Kremlis ir zaudējis: Eiropa atvadās no Krievijas energoresursiem
Ekonomists: tuvojas vēsturisks brīdis - Eiropa tomēr spēs atteikties no Krievijas gāzes un naftas
ES apstiprinājusi plānu par pakāpenisku Krievijas sašķidrinātās dabasgāzes (LNG) un visa veida Krievijas energoresursu importa pārtraukšanu līdz 2028. gadam. To nosaka 20. oktobra ES Enerģētikas ministru padomes (TTE) regula “REPowerEU”.
“Sapņi ir sagrauti. Eiropa ne tikai vēlas, bet arī priekšlaicīgi spēs pārtraukt Krievijas gāzes piegādes”, izdevuma “The Insider” publikācijā apgalvo kādreizējais Krievijas Enerģētikas ministra vietnieks, Kremļa opozicionārs Vladimirs Milovs. Šis ir patiesi vēsturisks brīdis: gadu desmitiem Krievija bijusi lielākā gāzes un naftas piegādātāja Eiropas valstīm. 1970. gadā noslēgtais PSRS un Rietumvācijas "gāzes cauruļvadu" darījums lielā mērā iezīmēja Krievijas politiskās tuvināšanās sākumu ar Rietumeiropas valstīm.
"Krievijas agresija Ukrainā procesus mainījusi - tam pielikts punkts. Eiropa iegūst pilnīgu enerģētisko neatkarību no Krievijas.
Eiropas sankcijas pirmo reizi skārušas Krievijas gāzes sektoru, kas ir "Krievijas kara ekonomikas sirds", kā to formulēja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena. Krievijas LNG imports tiks daļēji aizliegts 2026. gadā un no 2027. gada - pilnībā. ES plāno pakāpeniski pārtraukt arī atlikušās Krievijas gāzes piegādi.
Putins "gāzes vāli" vicināja ilgi, solot, ka Eiropa nosals un Ukraina bankrotēs. Taču nekas tamlīdzīgs nenotika - Eiropas ekonomikas ir pielāgojušās jaunajiem apstākļiem: ES vairs nedraud enerģētikas krīze, līdzīgi kā 2022. gadā, kad pārstāja darboties “Nord Stream” gāzesvads. Eiropas tirgus spēja atrast alternatīvas, un dabasgāzes cena galvenajā Eiropas gāzes mezglā “TTF” Nīderlandē pēdējos trīs gadus ir saglabājusies stabilā 30-50 eiro diapazonā par megavatstundu. Tas ir nedaudz augstāks rādītājs nekā pirms 2022. gada - 10-20 eiro, taču tas joprojām ir pieņemami un nav fatāli. Galvenie dabasgāzes piegādātāji (izņemot Norvēģiju, kas nav ES dalībvalsts) ir ASV, Alžīrija, Katara un Azerbaidžāna. Krievija ir pārvērtējusi savu neaizstājamību - globālais tirgus turpmākajos gados tiks "pārpludināts ar LNG", un ES viegli aizvietos Krievijas gāzi.
Eiropa ir pierādījusi, ka tai ir daudz citu naftas un gāzes piegādātāju, un fakts, ka tā joprojām daļēji iepērk energoresursus Krievijā, pārsvarā saistīts ar Ungārijas un Slovākijas valdību prokremlisko nostāju. Lietuvas Enerģētikas un tīra gaisa pētījumu centra aprēķini rāda, ka divas trešdaļas Krievijas gāzes importa ieņēmumu Eiropas Savienībā - aptuveni 600 no 900 miljoniem eiro mēnesī, nāk no šīm divām valstīm. Aptuveni trešdaļa ir Rietumeiropas valstu sašķidrinātās dabasgāzes iepirkumi. 2024. gadā Krievijas naftas un gāzes imports bija tikai 21 miljards eiro - par 80% mazāk nekā 2021. gadā. Tiem, kuri apgalvo, ka 21 miljards eiro ir liela summa, vēlreiz jāatgādina, ka to lielāko daļu maksā divas valstis, kas īsteno Briselei naidīgu politiku. Tāpēc sūdzības par "Krievijas nepārtraukto finansēšanu, importējot naftu un gāzi", nav pilnībā pamatotas - tās būtu jāadresē Budapeštai un Bratislavai. Šogad ES naftas un gāzes imports no Krievijas būs mazāks par 20 miljardiem eiro, bet sākot ar 2028. gadu tam vajadzētu līdzināties nullei.
Papildus Krievija saskaras ar vēl vienu nopietnu problēmu: Turciju. Strauji samazinoties gāzes piegādēm uz ES, Turcija ir otra lielākā Krievijas gāzes pircēja pēc Ķīnas un gūst lauvas tiesu no “Gazprom” eksporta peļņas Eiropā. Taču tas tā ilgi neturpināsies. Pirmkārt, Turcija ir vadošā valsts saules un vēja atjaunojamās enerģijas attīstībā, kas kompensē aptuveni 15 miljardus dolāru gāzes importa izdevumu (“Ember” dati 2022. gada jūlijā - 2024. gada decembrī), apsteidzot dabasgāzes ražošanu. Šī starpība tikai palielināsies. Otrkārt, Turcija ir atklājusi lielas gāzes atradnes Melnās jūras piekrastē un plāno strauji palielināt ieguvi, kā arī kāpināt LNG iepirkumus no ASV, lai nomierinātu Donaldu Trampu. Tāpēc Krievijas gāzes eksports uz Turciju piedzīvos grūtus laikus.
Kopumā Krievijas energoresursu piegādes beigas Eiropai ir bēdu stāsts. Krievijai bija milzīga konkurences priekšrocība - spēja piegādāt izejvielas no Rietumsibīrijas un citiem reģioniem relatīvi nelielos attālumos. Tā vietā, lai kurinātu karus, ģeopolitiskās spēles un vardarbīgi mainītu robežas Eiropas kontinentā, kā to darīja Putins, bija jāizveido kopīga, miermīlīga un demokrātiska tirgus telpa, kurā Eiropai būtu stabils un uzticams enerģijas piegādātājs un Krievijai - stabils ienākumu avots. Šodien kļuvis skaidrs, cik dārga un ekonomiski nepamatota bijusi Krievijas pārorientācija Āzijas virzienā. Āzijas valstu tirgi atrodas daudz tālāk no Krievijas lielākajiem naftas un gāzes apgabaliem un nepieciešamas pārmērīgi dārgas infrastruktūras un transporta izmaksas. Turklāt Āzijas pircēji tagad guvuši ietekmi un var pieprasīt atlaides, jo Putina avantūras atstāja Krieviju bez Eiropas tirgus alternatīvas. Zaudējusi ir Krievija, nevis Eiropa. Lai gan “Gazprom” 2021. gadā uz Eiropu (ieskaitot Turciju) eksportēja 185 miljardus kubikmetru gāzes, 2024. gadā eksportēs vien 28 miljardus.
Protams, arī Eiropai bija jāsedz izmaksas. Atbalsts uzņēmumiem un mājsaimniecībām 2021. - 2022. gada gāzes cenu maksimuma laikā maksāja 700 miljardus eiro. 2021.-2022. gada rudens-ziemas sezonas sākumā, vairākus mēnešus pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, “Gazprom” izmantojot dažādus ieganstus, sāka gāzes piegādes pārtraukumus Eiropai. Tas rezultējās ar cenu kāpumu - līdz vairākiem tūkstošiem dolāru par tūkstoš kubikmetriem gāzes. Šodien kļūst skaidrs, ka šī bija Putina apzināta taktika, gatavojoties karam. Kremlis vēlējās ziemā ievērojami sarežģīt Eiropas enerģētikas situāciju un izmantot tās atkarību no Krievijas, lai mīkstinātu ES nostāju Ukrainas atbalstam un Putina agresijas nosodīšanai. Šis plāns neizdevās: ES nekavējoties saskatīja “Gazprom” manipulācijas un nežēloja līdzekļus, veicot tūlītējus pasākumus, lai samazinātu savu atkarību no Krievijas importa. Cenas TTF gāzes mezglā tagad ir pusotru reizi augstākas nekā pirms “Gazprom” sabotāžas sākuma. Tas nozīmē, ka pat pēc gāzes cenu stabilizācijas 2023. gadā Eiropai bija jāsedz vidēji vismaz 20 miljardi eiro gadā papildu gāzes iepirkumu izmaksām, salīdzinot ar periodu, kad Krievija bija galvenais piegādātājs. Tā nav maza summa. Eirozonas ekonomikas izaugsme ir tuvu nullei, un zināmā mērā tas ir augošo energoresursu cenu rezultāts. Vienlaikus ES nominālais IKP 2024. gadā bija gandrīz 18 triljoni eiro, un tas nozīmē, ka papildu izmaksas gāzes cenu dēļ, nepārsniedz pat daļu no ES IKP procenta. Tātad gaudošana par "traģiskajām sekām, ko rada atteikšanās no lētas Krievijas gāzes", ir nevietā - to veicina tikai Krievijas propaganda. ES apzināti tērē šo naudu, lai apturētu daudz nopietnāku draudu: agresīvu Krievijas imperiālismu. Visiem ir bijis grūti, taču Krievijas zaudējumi ir krietni lielāki.”
