Pieci kaķi izraisa ekoloģisku katastrofu uz salas

Uz attālo Marionas salu Indijas okeānā 1949. gadā tika nogādāti pieci mājas kaķi. To uzdevums bija palīdzēt iznīcināt peles, kuras 19. gadsimtā salā nejauši bija ieveduši roņu mednieki. Sākotnēji risinājums šķita loģisks — kaķi ķer peles, tātad problēmai vajadzētu būt atrisinātai. Taču viss izvērtās pavisam citādi, raksta “lrytas.lt”.

Kaķi neaprobežojās ar peļu medīšanu un sāka medīt arī salā mītošos jūras putnus. Lai novērstu nodarīto kaitējumu, bija nepieciešami gandrīz divi gadu desmiti un vairāk nekā 14 700 stundu ilgas medības.

Marionas sala ir lielākā no divām Prinča Edvarda salām - tās platība ir aptuveni 290 kvadrātkilometru. Sala atrodas Indijas okeāna subantarktiskajā daļā, aptuveni 2300 kilometru uz dienvidaustrumiem no Dienvidāfrikas.

Peles salā nonāca nejauši — 19. gadsimtā tās kopā ar citiem cilvēkiem vajadzīgiem priekšmetiem atveda roņu mednieki. Savukārt kaķi tika ievesti apzināti, lai risinātu šo problēmu.

Tomēr pieci kaķi salā, kurā netrūka barības un nebija dabisko plēsēju, laika gaitā izveidoja arvien lielāku populāciju, un līdz 20. gadsimta 70. gadiem savvaļā dzīvojošo kaķu skaits bija pieaudzis līdz aptuveni 2000.

Salā nebija dzīvnieku, kas medītu kaķus vai konkurētu ar tiem par barību, turklāt peles veidoja tikai daļu no viņu uztura.

Marionas sala ir nozīmīga jūras putnu ligzdošanas vieta. Tur ligzdo miljoniem putnu, un daudzas sugas savas ligzdas ierīko pazemē, mīkstajā augsnē izraktās alās.

Kaķiem šādas ligzdas un tajās mītošie putni bija daudz vieglāk noķerams laupījums nekā peles.

Pirmās problēmas pazīmes tika pamanītas jau 20. gadsimta 50. gados. Ornitologs R. V. Rends, pētot salu, konstatēja, ka kaķi kļuvuši mežonīgi un sākuši medīt mazākus vētrasputnus, kā arī peles.

Tā kā putni tūkstošiem gadu nebija saskārušies ar sauszemes plēsējiem, tiem nebija efektīvu aizsardzības mehānismu pret tādiem medniekiem kā kaķi. Jaunā plēsēju suga tādējādi nodarīja salai ievērojamu kaitējumu.

Dažu desmitgažu laikā pieci kaķi bija savairojušies līdz tūkstošiem dzīvnieku, kas ik gadu varēja iznīcināt simtiem tūkstošu putnu, un 20. gadsimta 70. gados jau bija skaidrs, cik nopietna ir situācija - tiek lēsts, ka Marionas salas kaķi katru gadu nogalināja aptuveni 450 000 jūras putnu.

Viena putnu suga — parastais nardusputns — salā pilnībā izzuda jau 1965. gadā.

Atbrīvoties no kaķiem nebija viegli. Pirmais lielākais mēģinājums bija bioloģiska kontrole — 1977. gadā salā ieveda kaķu panleikopēnijas vīrusu. Kādu laiku tas deva rezultātus: kaķu skaits samazinājās no aptuveni 3400 dzīvniekiem 1977. gadā līdz 615 dzīvniekiem 1982. gadā. Tomēr ar slimības izplatīšanu vien nepietika, un 1986. gadā sākās intensīva kaķu iznīcināšanas kampaņa. Cilvēki gadiem ilgi pārmeklēja salu, ķēra dzīvniekus slazdos, bet vēlāk izmantoja arī indes.

Pirmajos četros kampaņas gados, saskaņā ar pētnieku ziņojumu, 14 725 darba stundu laikā tika nošauti 872 kaķi, bet vēl 80 noķerti slazdos.

Pēdējais kaķis tika noķerts 1991. gada jūlijā, tomēr meklēšana turpinājās līdz 1993. gadam, lai pārliecinātos, ka salā nav palicis neviens dzīvnieks.

Arī pēc tam uzvaru nesteidzās pasludināt, un tikai pēc vairāk nekā deviņiem gadiem, kuru laikā netika pamanīts neviens kaķis, tika apstiprināts, ka populācija patiešām ir pilnībā iznīcināta.

Marionas sala joprojām tiek uzskatīta par lielāko salu pasaulē, kurā izdevies pilnībā izskaust savvaļā dzīvojošos kaķus.

Pēc kaķu iznīcināšanas dažas putnu sugas sāka atgriezties. Marionas salā atkal parādījās arī parastie nardusputni — suga, kas tur bija izzudusi 1965. gadā.

Projekta “Mouse-Free Marion” pārstāvis Antons Volfaards norādīja, ka tas ir lielisks piemērs tam, kā kaķu iznīcināšana radījusi apstākļus šīs sugas atgriešanās procesam.

Tomēr ekosistēma pilnībā neatjaunojās - kopš 1979. gada putnu alu skaits pieaudzis tikai par aptuveni 56%.

Izrādījās, ka problēma, kuras dēļ kaķi sākotnēji tika ievesti salā, nekur nebija pazudusi - peles palika.

Tagad tās pašas apdraud jūras putnus, jo barojas ar to olām un mazuļiem, tieši tāpēc Marionas salā sākta jauna kampaņa — šoreiz, lai iznīcinātu peles.

Marionas salas vēsture parāda, cik trauslas var būt izolētas ekosistēmas. Kontinentālajā daļā jauns plēsējs var nodarīt kaitējumu, taču tā upuriem bieži jau ir izveidojušies aizsardzības mehānismi. Salās situācija ir citāda: vietējiem dzīvniekiem var nebūt nekādas aizsardzības pret jaunu plēsēju, un arī pašam plēsējam var nebūt dabisko ienaidnieku.

Tāpēc risinājums, kas 1949. gadā šķita vienkāršs — pieci kaķi cīņai ar pelēm —, galu galā pārvērtās ekoloģiskā katastrofā, kuras sekas nācās novērst gadu desmitiem.

Problēmas radīšanai pietika ar vienu dienu, bet tās novēršanai bija nepieciešamas 14 725 darba stundas un gandrīz divdesmit gadi.