajiem ieročiem, tad to izmantošanas lēmumi ir tikai un vienīgi Ukrainas ziņā.

Attiecībā uz speciālajām operācijām - tās arī tāpēc sauc par "speciālajām", jo tikai ļoti ierobežots cilvēku loks zina, kā tās tiek īstenotas. Pilna atbildība ir to cilvēku rokās, kuri šīs operācijas plāno, - gan tas, kā to darīt, gan tas, kas ir to galvenais mērķis. Kā jau teicu mūsu sarunas sākumā, mēs mērķējam uz Krievijas militāro industriju, uz militāriem objektiem, kas pastāvīgi nogalina Ukrainas iedzīvotājus. Mēs nemērķējam uz iedzīvotājiem. Tas nav nekāds terorakts. Pati Krievijas okupācija Ukrainas teritorijā ir terorakts. Tā ir terorvalsts, kas dara to, ko dara. Viņi nogalina ukraiņus, viņi izvaro, nolaupa cilvēkus, cenšas mums uzspiest savus noteikumus. Mēs atbildam ar gudrākiem risinājumiem, ar mazākiem resursiem, ar vienkāršākām tehnoloģijām, bet trāpām viņu teritorijā, no kuras savukārt viņi pret mums izmanto ballistiskās raķetes, stratēģisko aviāciju, visdažādākos ieročus. Tas nozīmē, ka mēs esam pietiekami gudri, lai precīzi trāpītu savos mērķos. Tāpēc nav svarīgi, kā Krievija šo operāciju nosauc vai ko viņi prasa no amerikāņiem vai britiem, tas viss ir bezjēdzīgi.

Ja mēs sāktu katru reizi vaicāt visiem pēc atļaujas - vai mums to darīt, vai labāk nedarīt -, tad tā vairs nebūtu kara vadīšana. Tad mums teiktu: "Ukrainai vajadzētu pārtraukt karot, jo šobrīd tas nav piemēroti." Bet viņi taču mūs nogalina! Vai kāds var teikt, ka tas ir pieņemami?! Mēs tā nedomājam.

Tāpēc šīs ir speciālās operācijas, kuras pierāda, ka mēs varam cīnīties pretī. Krievija nav tik spēcīga, kā izliekas. Arī mūsu partneriem ir jāsaprot - Krievijas spēks ir mīts. Tā ir viltus realitāte. Viņiem nav pietiekamu resursu, lai pilnvērtīgi atbildētu, tātad - jums nav jābaidās no viņiem. Ja jūs mums uzticaties, tad kopā mēs varam, un pēdējos trīs ar pusi gadus mēs to esam arī pierādījuši.

Arī šī speciālā operācija to parāda. Vai kāds vispār spēja iedomāties, ka jūras drons "Magura" var iznīcināt Krievijas flotes vienības Melnajā jūrā? Nē. Vai kāds varēja paredzēt, ka "Magura" var notriekt vairākus lidaparātus virs Melnās jūras? Arī nē. Vai mēs kādam prasījām atļauju to darīt? Nē. Kāpēc mums būtu jāprasa?! Iznīcinot 40 lidmašīnas, mēs faktiski novērsām turpmākus uzbrukumus Ukrainai un tās iedzīvotājiem. Tā nebija speciāla operācija pret politiķiem Krievijā vai kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par terorismu.

Jā, ir bijušas arī citas operācijas. Piemēram, nesen tika nogalināta Krievijas militārpersona, kura komandēja "Iskander" raķešu palaišanu un deva pavēli uzbrukt Harkivas apgabala ciemam Hroza. Tur tika nogalināti desmitiem iedzīvotāju, kuriem nebija nekādas saistības ar armiju. Daudzas ģimenes zaudēja savus tuviniekus. Šī operācija bija vērsta pret vienu konkrētu cilvēku, kurš bija tieši atbildīgs par to. Tas krieviem būtu jāsaprot, ka viņi ir atbildīgi par katru darbību, katru "Iskander" palaišanu, katru šāvienu uz Ukrainu, viņiem jāuzņemas atbildība.