Vairogdziedzera mezgli – visi jāpārbauda, bet ne visi jāoperē

Ikdienā pat tie, kuri noskaņoti rūpēties par savu veselību, piemirst, ka viņiem ir arī tāds orgāns kā vairogdziedzeris. Un te kādu dienu, piemēram, veicot ultraskaņas izmeklējumu kakla asinsvadiem, kas nozīmēts reiboņa vai galvassāpju dēļ, atklājas, ka cilvēkam ir arī vairogdziedzera mezgli – izmainīta audu struktūra.

Tas prasa padziļinātu izmeklēšanu, un kopā ar ārstu jālemj par turpmāko rīcību. Uz Mājas jautājumiem atbild medicīnas doktors Artūrs Ozoliņš, ķirurgs, kurš padziļināti specializējies darbam ar endokrinoloģisko slimību pacientiem,un kura konsultācijas ir pieejamas MFD Veselības centrā „Pārdaugava”.

– Kā cilvēki uzzina, ka viņiem ir vairogdziedzera mezgli?

– Gandrīz 90% gadījumu tos atklāj nejauši, veicot dažādus radioloģiskos izmeklējumus – ultrasonoskopiju, datortomogrāfiju vai magnētisko rezonansi ar kādu citu mērķi. Vairogdziedzera mezgli ir aptuveni 65% cilvēku, un daudzi par tiem pat nenojauš, jo parasti šie mezgli nekādas sūdzības nerada. Izņēmums ir gadījumi, kad mezgli sāk strauji augt. Ja cilvēks pats spogulī uz kakla var saskatīt izspīlējumu, tad vairogdziedzeris, iespējams, ir jau krietni palielināts. Par pamatu problēmas atklāšanai var kalpot arī sūdzības, kas liek domāt, ka vairogdziedzeris nedarbojas pareizi.

– Kādas ir šīs sūdzības?

– Ja vairogdziedzera darbība ir paātrināta un tas ražo par daudz hormonu, cilvēkam ir paātrināta vielmaiņa, viņš sūdzas par pastiprinātu svīšanu, nemieru, trauksmi, sirdsklauvēm, karstuma sajūtu, svara zudumu, ēstgribas trūkumu u.c. Ja vairogdziedzera darbība ir palēnināta, raksturīga miegainība, aukstuma sajūta, palēnināta sirdsdarbība, atmiņas un koncentrēšanās problēmas, svara pieaugums u.c., var būt vienkārši nespecifiskas sūdzības par nogurumu un sliktu pašsajūtu. Tad pacients iet pie ģimenes ārsta un tālāk tiek nosūtīts pie endokrinologa.

– Kādām pacientu kategorijām ir raksturīgi vairogdziedzera mezgli?

– Visvairāk tos konstatē cilvēkiem pēc 50 gadu vecuma. Sievietēm vairogdziedzera mezgli ir krietni biežāk nekā vīriešiem, domājams, ka tur ir kāda hormonāla saistība, kas nav līdz galam izpētīta. Toties vīriešiem šie mezgli 3–4 reizes biežāk ir ļaundabīgi. Gados jauniem cilvēkiem vairogdziedzera mezglu ļaundabīguma risks ir daudz lielāks nekā tiem, kam pāri 40. Bērniem un jauniešiem vairogdziedzera mezgli ir samērā reti, taču tie ir rūpīgi jāizmeklē.

– Kādus izmeklējumus veic, lai pārbaudītu vairogdziedzeri?

– Tiek nozīmētas vairogdziedzera hormonu analīzes, un papildus arī būtu jānosaka kalcija daudzums asinīs – tas ir viens no nemainīgākajiem rādītājiem, bet tā novirzes no normas liecina, ka cilvēkam ir kāda patoloģija, par kuras cēloņiem jātiek skaidrībā. Endokrinologs var nozīmēt arī kalcitonīna noteikšanu, kas norāda uz retāk sastopama audzēja – medullārā vairogdziedzera vēža – lielāku varbūtību. Tālāk veic ultraskaņas izmeklējumu, un, ja tajā konstatē vienu vai vairākus aizdomīgus mezglus, tad nākamais solis ir tievās adatas punkcijas biopsija – ar ļoti smalku adatiņu, kuras diametrs ir mazāks par 1 mm, lokālā anestēzijā no mezgla paņem šūnu paraugu, ko analizē citologs. Pēc slēdziena saņemšanas pacients atkal tiekas ar endokrinologu un saņem tālākos ieteikumus.

– Kā tiek ārstēti pacienti, kuriem konstatē vairogdziedzera mezglus?

– Jāsaprot, ka vairogdziedzera mezgli nav norma, tāpēc tie ir jāizmeklē, taču ne visi ir jāoperē. Apkopojot un izanalizējot vairākus kritērijus, mēs vai nu iesakām vairogdziedzera mezglus novērot un pēc zināma laika atkārot ultraskaņas izmeklējumu, vai arī, ja ir atrastas aizdomīgas šūnas vai mezgls ultrasonoskopiski ir ar palielinātu ļaundabīguma risku, tad pacients tiek nosūtīts pie ķirurga, kurš ikdienā šo patoloģiju operē. Mūsu endokrinologi un radioloģiskās diagnostikas speciālisti ir augsti kvalificēti – par to liecina kaut vai fakts, ka pacienti tiek atlasīti operācijai arvien mērķtiecīgāk; mazāk tiek veikta nevajadzīga vairogdziedzera izņemšana, bet arvien vairāk starp operētajiem pacientiem ir to, kuriem audzējs izrādījies ļaundabīgs.

– Cik bīstami ir ļaundabīgie vairogdziedzera audzēji?

– Vairogdziedzera vēzim ir dažādi veidi. Vairāk nekā 80% gadījumu tas ir papillārais vēzis, kam parasti raksturīga ļoti lēna gaita. Ja vairogdziedzera mezgls, kurā ir papillārais vēzis, nav īpaši liels, tad cilvēks varbūt nekad neuzzinās, ka viņam tāds ir bijis. Pieaugot modernajai diagnostikai ar augstas izšķirtspējas aparātiem, mēs arvien biežāk atrodam tā sauktās mikrokarcinomas – tas ir papillārs vēzis, kura diametrs nepārsniedz 1 centimetru. Ir ļoti daudz pētījumu, kas pierāda, ka šādā gadījumā prognoze faktiski nekādi neietekmē pacienta dzīvildzi, tā ir forma ar zemu ļaundabīgumu, lai gan pieskaitāma ļaundabīgiem audzējiem. Ir arī tādi vairogdziedzera vēža veidi, kas aug ļoti strauji, un tad prognoze ir ievērojami sliktāka.

– Kā notiek vairogdziedzera operācija?

– Pirms operācijas izvērtē pacienta vispārējo veselības stāvokli, notiek saruna ar anesteziologu. Operāciju veic vispārējā narkozē, ar griezienu kakla priekšējā virsmā, apmēram 2–3 cm uz katru pusi no viduslīnijas. Tiek veikta vairogdziedzera pilnīga vai daļēja izņemšana atkarībā no mezglu daudzuma, lieluma un novietojuma. Parasti, ja tiek izņemta puse no vairogdziedzera, tad jau operācijas laikā to aizsūta uz histoloģisku izmeklējumu un morfologs sniedz atbildi, kamēr pacients vēl ir narkozē. Ja ir atrastas ļaundabīgas šūnas, tiek izņemta vairogdziedzera otra puse un pēc vajadzības arī limfmezgli. Operācijas laikā jāredz epitēlijķermenīši – mazi dziedzerīši, kuri ir atbildīgi par kalcija vielmaiņu, un balsenes atgriezeniskais nervs, kas katrā pusē inervē balssaiti – mūsu uzdevums ir to ieraudzīt, saglabāt un netraumēt, lai pacientam nebūtu piesmakusi balss. Kā jebkurā ķirurģiskā operācijā, pastāv arī pēcoperācijas brūces asiņošanas risks, tāpēc pacients paliek stacionārā 1–2 dienas vai ilgāk. Lielākā daļa var doties mājās nākamajā dienā pēc operācijas, kopējais darbnespējas laiks ir aptuveni nedēļa. Rēta parasti sadzīst labi, izņēmums ir pacienti, kuriem ir ģenētiski slikta dzīšanas funkcija vai pastiprināti veidojas izteikts rētas apsārtums.

– Vai iespējami slimības recidīvi?

– Recidīvi ir, īpaši gadījumos, kad ir atstāta daļa vairogdziedzera ar domu, ka pacientam varbūt nevajadzēs lietot medikamentus – vairogdziedzera hormonu aizstājējus. Tomēr bieži vien sāk atkārtoti veidoties mezgli, un var attīstīties arī ļaundabīgs audzējs.

– Vai šo operāciju iespējams veikt arī minimāli invazīvā veidā?

– Pasaulē ir vairākas šādas metodes, dažas no tām aprobētas arī pie mums, Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā. Izmantojot speciālus instrumentus, mezglu izņemšanu veic caur maziem griezieniem kakla apvidū vai caur padusi. Protams, ķirurgam jābūt diezgan augstai kvalifikācijai un pieredzei šāda veida operācijās, jo jebkura sīka asiņošana ietekmē redzamību; reizēm arī nākas pabeigt operāciju ar lielāku griezienu. Pagaidām šīs metodes var lietot tikai gadījumos, kad vairogdziedzera mezgli ir ļoti nelieli. Pārsvarā pie mums pacienti, kuri nonāk uz operāciju, šiem kritērijiem neatbilst. Taču metodes turpina attīstīties, un iespējams, ka perspektīvā varēsim piedāvāt minimāli invazīvās operācijas lielākam pacientu skaitam.

– Kāda ir tālākā rīcība pēc operācijas?

– Pacients nāk atkārtoti pie operējošā ķirurga, tiek apskatīta brūce, pārrunāta histoloģisko izmeklējumu atbilde. Ja audzējs izrādījies ļaundabīgs, pacients tiek nosūtīts pie onkologa. Ja vairogdziedzeris izņemts pilnībā, viņam visu atlikušo mūžu jālieto sintētiskie vairogdziedzera hormoni – viena tablete no rīta tukšā dūšā. Šie medikamenti ir pēc ķīmiskā sastāva analogi organismā izstrādātajam vairogdziedzera hormonam. Turpmākā terapija un novērošana jau ir endokrinologa un ģimenes ārsta ziņā.

MFD Veselības centrā „Pārdaugava” doktora Artūra Ozoliņa konsultācijas pieejamas pēc iepriekšēja pieraksta. MFD Veselības centrs „Pārdaugava” ir viena no mūsdienīgākajām medicīnas iestādēm Latvijā, kuras pamatvērtība ir katra pacienta veselība, individuāla pieeja un apkalpošana. Veselības centrā ir izveidots vesels komplekss, sistēma, lai pacients bez kavēšanās varētu pārbaudīt veselības stāvokli, veikt diagnostiku un saņemt norīkojumu ārstēšanai vai rehabilitācijai.