Eiropas izaicinājumi: kas jādara, lai glābtu Ukrainu?

Mediji: Eiropai ir jābeidz vilcināties un jāmaksā, lai glābtu Ukrainu. Kamēr Eiropas Savienībā strīdas par iesaldēto Krievijas aktīvu izmantošanu, Putins cer sagaidīt Ukrainas galu.

Eiropas Komisija (EK) ir sagatavojusi reparāciju aizdevuma plānu Ukrainai, kas paredz ne vien Beļģijas depozitārijā “Euroclear”, bet arī citās ES valstīs iesaldēto Krievijas aktīvu nodošanu Ukrainai. Tā bija viena no Beļģijas valdības prasībām, kas vēlas valsts risku mazināšanu un nav apmierināta ar plāna juridiskajām detaļām. EK plāns paredz maksimālo aizdevumu 210 miljardu eiro apmērā. To veido 140 miljardi eiro skaidras naudas atlikumos Krievijas Bankas “Euroclear” kontā un citu ES valstu banku kontos iesaldētie līdzekļi, ziņo “Politico”, atsaucoties uz EK dokumentu. No kopsummas 115 miljardi tiks novirzīti Ukrainas aizsardzības nozarei. No atlikušajiem 95 miljardiem Kijiva atmaksās 45 miljardus, ko nodrošinājuma veidā par turpmākajiem ieņēmumiem no Krievijas aktīviem G7 valstis iepriekš Ukrainai aizdeva. Vēl 50 miljardi eiro varētu tikt izmantoti Ukrainas budžeta vajadzībām.

“Eiropa ir izsmēlusi visas juridiskās iespējas attiecībā uz iesaldētajiem Krievijas aktīviem”, ziņo “The Financial Times”. Pat Eiropas Komisijas (EK) prezidentes Urzulas fon der Leienas sabiedrotie apgalvo, ka viņa testē ES pilnvaru un kompetences robežas, rosinot ārkārtas pasākumus, lai panāktu Ukrainai aizdevumu līdz pat 210 miljardu eiro apmērā. Kritiķi pārmet, ka viņa pārkāpj bloka likumus. Trešdien nāca atklātībā priekšlikums, kas juridiski tiek pamatots ar EK ārkārtas pilnvarām dabas stihiju gadījumos, bet var tikt izmantots citam mērķim - imobilizēt Krievijas suverēnos aktīvus līdz Krievijas reparāciju izmaksai Ukrainai. Tas ir līdz šim drosmīgākais un riskantākais EK prezidentes plāns Ukrainas atbalstam. Vienā gājienā EK ierosināja veidu, kā apiet jebkādus veto draudus no tādiem politiķiem kā Ungārijas Viktors Orbāns, vienlaikus ievērojot vienprātības principu ārpolitikā, kas pastāv kopš Romas līguma parakstīšanas, ar kuru 1957. gadā tika izveidota Eiropas Ekonomikas kopiena. "Tas ir neparasti. Tas ir ārkārtīgi sarežģīti no vairākiem juridiskiem aspektiem," sacīja Žans Klods Piriss, bijušais ES Padomes Juridiskā dienesta ģenerāldirektors. "Bet tas ir tik svarīgi, ka es domāju, ka viņi no tā neapkāpsies. Viņi to darīs, jo šis ir karš." Kāds augsta ranga ES ierēdnis piebilda: "Ja jūs man jautātu, vai mēs triecamies tieši pret mūri, mana atbilde ir "jā". Diplomāti brīdināja, ka šāda pārdrošība liecina, ka pēc gandrīz četriem kara gadiem Eiropas vēlme turpināt finansēt Kijivu no valstu budžetiem ir mazinājusies un atrast alternatīvus risinājumus nebūt nav viegli.

“Eiropai ir jāpārtrauc vilcināšanās un jāmaksā, lai glābtu Ukrainu,

raksta “The Economist”. ES ir trīs lielu stratēģisku izaicinājumu priekšā. Pirmkārt, Putinam skaidri jāparāda, ka viņš nevarēs uzvarēt un jāpārliecina, ka Eiropa, kuras ekonomika ir 10 reizes lielāka nekā Krievijas, nekad Ukrainu nepametīs. Otrkārt, Ukraina ir jānomierina. Un treškārt, MAGA atbalstītājiem ar darbiem jāpierāda, ka Eiropa nav nekāds vājais bloks, par kuru viņi stāsta, ka tas dzīvo uz citu rēķina. Visās trīs jomās Eiropa cieš neveiksmi. Nekas par to labāk neliecina kā ES strīdi par iesaldētajiem Krievijas aktīviem. Ja Eiropa tos izmantot nespēj vai to darīt nevēlas, tai ir jāizmanto savi finanšu resursi - un jādara tas visai drīz. Ukrainai nepieciešams paredzams ilgtermiņa finansējums - piecu gadu pakete, uz ko varētu paļauties, lai atbalstītu budžetu, ražotu munīciju un atjaunotu elektrostacijas. Eiropas sīkos ziedojumus nekādi nevar saukt par stratēģisku pieeju problēmai. Ukraina spiesta izdzīvot no vienas finanšu donoru sanāksmes līdz nākamajai, vairojot Putina cerības, ka Rietumi piekāpsies, tāpat kā Trampa komandas pārliecību, ka Eiropa nav spējīga īstenot nopietnu politiku.

“Foreign Policy”: Ukrainai būs jāpaļaujas vienīgi uz saviem spēkiem. “Nākotnes "drošības garantijas" miera līgumā ar Krieviju var izrādīties neuzticamas. ASV negrasās izvietot karaspēku, arī Eiropa nevēlas riskēt, bet prezidenta Donalda Trampa nostāja šķiet neprognozējama. Ar šādiem apsvērumiem Kijiva nonāk pie secinājuma, ka vienīgā garantija ir spēcīga vietējā armija un attīstīta aizsardzības rūpniecība, nevis partneru solījumi. Eiropas atbalsts aug lēni, strīds par iesaldētajiem Krievijas aktīviem ieilgst, un Ukraina saskaras ar sabiedrības nogurumu un resursu trūkumu. Tikmēr novājināta Ukraina būs viegls mērķis Krievijai, un tāpēc valstij nav citas izvēles kā vien stiprināt savu militāro jaudu.”