Ko paši ukraiņi domā par iespējamo pamieru? BBC aptauja atklāj patieso noskaņojumu Ukrainā
Vilcieni vairs nekursē uz Doņeckas apgabalu - Donbasa daļu, kuru Putins uzskata par pilnībā piederošiem krieviem. Tagad pēdējā pietura ir Doņeckas apgabala robežas rietumu pusē. Šeit civiliedzīvotāji un karavīri gaida transportu, lai sasniegtu relatīvi drošu vietu, raksta “BBC”.
Karavīrs Andrejs un viņa draudzene Polina atvadās pēc īsas tikšanās. Andrejam jāatgriežas frontē, un viņi nezina, kad atkal satiksies. Viņš smejas par miera sarunu pieminēšanu, kuru laikā Donalda Trampa sūtņi tikās ar Ukrainas pārstāvjiem un pēc tam devās uz Maskavu: "Tikai pļāpāt, tikai pļāpāt." Viņš netic, ka karš drīz beigsies.
Arī daudzi citi karavīri, kas iekāpj vilcienā, dodoties uz rietumiem, ir skeptiski noskaņoti. Viņi daļu no sava 20 dienu atvaļinājuma izmantoja, lai atpūstos no kara. Lielākā daļa izskatās noguruši.
Deniss, kurš armijā dienē jau divus gadus, atzīst: "Visi ir pārguruši, visi ir garīgi un fiziski noguruši."
Daži viņa biedri guļ vilciena vagonā. Viņu vienība cīnās aplenktajā Kostjantinivkā, kur droni nepārtraukti riņķo virs galvas kā mušas.
"Tas ir biedējoši, ļoti biedējoši," viņš saka. Bet viņš nav gatavs padoties.
"Neviens neatdos Donbasu Putinam. Nekad, šī ir mūsu zeme," turpina Deniss.
Krievijas karaspēks pašlaik kontrolē aptuveni 85% Donbasa. Otrdien viņi paziņoja par Pokrovskas, stratēģiski svarīgas pilsētas Doņeckas apgabalā, ieņemšanu.
Ukraina apgalvo, ka kaujas pilsētā turpinās.
Pēc tam, kad tika nopludināti amerikāņu priekšlikumi par kara izbeigšanu, ko daudzi uzskata par atbilstošu Putina maksimālistiskajām prasībām, Krievijas prezidents šķiet arvien pārliecinātāks, kamēr Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis apgalvo, ka teritoriālais jautājums joprojām ir vissarežģītākais sarunās.
Vismaz ceturtdaļmiljona ukraiņu mājvietu atdošana — galvenokārt pilsētās Slovjanskā, Kramatorskā un Družkivkā — lielākajai daļai ukraiņu nav pieņemama.
Krievija jau vairāk nekā gadu cenšas ieņemt Pokrovsku, bet Ukraina nevēlas atteikties no tik svarīgiem stratēģiskiem aktīviem.
Tomēr amerikāņu amatpersonas uzskata, ka Ukraina ir vājāka gan skaitliski, gan bruņojuma ziņā.
Civiliedzīvotāju aizplūšana no Ukrainas kontrolētās Donbasa daļas turpinās arī miera sarunu laikā. Aptuveni 200 cilvēku, gan jauni, gan veci, katru dienu ierodas bēgļu uzņemšanas centrā Lozovā, Harkivas apgabalā. Viņiem tiek izsniegtas pirmās nepieciešamības preces un nedaudz naudas.
Jevgēņijs un viņa sieva Marina ieradās no Kramatorskas ar saviem diviem bērniem.
"Dronu kļūst arvien vairāk," viņa saka. "Kļūst arvien grūtāk iziet ārā. Var pat aiziet uz veikalu un nezināt, vai atgriezīsies."
Ģimene plāno pārcelties uz Kijivu. Vīrietis netic, ka sarunas būs veiksmīgas: "Otra puse nepiekritīs mūsu noteikumiem. Mēs saprotam, ka no tā nekas labs nesanāks."
Taču ir arī tādi, kas ir gatavi apsvērt iespēju pamest savas mājas uz visiem laikiem apmaiņā pret mieru.
Aleksandrs saka, ka palikt ir pārāk bīstami. Viņa bērni jau ir devušies uz Vāciju. Viņš uzskata Krievijas prasības par "iespējams nepieņemamām", taču pieļauj teritoriālu piekāpšanos iespējamību — tieši to punktu, kas minēts nopludinātajos dokumentos.
"Personīgi es piekristu šādiem noteikumiem," viņš saka.
Arī Inna, kura bēg no Kramatorskas ar pieciem bērniem, saka, ka ir pienācis laiks sarunām. Viņas jaunākajam bērnam ir deviņi mēneši, vecākajam - 12. Kamēr viņi slēpās pagrabā, viņa mēģināja bērniem iestāstīt, ka sprādzieni, ko viņi dzirdēja, ir tikai uguņošana.
"Galvenais, lai būtu miers," viņa saka.
Jautāta, vai viņa ir gatava pamest savas mājas uz visiem laikiem, viņa atbild: "Šajā situācijā - jā." Ģimene jau plāno jaunu dzīvi citur.
Arī daži karavīri zaudē drosmi - kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma sākuma ir reģistrēti līdz pat 300 000 dezertēšanas gadījumi, un pēdējā gada laikā to skaits ir vēl vairāk pieaudzis.
Sergejs (vārds mainīts) ir viens no viņiem. Viņa mājas viņam ir kļuvušas par cietumu, kur viņš slēpjas no īsta aresta. Viņš pievienojās karam šī gada sākumā — brīvprātīgi, atšķirībā no daudziem citiem saviem biedriem, kuri "vienkārši tika paņemti uz ielas".
Pēc viņa teiktā, viņa vienība uz Pokrovsku tika nosūtīta ar nepietiekamu personāla skaitu un slikti apmācītu sastāvu.
"Es nonācu bataljonā, kas bija pilnīgā haosā," viņš saka. Tomēr viņš to uzskata par izņēmumu, nevis likumu.
Kad divi viņa draugi maijā pēc pašu vēlēšanās pameta savu vienību, viņš rīkojās tāpat. Viņš uzstāj, ka, ja komanda būtu bijusi normāla, viņš nebūtu aizgājis.
"Es atnācu cīnīties, nevis bēgt," viņš uzsver.
Tagad viņš apsver savus nākamos soļus un iespēju atgriezties armijā, bet viņš nav pārliecināts, ka Ukraina var uzvarēt.
Ko par gatavību atdot Donbasu saka aptauju dati?
No 2025. gada 19. septembra līdz 5. oktobrim Kijivas Starptautiskais socioloģijas institūts veica valsts mēroga aptauju, kurā tika pārbaudīta ukraiņu vēlme veikt teritoriālas piekāpšanās miera vārdā. Aptaujā piedalījās 2015 respondentu no Ukrainas kontrolētajām teritorijām.
Saskaņā ar aptaujas rezultātiem:
54% kategoriski iebilst pret jebkādām teritoriālām piekāpšanām;
38% ir gatavi pieņemt noteiktus teritoriālus zaudējumus, ja tas palīdz saglabāt neatkarību un panākt mieru.
Aptauja parādīja, ka ukraiņu reakcija ir atkarīga arī no tā, kā tiek definēts "piekāpšanās" jēdziens.
Krievijas okupācijas oficiāla atzīšana teritorijās: 67% ir pret, 24% ir gatavi to pieņemt.
Pašlaik Ukrainas kontrolēto teritoriju nodošana Krievijai: 71% ir pret, 19% ir gatavi to pieņemt.
Krievijas kontroles faktiska atzīšana bez juridiskas atzīšanas: 56% ir pret, 35% ir gatavi to pieņemt.
Tādējādi vairums ukraiņu kategoriski noraida gan oficiālu, gan faktisku teritoriju nodošanu.
Vienīgā iespēja, ko viņi ir gatavi apspriest, ir frontes līnijas iesaldēšana bez juridiskas atzīšanas, īpaši, ja to pavada uzticamas drošības garantijas un Eiropas iesaiste.
