Trīsdesmit trīs gadus vecajam Arnim Būmanim 2007. gada 14. februārī veica asins šūnu transplantāciju.
Pusgadu iepriekš viņam, fiziski aktīvam, sportiskam vīrietim, negaidīti tika konstatēta nopietna slimība, viens no asins vēža veidiem – akūtā mieloleikoze. "Īstenībā tas man bija šoks. Kad sāka veikt ķīmijterapijas, sapratu, ka nav jau kur atkāpties. Depresijā neiekritu, dzīvoju un – galvenais – sevi mēģināju noskaņot optimistiski. Cilvēks īstenībā var izturēt visu, ja grib, lai gan tā ir nenormāla elle, kam izgāju cauri," atceras Arnis Būmanis. Tagad vīrietis cenšas par slimību vairs nedomāt, reizi mēnesī dodas uz pārbaudēm, nodod asins analīzes un tic, ka ļaunākais ir atstāts pagātnē uz visiem laikiem.
"Es to visu jau esmu aizmirsis. Negribu atcerēties. Daudz domāju, bet tā arī neesmu sapratis, kāpēc saslimu, varbūt bija par daudz stresa. Vēlreiz gribu pateikties klīnikas Linezers dakterei Ilzei Trociukas un visām māsiņām, kas vienmēr bija ļoti izpalīdzīgas. Paldies! Lai vairāk Latvijā cilvēku, kas spēj darīt tādus brīnumus, kā to dara mūsu dakteri," saviļņojumu šodien pauž Arnis.
2006. gada vasaras nogalē Arnis juta, ka fiziskā slodze ir par lielu, māc nogurums. "Liku, lai Arnis izmēra temperatūru. Kā jau parasti vīriešus ir grūti dabūt pie ārsta, arī Arni. Viņam teicu, ka vajag aiziet pie ģimenes ārsta. Septembra nogalē viņš nodeva asins analīzes un aizlidoja uz konferenci Amerikā. Pēc tam ģimenes ārsts jautāja, kā mans vīrs jūtas. Tas šķita jocīgi. Sapratu, ka kaut kas ar Arni nav kārtībā. Man lika atnākt pēc analīžu rezultātiem un pierakstīt viņu vizītē pie hematologa," atceras Arņa sieva Ineta.
Sieva uzzina pirmā
"Biju pirmā, kas uzzināja par Arņa slimību. Kad saņēmu asins analīžu rezultātus, redzēju, ka rādītāji trīs četras reizes atšķiras no normas. Protams, nedomāju, ka diagnoze būs tik nopietna," stāsta Ineta. Pēc konsultācijas pie hematologa gandrīz uzreiz Arnis nokļuva slimnīcā. Un tad arī jaunā vīrieša dzīvē sākās lielākais murgs. Vairākas ķīmijterapijas, vemšana, caureja, augsta temperatūra un ēstgribas trūkums. Neskaitāmas dienas un naktis bija jāpavada izolētā vidē – slimnīcā. Arnis atminas, ka nedēļu negribējās ēst, taču pakāpeniski sevi bija jāspiež to darīt. Oktobra beigās Arnis iegāja slimnīcā ārstēties un aprīļa beigās no tās iznāca. Tikai pirms Jaungada uz neilgu laiku Arnis tika palaists mājās, bet pēc tam atkal bija jāatgriežas ārstniecības iestādē.
Ārsti Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikā Linezers izlēma, ka Arnim jāveic asins šūnu transplantācija. Par laimi, Arņa brālis Māris varēja būt par donoru un savas cilmes šūnas atdot brālim. "Arnim tika veiktas divas ķīmijterapijas un pirms transplantācijas vēl viena spēcīga ķīmijterapija, lai vīra cilmes šūnas iznīcinātu un viņš varētu saņemt brāļa šūnas. Grūti pateikt, kā būtu, ja šī transplantācija netiktu veikta, droši vien būtu vajadzīgas vēl ķīmijterapijas," prāto Ineta.
Pozitīvais domu spēks
Kad Arnis uzzināja par slimību, viņš tai nepadevās. Saņēmās un noskaņoja sevi pozitīvi, parasti neraksturīgi daudziem vīriešiem. Arnim palīdzēja ne tikai ģimenes un draugu atbalsts, bet arī grāmatas par domu spēku. "Man bija darbs, taču gandrīz katru dienu braucu pie vīra uz slimnīcu, lai būtu blakus. Ķīmijterapija atstāja ietekmi uz aknām, tāpēc Arnim bija jāievēro diēta. Viņam palīdzēja arī sarunas ar citiem pacientiem. Mēs ticējām, ka viss būs labi," stāsta sieviete. Inetas dzīve tolaik ritēja kā autopilotā – darbs mijās ar slimnīcas apmeklējumu, kur vajadzēja palīdzēt aprūpēt mīļoto vīru. Norūpējušās sievietes mamma pieskatīja Inetas un Arņa dēlu Rihardu, kuram tagad ir pieci gadi. "Es centos daudz nedomāt. Pie vīra smaidīga gāju palātā, bet pēc tam, kad iznācu, sēdēju mašīnā un raudāju. Emocionāli tas bija ļoti grūti – gaidīt, ka pēc ķīmijterapijas jābūt uzlabojumam, taču nav, un tad atkal saņemties nākamajai terapijai un ticēt, ka šoreiz viss būs labi. Nezinu, kāpēc tā notika, kāpēc mums tika uzlikts tāds pārbaudījums," neslēpj Ineta.
Nevar sportot kā agrāk
Tagad Arņa dzīve jau rit ierasto gaitu, vasarā viņš nedaudz uzspēlē iemīļoto futbolu. Kopā ar ģimeni brauc ar velosipēdiem. Iestājoties rudenim, kad plosās vīrusi, Arnim ir īpaši jāuzmanās un sevi jāsargā, jo nevar saprast, kā uz tiem reaģēs viņa imūnsistēma. Ineta bažījas, kā vīrs pārdzīvos gaidāmo ziemu, un izstāsta, ka pērn aukstākajā gadalaikā Arnim vajadzēja doties uz Viļņu. Viņam slimība atgriezās, tāpēc tika veikta donora limfocītu infūzija – no donora paņemtās limfocītu šūnas tika ielaistas Arņa organismā, jo rudenī veselo šūnu līmenis bija krities. "Tagad Arnis ļoti nopietni izturas pret savu veselību. Viņš nekad agrāk nebija slimojis, neatceros, ka būtu dzēris zāles. Nekas arī toreiz neliecināja, ka Arni piemeklēs slimība," saka Ineta. Viņas dzīvesbiedrs atklāj, ka grūtākais pēc slimības – nevar vairs sportot kā agrāk. "Tagad vairs nevaru skriet blakus tiem puikām, ar kuriem agrāk spēlēju futbolu. Prāts saprot, ka var, bet fiziski to nevaru izdarīt. Lēnām var atgūties, bet pirmajā mirklī to ir grūti pieņemt. Kad cilvēks tiek laukā no slimības, viņš vēlas darboties, taču nevar, un tad sevi ir jāpārvar un jānostājas uz zemes."
Izmanto tikai radinieku šūnas
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikā Linezers 2006. gada augustā uzsāka alogēno šūnu transplantāciju, kuras var iegūt no saderīga donora vai kāda no ģimenes locekļiem. Alogēnā transplantācija tiek izmantota hematoloģijā, lai ārstētu pacientus ar ļaundabīgām asins slimībām. "Šobrīd klīnikā transplantācijai izmanto tikai ģimenes – brāļu vai māsu – šūnas. Tiem pacientiem, kam ģimenē nav donora, tiek meklēti donori ārpus ģimenes," stāsta Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas klīnikas Linezers Cilmes šūnu transplantācijas nodaļas vadītāja Ilze Trociukas.
Transplantācijai ir vairāki veidi – autologā transplantācija, kad cilmes šūnas tiek iegūtas no paša pacienta un tiek transplantētas tam pašam cilvēkam, un alogēnā transplantācija, kura ir ļoti plaša. Pirmā no šīs grupas ir transplantācija no saderīga ģimenes donora (brāļa, māsas), otrā – transplantācija no ārpus ģimenes donora, trešā – haploidentiskā transplantācija (tas nozīmē, ka par donoru var būt tēvs, māte vai cits radinieks, vai svešs cilvēks; tad saderība nav pilnīga). "Parasti alogēnā transplantācija notiek vienu vai divas dienas, jo var būt, ka pirmajā dienā netiek savākta pietiekama deva cilmes šūnu. Pēc pašas transplantācijas notiek slimnieka novērošanas periods un ārsti gaida, kad cilmes šūnas sāks darboties. Tām piemīt augsta spēja iemājoties," skaidro ārste.
Svarīgākais – pēctransplantācijas periods
Pēc alogēnās transplantācijas pirmajā vai otrajā dienā pacientam asins analīzē vairs nav viņa leikocītu, trombocītu, ir maz eritrocītu. "Līdz ar to pacients ir pilnībā atkarīgs no tā, kas viņam tiek dots – asins pārliešanas, eritrocītu vai trombocītu masas, plaša spektra antibiotikām. Cilvēks ir pilnībā neaizsargāts." Asinsrades atjaunošanās pacientam notiek divu līdz trīs, maksimālais – četru, nedēļu laikā. "Pēc transplantācijas pacients nodaļā atrodas ilgi – tie var būt 3, 4 vai 6 mēneši. Tas atkarīgs no tā, kāds ir pēctransplantācijas periods. Kamēr asinsrade nav atjaunojusies, cilvēks ir kā balta, tīra lapa. Šajā periodā pacientam var piekļūt jebkura veida infekcija un vīrusi ar komplikācijām. Papildus ir vajadzīgas speciālas antibiotikas vai pretvīrusu un pretsēņu medikamenti. Zāļu izmaksas ir lielas," uzsver I. Trociukas.
Pēctransplantācijas periodā pacients saņem arī medikamentus, lai nenotiktu donora cilmes šūnu atgrūšana. I. Trociukas norāda, ka diemžēl šie medikamenti nomāc slimnieka imunitāti, bet ļauj darboties donora šūnām un viņa imunitātei. Ja transplantu organisms atgrūž, tad var sākties nopietni sarežģījumi – ādas bojājumi, sākot ar vieglu niezi līdz pat čūlām, zarnu trakta bojājums, neliela caureja 1 vai 2 reizes dienā līdz 10 līdz 30 reizēm, aknu bojājums un citi. Izrakstoties no slimnīcas, pacientiem ir jālieto dažādi medikamenti – antibiotikas un pret vīrusiem, arī tādi, lai transplants netiktu atgrūsts.
Pacientu rūpīgi novēro
"Saņemt pirmo uzmundrinošo ziņu un rezultātus, cik kaulu smadzenēs darbojas donora šūnas un cik pacienta atlikušās šūnas, var pirmajā mēnesī pēc transplantācijas, kad tiek veiktas speciālas analīzes. Ja donora šūnas darbojas 95 procentu apmērā, tad tas ir ļoti labs rezultāts." Pateikt, ka slimnieks ir pilnībā vesels, praktiski var pēc diviem gadiem, jo, pēc ārstes teiktā, "šajā periodā var notikt viss kas". Tāpēc visu šo laiku mediķi novēro pacientu, jo vēlīnās komplikācijas var rasties pat pēc gada vai pusotra.
"Viss ir atkarīgs no pašas slimības. Nevajag domāt, ka ar transplantāciju viss ir izdarīts. Diemžēl slimnieki iet arī bojā," neslēpj ārste. Pēc transplantācijas pacienti var dzīvot kā citi cilvēki, tikai nedaudz ir jāierobežo savs režīms. Īpaši sākuma periodā nav ieteicams uzturēties sabiedriskās vietās, lai sevi pasargātu no infekcijām. "Transplantāciju veic visu onkohematoloģisko (asins sistēmas) slimību gadījumā. Tas ir vienīgais veids, kā ar atsevišķām diagnozēm pacienti var izveseļoties. Cilvēku, kam ir vajadzīga transplantācija, protams, netrūkst. Lielākajai daļai no tiem ir vajadzīgs ārpusģimenes donors. To galvenokārt veic gados jauniem pacientiem, visbiežāk ar akūtām leikozēm, limfomām. Katrai diagnozei ir savas indikācijas, kad šo transplantāciju vajadzētu veikt. Ir diagnozes, kad var izveseļoties arī bez transplantācijas un to var izdarīt tikai ar ķīmijterapijas palīdzību," apgalvo ārste I. Trociukas.
***
FAKTI
Cilmes šūnas unikalitāte slēpjas spējā atjaunot šķietami neatgriezeniski zaudētas organisma funkcijas, ārstēt
no nāvējošām slimībām un ievērojami pagarināt cilvēka mūžu.
Pasaulē lielākajās ekonomiski attīstītajās valstīs izveidotas cilmes šūnu donoru bankas. Pasaulē ir apmēram 12 miljoni donoru – tā ir brīvprātīga kustība. Latvijā par to izveidi tiek domāts.
Klīnikā Linezers (vienīgajā klīnikā Latvijā!) apmēram pirms 10 gadiem sāka veikt autologās un alogēnās transplantācijas. Kopš 2006. gada klīnikā veiktas 13 alogēnās transplantācijas, kurās izmantotas ģimenes locekļu cilmes šūnas.
Cilmes šūnu transplantācija, sākot no pacienta un donora izmeklēšanas un beidzot ar ārstēšanas kursu, ir valsts
finansēta.