Pēc Asada krišanas Alijevs novēršas no Putina

Vladimira Putina nodevība pret savu sabiedroto, Sīrijas diktatoru Bašaru al Asadu un nespēja palīdzēt viņam cīnīties pret bruņotiem nemierniekiem tagad ir atspēlējusies pret pašu Putinu.

Sīrijas diktatora Bašara al Asada krišana pamudinājusi Azerbaidžānas līderi attiecības ar Putinu pārtraukt. "Straujo Krievijas attiecību pasliktināšanos ar Azerbaidžānu cita starpā izskaidro fakts, ka tās prezidents Ilhams Alijevs uzskata Krieviju par novājinātu, ja reiz tā nespēj aizsargāt pat savu sabiedroto," raksta izdevums “Newsweek”. Baku pēdējos gados ir īstenojusi stingrāku politiku, nodibinot ciešas saites ar Turciju un iekarojot Kalnu Karabahas reģionu, uz ko Krievija nav atbildējusi, lai gan saskaņā ar tās kontrolētās Kolektīvās drošības līguma organizācijas (KDLO) saistībām tai bija jāsniedz militāra palīdzība Armēnijai.

2024. gada februārī Armēnijas premjerministrs Nikols Pašinjans paziņoja, ka 2021. un 2022. gadā attiecībā uz Armēniju Kolektīvās drošības līgums netika pildīts, tādēļ Armēnija tajā dalību aptur.

Izdevums "Politico" rakstīja: “Erevāna pēc Azerbaidžānas ofensīvas Kalnu Karabahas (Arcahas) teritorijā 2023. gada septembrī jūtas Krievijas nodota.” Putins mēģināja padarīt Krieviju par impēriju, taču tas neizdevās, un nu ir sācies apgrieztais process - pirmais solis ir Armēnijas izstāšanās no Kolektīvās drošības līguma organizācijas, 2024. gada jūnijā rakstīja "dialog.ua".

“Kopš Asada krišanas 2024. gada decembrī Alijevs arvien vairāk distancējies no Putina,” žurnālam “Newsweek” pastāstīja Azerbaidžānas opozīcijas partijas “Tautas fronte” priekšsēdētājs Ali Kerimli. “Viņš sāka apzināties, ka Krievija vairs nav tik spēcīga, kā kādreiz tika uzskatīts”, jo tā nav spējusi aizsargāt vienu no saviem galvenajiem sabiedrotajiem. Turklāt Alijevs redzēja, cik ātri Turcija un rietumvalstis bija sākušas aizpildīt vakuumu ne tikai Sīrijā, bet visā reģionā: “Lai gan Putins Asada krišanu uzskatīja par lielu zaudējumu, Alijevs to novērtēja atzinīgi un publiski nosauca Asada gāšanu par pozitīvu notikumu, vienlaikus apzināti politiski distancējoties no Maskavas. Šķiet, ka viņš ir secinājis, ka tuvība ar Krieviju patiesībā varētu būt bīstamāka nekā pretošanās tai.”

Savukārt neilgi pēc Alijeva un Putina konflikta Azerbaidžānas naftā pēkšņi atrastas bīstamas ķīmiskas vielas. Par to informē ziņu aģentūra “Reuters”: “Azerbaidžāna saskaras ar naftas eksporta problēmām pēc straujās attiecību pasliktināšanās ar Krieviju, kas sākās pēc trieciena “AZAL” lidmašīnai virs Groznijas un eskalējās pēc Azerbaidžānas diasporas pārstāvju aresta Urālos. Divas dienas pēc tam, kad Azerbaidžānas prezidents Ilhams Alijevs atklāti atbalstīja Ukrainu, aicinot Kijevu "nepiekrist okupācijai", Azerbaidžānas naftā tika atrastas bīstamas ķīmiskas vielas — hlororganiskie savienojumi. Šīs ķīmiskās vielas, ja tās ir lielā koncentrācijā, var nopietni sabojāt naftas pārstrādes iekārtas.”

21. jūlijā Ilhams Alijevs, neapmierināts ar Putina neatvainošanos par kļūdaino Azerbaidžānas aviokompānijas “AZAL” lidmašīnas notriekšanu pērn decembrī, pieprasīja Krievijai publiski atzīt atbildību, sodīt vainīgos, izmaksāt kompensācijas upuru ģimenēm un aviokompānijai, kā arī draudēja iesūdzēt to starptautiskajā tiesā.

Vienlaikus Krievijas Ārlietu ministrija aktīvi veicināja politisko attiecību atdzišanu starp oficiālo Maskavu un Erevānu, kuras laikā Armēnija atsauca savu vēstnieku no Maskavas, deklarējot Krievijas struktūru iejaukšanos Armēnijas iekšpolitikā, kā rezultātā Dienvidkaukāza reģionā radās patiesi nepieredzēta ārpolitiskā krīze, kuras laikā Krievija nonāca uz diplomātisko attiecību pārtraukšanas robežas ar divām Dienvidkaukāza reģiona valstīm - Armēniju un Azerbaidžānu, kuras iepriekš tika uzskatītas par nesamierināmiem ģeopolitiskiem pretiniekiem.

Tiek uzskatīts, ka nepieredzētā politisko attiecību pasliktināšanās starp oficiālo Maskavu, Baku un Erevānu, kuras tika uzskatītas par Krievijas sabiedrotajām un ar kurām Krievija daudzus gadus veidoja reģionālo drošības sistēmu, kļuva par loģisku divdesmit gadus ilgās Krievijas diplomātijas erozijas rezultātu, kas pašlaik nespēj pakāpeniski atgriezt visas trīs puses pie pragmatiska dialoga un atjaunot Krievijas, Armēnijas un Azerbaidžānas attiecības "stratēģiskās partnerības" līmenī.

Dienvidkaukāza piemērs liecina par dziļu Krievijas diplomātijas krīzi, kas ir kļuvusi acīmredzama.