Kamēr eksperti rezumē iedzīvotāju gada nogales tēriņus un arī mediji atskatās uz pirmssvētku iepirkšanās drudzi, dzīve turpinās un agri vai vēlu atkal jāiet uz veikalu. Vienam tas nepatīk, otram nav iebildumu, bet trešajam, iespējams, ir radusies atkarība no iepirkšanās. Tā notiek ne tikai ārzemju komēdiju seriālos.
Pārdomās par iepirkšanās paradumiem, faktoriem, kas tos veido un ietekmē, kā arī par pazīmēm, kas liecina par atkarības veidošanos, dalās psiholoģe Zane Siliņa un psihologs, hipnopsihoterapeits Edgars Skrodelis.
– Cilvēki, kuriem patīk iepirkties, nereti izpelnās apkārtējo nosodījumu – mietpilsoņi, patērētāji...
E.S.: – Ko tur nosodīt – cilvēki ir tādi, kādi viņi ir. Daži nepārtraukti kurn, ka senāk viss bijis labāk, bet tagad ir slikti un kļūst arvien sliktāk. Nekas jau nav mainījies, cilvēki bija tādi tad un ir tagad, tikai kāds netiek līdzi laikam. Tie, kuriem patīk iepirkties, tā bieži vien apliecina sevi, varētu teikt – īsteno savus mazos sapnīšus. Reiz viņi iepirkās lietotu apģērbu veikalos, tad dzīve gāja uz augšu, un viņi devās uz tirgu, vēlāk sāka apmeklēt lielos tirdzniecības centrus un tagad iegriežas ekskluzīvu zīmolu preču veikalos. Otra kategorija iepērkoties kompensē to, kā viņiem dzīvē ir pietrūcis. Jāņem arī vērā, ka daudziem ir raksturīgi krāt. Nesen lasīju, ka 80% no precēm, kuras nopērkam, mums nav vajadzīgas.
– Izklausās neticami. Vai psihologi var izskaidrot, kāpēc tā notiek?
E.S.: – Daudzas lietas var kalpot gadiem, bet cilvēkam ir vajadzība pirkt jaunas tikai tādēļ, lai neatpaliktu no pārējiem, lai apliecinātu savu statusu: mantas, kuras tu pērc, it kā parāda apkārtējiem, kas tu esi. Bet var arī maldināt: piemēram, kāds mans paziņa, biznesmenis, vienmēr brauc ar S klases mersedesu. Reiz mašīna nonāca servisā, kurš uz remonta laiku klienta lietošanā nodeva praktiski jaunu fordu. Šo dažu dienu laikā viņam zvanīja darījumu partneri, kuri jautāja, vai viss kārtībā ar biznesu, daži palūdza, vai nevar ātrāk atdot naudu... Diemžēl arī tāda ir realitāte.
– Daudzi cilvēki, kuriem nav jārūpējas par statusu, apgalvo, ka iepirkšanās viņiem vienkārši uzlabo garastāvokli. Par ko tas liecina?
Z.S.: – Arī viņi tādā veidā pašapliecinās, piemēram, sapērk mantiņas, kaut vai sīkumiņus, ko uzdāvināt citiem. Tā var justies labi, tā var arī atpirkties – no bērniem, tuviniekiem, nosacīti parādot, ka tu viņus mīli. Reizēm visa ģimene pavada laiku, staigājot pa iepirkšanās centriem, un tur ir tik daudz dažādu stimulu, ka savai iekšējai pasaulei var vispār nepievērst uzmanību. Varbūt ar tuvajiem cilvēkiem nav pietiekami emocionāls kontakts, lai varētu justies labi, esot vienkārši kopā, tāpēc ir vajadzīgi kaut kādi mantiskie stimuli.
E.S.: – Nesen izskanējusī ideja, ka vajadzētu svētdienās slēgt lielveikalus, pati par sevi ir pareiza. Dažam kļūtu patiešām skumji, ja viņš atzīmētu kalendārā, cik daudz brīvdienu ir aizpildītas ar iepirkšanos tā vietā, lai pabūtu kopā ar ģimeni. Bet to jau cilvēks nejūt, un daļa ģimeņu nemaz vairs neprot vienkārši kopīgi pasēdēt mājās un aprunāties.
– Ko īsti cilvēks cenšas kompensēt, pērkot lietas, kas nav vajadzīgas?
E.S.: – Parasti tas viss reducējas pašvērtējumā. Lai cik tas banāli skan, visdrīzāk tur kaut kas nav bijis kārtībā bērnībā vai pusaudža gados. Tagad iepērkoties cilvēks realizē savu iespēju dabūt to, kā viņam nebija, viņš spēj nopirkt visas šīs daudzās lietas sev un saviem tuviniekiem, parādīt, ka viņš var. Sapnīši lēnām kļūst lielāki, bet tik un tā tie ir sapnīši, nevis dzīves plāns: pēc pusgada es nopirkšu jaunu sekciju, pēc gada – jaunu mašīnu utt. Te ir zināma līdzība ar cilvēku, kurš bērnībā dzīvojis pusbadā, bet, materiālajiem apstākļiem uzlabojoties, strauji pieņemas svarā, jo katru dienu sapērkas dažādus gardumus un tos ēd, kaut arī nav izsalcis. Ar šādām darbībām cilvēks it kā cenšas apdzēst kādu liesmu, līdz vairs netiek galā un var nonākt līdz pat tam, ka vajadzīga psihiatra palīdzība. Piemēram, attīstās krāšanas mānija, kad cilvēks bezjēdzīgi pieblīvē māju ar gludekļiem, tējkannām, konserviem vai citām lietām.
– Reti kurš nav dzirdējis par šopaholiķiem – tiem, kurus piemeklējusi atkarība no iepirkšanās. Vai tādu cilvēku ir daudz?
Z.S.: – Latvijā tādas statistikas, šķiet, nav, bet Anglijas pētījumi rāda, ka apmēram 20% cilvēku iepirkšanās jau ir atkarības līmenī. Šiem cilvēkiem ikdienas tēriņi visu laiku ir lielāki par viņu ieņēmumiem, viņi izšķiež naudu, kas atlikta rezervei vai kādiem noteiktiem mērķiem, pārtērē kredītkartes limitu un ir spiesti maksāt nejēdzīgus procentus. Tas rada stresu, un jau drīz pēc iepirkšanās pārņem vainas apziņa.
– Vai šī atkarība paņem savā varā uzreiz vai ir kādas pazīmes, kas ļauj cilvēkam pašam spriest, ka tā draud?
Z.S.: – Ja cilvēks saprot, ka iepirkšanās rada problēmas, ir jāsāk domāt, kas iedarbina šo mehānismu – kāds noteikts garastāvoklis, garlaicība, nevēlēšanās iet mājās, kur gaida sadzīves likstas vai konflikti. Kādā garastāvoklī tiek veikti šie pirkumi, kurus viņš vēlāk nožēlo? Varbūt stresa brīžos cilvēks pieķer sevi pie domas: tagad man ātri jāiet uz veikalu un kaut kas jānopērk. Un vai nav tā, ka, ieraugot izpārdošanā, piemēram, rozā džemperi, viņš to noteikti pirks, kaut arī mājās jau ir vairāki šādi džemperi? Atsevišķs stāsts ir par sociālo tīklu ietekmi uz iepirkšanās paradumiem – šodien netrūkst cilvēku, kuri visu laiku sēž iepirkšanās portālos un arī veic impulsīvus pirkumus, ko vēlāk nožēlo.
E.S.: – Impulsīvi tiek pieņemti pilnīgi neadekvāti, spontāni lēmumi – tu ieraugi kādu lietu, un šķiet, ka turpmākā dzīve bez tās nav iespējama. Un cilvēks par visu naudu nopērk, piemēram, ļoti dārgu servīzi, lai gan mājās trūkst pat paša nepieciešamākā. Pēc dažām dienām rodas jautājums: kāpēc es to pirku? Nākamais solis būs tāds, ka cilvēks sāks pirkumus slēpt no apkārtējiem gluži kā alkoholiķis savus dzērienu krājumus vai arī melos par cenu, kādu samaksājis. Ja cilvēks šādi rīkojas, viņam parādās neadekvāti tēriņi un mājās uzrodas nevajadzīgas lietas, tuviniekiem jākļūst vērīgiem.
– Cik lielā mērā iepirkšanās atkarību veicina dažādas atlaides un akcijas, ko piedāvā veikali?
Z.S.: – Latvijā cilvēki nevar atļauties tērēt savām iegribām tik daudz kā pārtikušo valstu iedzīvotāji, taču arī pie mums ir cilvēku kategorija, kura nedomājot pērk akciju preces.
E.S.: – Daudzi domā – kā var neņemt, ja kaut kas tiek piedāvāts ar ļoti lielu atlaidi vai arī, pērkot vienu preci, otru dod par brīvu. Nereti tie ir pārtikas produkti, kurus nevar pagūt izmantot noteiktajā termiņā, tāpēc beigās zināms daudzums tiek izmests.
Z.S.: – Ja vien cilvēks nepārvērš sevi par miskasti un necenšas katrā ziņā visu to apēst. Pie mums daudziem kopš bērnības ieaudzināts, ka mest laukā ēdienu nedrīkst. Akcijās bieži piedāvā uzturu, kas nav īpaši veselīgs, un cilvēks tiek pie tā pieradināts. Daudzi arī neinteresējas par produktu sastāvu un uzturvērtību, piekrauj iepirkumu grozus un ratiņus ar neveselīgām lietām un ilgtermiņā tiek padarīti par nelaimīgiem, iepirkšanās vāveres ritenī ierautiem cilvēkiem.
E.S.: – Psihoterapeitu klientu vidū netrūkst tādu, kuri nevar izrauties no apburtā loka: ēdot neveselīgu pārtiku, viņi pieņemas svarā, ielūkojas spogulī, ir ļoti neapmierināti ar redzēto un, lai uzlabotu garastāvokli, dodas pie ledusskapja – uzēst šos pašus neveselīgos produktus. Viņi pieēdas, sāk justies vainīgi, ka ir nodarījuši sev pāri, sāk sevi šaustīt, jūt kaunu, atkal paskatās spogulī – un viss sākas no gala.
– Turklāt mūs iespaido arī reklāma...
E.S.: – Jā, to nevar noliegt. Reklāmā darbojas viens no suģestijas pamatprincipiem – ja kaut ko daudz atkārto, tas agri vai vēlu iesēžas atmiņā. To esmu izjutis arī pats. Savulaik man ļoti garšoja pepsikola, un tās reklāmas sauklis tobrīd bija – choice of a new generation – jaunās paaudzes izvēle. Es ironizēju par sevi, bet tad pēkšņi sapratu, ka reklāma ir izdarījusi savu: es pērku tieši šo dzērienu, nevis citus līdzīgus, jo... es esmu jaunā paaudze. Tādā veidā cilvēkam galvā rada kaut kādu imidžu, neapzināti izveidojas noteiktas asociācijas.
– Kā var pretoties šim spiedienam: rūpīgāk plānot tēriņus, sastādīt iepirkumu sarakstu, norēķināties ar skaidru naudu?
E. S.: – Tas viss var palīdzēt. Norēķinoties ar karti, daudziem ir sajūta, ka nekādu naudu nevajag, un arī tas veicina nonākšanu atkarībā. Iepriekš sastādīts pirkumu saraksts un lietu iegādes plānošana vismaz teorētiski palīdz izvairīties no liekiem pirkumiem, jo cilvēks zina, ko viņam vajag. Bet problēma jau ir tā, ka daudzi nezina, ko viņiem vajag, vai arī domā, ka zina, bet nav pārliecināti, un tad viņus var apmuļķot ar šķietami izdevīgiem piedāvājumiem.
Z.S.: – Ja tu pats sev spēj argumentēt, kāpēc tev pirkums ir vajadzīgs (nevis «man patīk» vai «es no tā jutīšos labāk»), tad, iespējams, lieta tiešām ir nepieciešama un tā nav tikai iegriba vai apliecinājums tavam sociālajam statusam, piemēram, noteiktu zīmolu apģērbi vai aksesuāri, kas redzēti personāžiem smalko aprindu hronikā.
E.S.: – Tev ir jābūt skaidrībai par sevi, jābūt savai vērtību sistēmai. Ja nav, tad tāda ir steidzīgi jāizveido, citādi vari būt drošs, ka tu esi sastāvdaļa no kāda cita vērtību sistēmas. Ja tev ir savas vērtības un sava pozīcija, tad tevi nav viegli kaut kur ievilkt.
– Ko darīt, ja jūtam, ka mums draud iepirkšanās atkarība?
Z.S.: – Ja cilvēks pats apzinās savu problēmu, tad var mēģināt iepirkšanās vietā likt kādu pozitīvāku ieradumu, kaut vai iet vannā, nodarboties ar jogu. Daži cilvēki gan atklāti saka: vienīgais, ko es dzīvē vēl varu atļauties, ir pirkt produktus un kārtīgi pieēsties, jo cita veida aktivitātēm naudas nav. Var jau ieteikt meditēt vai nodarboties ar jogu mājās, bet ir maz ticams, ka viņi to sāks darīt, ja nav šādas veselīgas intereses.
E.S.: – Kāds kungs, pensionārs jau krietni gados, kurš dzīvo ārzemēs, stāstīja, ka viņš bieži staigā pa lielajiem veikaliem, pēta dažādas preces, pielaiko apģērbus un apavus, domā, kā tos varētu kombinēt, bet neko nepērk, jo viņam nekā netrūkst. Var izmēģināt arī šādu pieeju.
– Kā psihologs var palīdzēt cilvēkam, kuram radusies atkarība no iepirkšanās?
E.S.: – Cilvēkam vispirms pašam jāapzinās, ka palīdzība ir vajadzīga, un jārēķinās, ka rezultāts nebūs panākams ātri. Nāksies pārstrukturēt cilvēka dziļākos resursus, lai palīdzētu atbrīvoties no disfunkcionāliem uzvedības modeļiem, apzināties, kā tad viņa personībā trūkst, un attīstīt šīs trūkstošās lietas.
Iesaku atcerēties vienkāršo patiesību, ko reiz pateica mana radiniece, ļoti gudra un izglītota: cik maz cilvēkam vajag, bet cik daudz viņš grib. Laiks paiet ātri, un pienāks brīdis, kad tu domāsi: kam man bija vajadzīgas visas šīs mantas, labāk būtu kaut kur aizbraucis, padzīvojies kopā ar bērniem... Ir miljons variantu, kā var iztērēt naudu, lai paliek patīkamas atmiņas.
****
«Ja cilvēks saprot, ka iepirkšanās rada problēmas, un veic pirkumus, kurus vēlāk nožēlo, ir jāsāk domāt, kas iedarbina šo mehānismu – kāds noteikts garastāvoklis, garlaicība, nevēlēšanās iet mājās, kur gaida sadzīves likstas vai konflikti,» atzīst psiholoģe Zane Siliņa
Pirkumu plānošana vismaz teorētiski palīdz izvairīties no liekiem pirkumiem, jo cilvēks zina, ko viņam vajag. Taču daudzi nezina, ko viņiem vajag, vai arī domā, ka zina, bet nav pārliecināti, un tad viņus var apmuļķot ar šķietami izdevīgiem piedāvājumiem,» saka psihologs hipnopsihoterapeits Edgars Skrodelis.