"Amerikāņi jau bija sakravājuši somas un bija gatavi aiziet". Stoltenbergs atklāj līdz šim noklusēto par NATO sanāksmi 2018. gadā

Jensa Stoltenberga pagājušajā gadā izdotā grāmata "Manā sardzē" (On My Watch) izraisīja ažiotāžu - Stoltenbergs tika apsūdzēts plānošanā 2021. gadā izveidot tā sauktās buferzonas starp NATO un Krieviju, kurās ietilptu arī Igaunija. "Postimees" uzdeva bijušajam NATO ģenerālsekretāram jautājumu par buferzonām, un Stoltenbergs noliedza apsūdzības, piebilstot, ka alianse ir kļuvusi spēcīgāka.

Savā grāmatā "Manā sardzē" jūs rakstāt par priekšlikumu 2021. gadā izveidot buferzonu starp NATO un Krieviju. Tas izraisīja zināmas diskusijas Igaunijā — vai jūs varētu paskaidrot, ko jūs ar to domājāt?

Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs vienā no mūsu sanāksmēm izvirzīja buferzonu ideju, un NATO to nevarēja pieņemt.

Gluži pretēji, manas NATO ģenerālsekretāra pilnvaru laikā mēs palielinājām savu klātbūtni Baltijas reģionā kā vēl nekad. Viens no maniem projektiem bija NATO karaspēka izvietošana Baltijas valstīs, un viens no pirmajiem sasniegumiem šajā virzienā bija Varšavas samits 2016. gadā.

Pēc tam, pēc dažām domstarpībām starp sabiedrotajiem, mums pirmo reizi NATO vēsturē izdevās izvietot kaujas grupas Baltijas valstīs, tostarp Igaunijā.

Igaunijā atrodas Lielbritānijas vadīta kaujas grupa, un gadu gaitā tā ir arī augusi. Tāpēc darbi runā skaļāk nekā vārdi. Tas, ka esam nostiprinājuši savu klātbūtni Igaunijā un pārējās Baltijas valstīs, nepārprotami daudz ko liecina par NATO nostāju un, protams, arī par manu, jo es biju aiz visiem šiem lēmumiem.

Jūs aprakstāt labo sadarbību starp Norvēģiju un Krieviju, taču viss mainījās, kad kļuvāt par NATO ģenerālsekretāru un atklājāt, ka Krievija uzskata NATO par savu galveno ienaidnieku. Kāpēc, jūsuprāt, Krievija mainīja savu attieksmi pret jums?

Es domāju, ka manas attiecības ar Krieviju jeb Krievijas nostāja pret mani ir mainījusies vairāku iemeslu dēļ. Viens no tiem, protams, bija tas, ka pirms Krievijas nelikumīgās Krimas aneksijas un jo īpaši pirms pilna mēroga iebrukuma 2022. gadā NATO ietvaros pastāvēja kopīga izpratne par nepieciešamību uzturēt institucionalizētu dialogu ar Maskavu.

Par to tika panākta vienošanās ilgi pirms manas pievienošanās NATO, NATO un Krievijas padomes ietvaros, cenšoties stiprināt ieroču kontroles dialogu. Tomēr pēc 2014. gada un jo īpaši pēc 2022. gada šāda dialoga pamats izzuda Krievijas agresijas dēļ. Tātad daļēji ir mainījusies arī pati situācija uz vietas.

Un, otrkārt, protams, pastāv atšķirība starp Norvēģijas premjerministra un NATO ģenerālsekretāra nostājām.

Paralēle ir tāda, ka Norvēģijai bija noteiktas darba attiecības ar Krieviju pat aukstākā kara periodā. Dažādu valdību - konservatīvās un sociāldemokrātiskās - laikā mēs varējām iesaistīties dialogā ar Krieviju par robežjautājumiem, enerģētiku un citām tēmām. Un tas viss arī pazuda, īpaši pēc pilna mēroga uzbrukuma.

Viens no galvenajiem varoņiem jūsu grāmatā ir ASV prezidents Donalds Tramps. Jūs spilgti aprakstāt, kā 2018. gada NATO samitā alianse atradās uz sabrukuma vai ASV izstāšanās robežas. Tas varbūt ir muļķīgs jautājums, bet vai jūs, lūdzu, varētu pastāstīt, cik tuvu NATO bija sabrukumam un kas toreiz glāba aliansi?

Pastāvēja reāls risks, ka Tramps pametīs 2018. gada NATO samitu. Vismaz mums skaidri pateica, ka viņš to apsver, ka amerikāņi jau ir sakravājuši somas un ir gatavi aiziet.

Protams, ja ASV prezidents izies no NATO samita un signalizēs, ka vairs nav gatavs aizstāvēt savus sabiedrotos, tad, pat ja alianse turpinās pastāvēt uz papīra, patiesībā tā pārstās būt efektīva un uzticama kolektīvās aizsardzības alianse.

Galvenais iemesls, kāpēc mums izdevās no tā izvairīties, bija tas, ka NATO sabiedrotie pieņēma skaidru lēmumu vairāk ieguldīt aizsardzībā. Un mēs redzējām, ka sabiedrotie pakāpeniski ievēroja šo lēmumu.

Ir vērts atcerēties, ka, kad es 2014. gadā pievienojos NATO, tikai Apvienotā Karaliste, ASV un Grieķija aizsardzībai tērēja divus procentus no sava IKP.

Baltijas valstis, Norvēģija, Polija — visas valstis, kas mūsdienās robežojas ar Krieviju — tērēja mazāk nekā divus procentus. Mūsdienās ir grūti iedomāties, ka tādas valstis kā Baltijas valstis vai Norvēģija netērētu vismaz divus procentus. Taču toreiz, mana termiņa sākumā, šo valstu tēriņi bija krietni zem divu procentu mērķa. Tas, ka NATO sabiedrotie pēdējos gados, īpaši kopš 2018. gada samita, faktiski ir palielinājuši aizsardzības izdevumus, ir galvenais iemesls, kāpēc mums ir izdevies saglabāt Amerikas Savienotās Valstis aliansē.

Jūs rakstāt arī par Rietumu pārsteidzīgo izstāšanos no Afganistānas 2021. gadā. Vai jūs piekrītat, ka tas pamudināja Krieviju uzbrukt Ukrainai, vai arī Krievijas uzvedībā bija kaut kas cits?

Es uzskatu, ka viņi tik un tā bija iecerējuši to darīt. Protams, ir grūti droši pateikt, vai Afganistāna bija iemesls. Taču es domāju, ka Krievija bija tik ļoti koncentrējusies uz Ukrainu, vēloties to kontrolēt, ka Rietumu izstāšanās no Afganistānas nebija svarīga.

Un vēl viena lieta: Krievijas karaspēka palielināšana sākās vēl pirms karaspēka izvešanas. Krievija sāka ievērojamu karaspēka palielināšanu pie Ukrainas robežas 2021. gada pavasarī. Tobrīd Krievija nezināja, ka NATO pametīs Afganistānu tādā veidā, kā mēs to izdarījām.