“The Economist”: Eiropai var nākties vienoties ar Putinu arī bez taisnīga miera

Eiropai, iespējams, nāksies samierināties ar līdzāspastāvēšanu ar Krieviju arī tad, ja Ukrainas karā netiks panākts taisnīgs miers – šādu scenāriju apskata izdevums “The Economist”, norādot, ka ekonomiskais spiediens un Krievijas iedzīvotāju neapmierinātība var arī nepiespiest Vladimiru Putinu pārtraukt karu.

Pēdējos četrus gadus Rietumu stratēģija lielā mērā bijusi balstīta principā - Krievija nedrīkst uzvarēt, bet Ukraina nedrīkst zaudēt. Sabiedrotie Ukrainai nodrošinājuši naudu un ieročus, kā arī saglabājuši stingras sankcijas pret Krieviju, cerot, ka ekonomiskās grūtības un neapmierinātība pašā Krievijā liks Putinam mainīt kursu vai zaudēt varu.

Tomēr, kā norāda “The Economist”, šāda stratēģija var arī nenostrādāt.

Ziemeļeiropā, īpaši Skandināvijas un Baltijas valstīs, politiķi dažādos politiskajos spēkos uzskata, ka Putinam uzticēties nedrīkst. Tajā pašā laikā Lielbritānijā, Francijā un Vācijā arvien vairāk tiek apsvērts, vai līdzšinējā pieeja nav jāmaina, lai dotu lielāku cerību arī tiem Krievijas iedzīvotājiem, kuri neatbalsta pašreizējo režīmu.

“The Economist” uzsver, ka Rietumiem ir praktiski iemesli skaļi nosodīt Krievijas smagākos noziegumus, jo Putins kļūst arvien bīstamāks, un publiska viņa noziegumu atmaskošana var palīdzēt atturēt viņu no turpmākas eskalācijas.

Taču pastāv arī politiski iemesli saglabāt stingru nostāju pret Maskavu - Eiropas centriskie politiskie spēki karu Ukrainā vēlas pasniegt kā cīņu pret valsti, kas pārkāpj starptautiskās normas, savukārt populistiskie spēki vairākās Eiropas valstīs cer izmantot sabiedrības nogurumu no kara, lai palielinātu savu popularitāti.

“The Economist” analītiķi norāda uz neērtu iespēju - karš Ukrainā var būt nonācis strupceļā, un, ja ekonomiskās grūtības un neapmierinātība Krievijā nespēs salauzt Putina vēlmi turpināt karu, Ukrainai un tās sabiedrotajiem var nākties vienoties ar Kremli par līdzāspastāvēšanas nosacījumiem, lai karu vismaz apturētu.

Šādā gadījumā Eiropai nāktos pieņemt, ka panāktais miers, visticamāk, nebūs taisnīgs.

Izdevums norāda, ka Putins, neraugoties uz Krievijas starptautisko izolāciju, joprojām nav palicis bez ietekmīgiem sabiedrotajiem.

Kā piemērs tiek minēts ASV prezidents Donalds Tramps, kurš uzaicinājis Putinu uz decembrī Floridā paredzēto G20 samitu. Lai gan Eiropas līderi pret Krievijas prezidentu varētu izturēties piesardzīgi, Ķīnas un Indijas līderi, kā arī citu valstu pārstāvji, visticamāk, viņu uzņems daudz labvēlīgāk.

Helsinku drošības forumā Somijā, kur pulcējās politiķi, diplomāti, militārpersonas, izlūkdienestu pārstāvji un zinātnieki no Ukrainu atbalstošām valstīm, tika apspriests arī jautājums par Putina starptautisko izolāciju. Kāds bijušais ASV ierēdnis, kurš bija atgriezies no sarunām ar augsta ranga Krievijas amatpersonām Maskavā, forumā sacīja, ka sabiedrotie runā par taisnīga un ilgstoša miera panākšanu, tomēr aiz slēgtām durvīm daudzi saprotot, ka miers, visticamāk, nebūs taisnīgs.

Viņš prognozēja, ka Krievija galu galā saglabās kontroli pār daļu Ukrainas teritorijas un Putins, visticamāk, nekad nestāsies Hāgas tiesas priekšā par kara noziegumiem, turklāt Krievijas elites neesot gatavas maksāt Ukrainai reparācijas par kara nodarīto kaitējumu.

“The Economist” pievērš uzmanību arī tam, ka Krievijas parlamentā pēdējā laikā ievēlēti desmitiem bijušo karavīru. Tas nozīmē, ka Krievijas politiskajā elitē vēl gadiem varētu atrasties cilvēki, kuri piedalījušies karā Ukrainā.

Izdevums uzsver, ka Ukrainai ir vairāk iemeslu nekā jebkurai citai valstij saukt Krieviju par agresorvalsti. Ukrainas sabiedrība turpina pretoties Krievijas iebrukumam un pagaidām neizrāda gatavību pārtraukt cīņu.

Ja kādā brīdī paši ukraiņi būtu gatavi pieņemt mieru uz nepilnīgiem nosacījumiem, Eiropas valstis nevarētu būt principālākas par Ukrainu.

Vienlaikus Eiropai būtu nopietns pamats bažām, ja pamiers ļautu Krievijai, sajūtoties stiprākai, netraucēti pārgrupēties un sagatavoties jaunai agresijai.

Izdevums uzsver - Eiropai nevajadzētu prasīt Ukrainai turpināt karu tās vietā. „Viss, ko Eiropa var darīt, ir padarīt Ukrainu pēc iespējas spēcīgāku,” secina “The Economist”.