"The Atlantic" nosauc Krievijas līdera galvenās bailes
Putins ir gatavs cīnīties bezgalīgi, jo viņu vada bailes - viņš nevēlas tikt ierakstīts Krievijas vēsturē kā cilvēks, kurš zaudēja Ukrainai, raksta domnīca “Atlantic Council”.
Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā 2022. gadā bija kārtējais posms ilgstošā Krievijas agresijas kampaņā, kuras mērķis ir neļaut Ukrainai izkļūt no Kremļa orbītas, tomēr laikraksta "The Atlantic Counsil" komentētājs Pīters Dikinsons norāda, ka ir maz pierādījumu, ka Putina taktika darbojas.
"Lai gan Krievijai ir izdevies okupēt aptuveni 20 procentus Ukrainas teritorijas, atlikušie 80 procenti valsts iedzīvotāju tagad ir ārkārtīgi naidīgi noskaņoti pret Maskavu un atbalsta ciešākas saites ar Eiropu. Lielākajai daļai Ukrainas iedzīvotāju 2014. un 2022. gada iebrukumi bija pavērsiena punkti, kas dziļi veidoja viņu izpratni par ukraiņu identitāti un radikāli mainīja viņu attieksmi pret Krieviju," viņš raksta.
Kopš 2014. gada tradicionālos Krievijas ietekmes punktus Ukrainas austrumos, piemēram, Doņecku un Luhansku, ir okupējis Kremļa karaspēks un faktiski nogriezis tos no pārējās Ukrainas. Tikmēr rietumu reģioni pašlaik piedzīvo uzplaukumu.
Rietumukrainas pilsētas piedzīvo strauju izaugsmi, pateicoties ģimeņu un uzņēmumu pieplūdumam, kas vēlas pārcelties prom no kara zonas. Piemēram, Ļvovas iedzīvotāju skaits kopš kara sākuma ir pieaudzis aptuveni par ceturtdaļu, sasniedzot aptuveni vienu miljonu cilvēku.
Ļvovas nekustamā īpašuma tirgus konkurē ar Kijivu, un Ļvova ir otrajā vietā aiz Kijivas jaunu uzņēmumu un investīciju skaita ziņā.
Arī politiski un diplomātiski Ļvova piedzīvo izaugsmi - 2022. gadā uz turieni pārcēlās daudzas Ukrainas vēstniecības un turpina tur darboties. Pēdējo trīs gadu laikā Ļvovā ir notikuši vairāki augsta līmeņa starptautiski pasākumi, tostarp prezidentu samiti un ES ministru sanāksmes.
Dikinsons raksta:
"Ļvovas izaugsme ir bijusi tik iespaidīga, ka tā ir izraisījusi baumas, ka Ļvovas Starptautiskās lidostas iespējamā atkārtota atvēršana tika apzināti atlikta, lai novērstu Ukrainas galvaspilsētas turpmāku aizēnošanu."
Vienlaikus, neatkarīgi no kara iznākuma, viņš ir pārliecināts, ka Ukrainas nacionālā smaguma centra pārcelšana uz valsts rietumu daļu, visticamāk, nebūs atgriezeniska. Papildus tūlītējam impulsam, ko sniedz Krievijas iebrukums, tas ir saistīts arī ar ES integrācijas faktoru.
Un, lai gan joprojām nav skaidrs, kad tieši Ukraina kļūs par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, visā valstī pieaug pārliecība, ka kādreiz tālais sapnis par pievienošanos beidzot kļūst par realitāti.
"Kremļa vadītāja apsēstība ar Ukrainu atspoguļo viņa bailes, ka demokrātiskas, eiropeiskas un patiesi neatkarīgas Ukrainas konsolidācija varētu kalpot par katalizatoru nākamajam atkāpšanās posmam no Krievijas impērijas. Tagad kļūst arvien skaidrāks, ka viņa lēmums iebrukt Ukrainā ir bijis iespaidīgs fiasko, graujot Krievijas gadsimtiem ilgo ietekmi un paātrinot Eiropas integrāciju, pret kuru viņš tik dedzīgi iebilst," raksta Dikinsons.
Putins saprot, ka, ja viņam neizdosies pilnībā izdzēst pašu Ukrainas nācijas ideju, Ukraina pēc kara stingri iekļausies Rietumu pasaulē, vienlaikus saglabājot nelokāmu naidu pret Krieviju.
"Tā vietā, lai pieņemtu šo katastrofālo iznākumu, viņš centīsies paildzināt karu uz nenoteiktu laiku. Putins zina, ka, ja viņš tagad apstāsies un pieņems kompromisu, viņš būs lemts ieiet Krievijas vēsturē kā cilvēks, kurš zaudēja Ukrainai,” Dikinsons rezumē.
