Psiholoģijas zinātņu doktoram, filozofam un vēsturniekam Andrejam Žandram ir citāds skatījums par to, kāpēc cilvēks nespēj pilnvērtīgi izgulēties.
Iespējams, daudziem Mājas lasītājiem viņa teiktais sākotnēji šķitīs ar miegu un sapņošanu nesaistīta tēma, bet pārdomu vērta tā tik un tā ir. Jo mūsu dzīve ir itin viss, kas ar mums notiek – gan nomodā, gan sapnī.
Miegam ir divas funkcijas. Kādam tas būs tikai iespēja atgūt spēkus nākamajai dienai un atpūsties, bet citam – neatņemama produktīvas dzīves sastāvdaļa. Kas tā tāda? Andrejs Žandrs saka – kad cilvēks dzīvo produktīvi, viņš dara to, kas viņam patiešām jādara, dzīvo un strādā ar prieku, sev. Viņa glāze ir līdz pusei pilna. Viņam miegs ir produkts, kas tiek ieguldīts dzīves enerģijā. Šādam cilvēkam nav nepieciešams gulēt daudzas stundas. Bet, lai tādu harmoniju sasniegtu, cilvēkam ir jādzīvo pašam sava dzīve un nevajag bēgt no sevis, piemēram, darbaholismā vai pārprastā pienākuma apziņā.
Mīliet sevi!
Gulēt ejot, mēdzam novēlēt saldus sapņus. Nebūs nekādu saldu sapņu, ja cilvēks visu dienu strādājis kāda cita labā, rīkojies kāda cita interešu dēļ. Tad, vakarā iekritis gultā, viņš var gulēt kaut 16 stundas, bet nejutīsies atpūties. Kad cilvēks dzīvo sev un, ar sevi pavadot 24 stundas dienā, jūtas laimīgs, tad viņiem pietiek ar četrām piecām stundām miega katru nakti. Un katru rītu viņš ir labā formā.
«Ir svarīgi, lai cilvēks dzīvo pats savu dzīvi. Saprotu, ka mūsu cilvēki ir audzināti, lai pirmajā vietā viņiem būtu mamma un tētis, otrajā – radinieki, bērni un cilvēks, ar kuru kopā dzīvo, trešajā vietā – darbs, bet pats paliek ceturtajā vietā. Kad tava vieta ir tikai ceturtā, tad tu dzīvo ar savu vecāku vēlmēm un lielāko daļu enerģijas ieguldi šo vēlmju īstenošanā. Atlikušo enerģiju paņem bērni un radi. Kas paliek pašam? Nekas. Tāds cilvēks pat neapguļas vakarā, viņš vārda tiešā nozīmē iekrīt gultā,» saka psihologs.
Un turpina skaidrot savu uzskatu par miegu: «Viņš ir tik noguris, ka redz Hičkoka cienīgus šausmu sižetus, jo nespēj atpūsties. Miegs viņam neļauj dziedināties. Miegā viņš turpina vergot citiem. Vai esat ievērojuši, ka impulsīviem saimniekiem arī nabaga dzīvnieki sapnī rausta ķepas, it kā kaut kur skrietu. Ja cilvēks visu laiku kaut kur grib skriet, aizbēgt no kaut kā, arī viņa dzīvnieks miegā turpina skriet. Tāds miegs rada tikai atpūtas ilūziju, tā nav atpūta.»
Nosakiet prioritātes!
Andrejs Žandrs aicina izvērtēt dienas sadalījumu un samērot to ar miegā pavadītajām stundām. «Ja tu dzīvo vecāku dēļ, viņu ērtību labad, ja dzīvo darbam, radinieku dēļ, tad pajautā sev, kāpēc tev nav savas dzīves. Kāda ir tava dzīves plūsma, dienas organizācija? No pulksten 9 līdz 17 – darbs, no pulksten 18 līdz 21 – laiks radiniekiem, tuviniekiem, pēc 21 – tavs brīvais laiks. Tāpat arī miegā laiks dalās trijās plūsmās. Un pēc visa tā miegā gribas harmoniju? Bet kur tā radīsies? Tā stunda dienā, ko esi veltījis tikai sev, sapnī ilgs vien dažas minūtes. Tāpēc cilvēks pamostas noguris.»
Ja cilvēks nedzīvo saskaņā ar sevi, viņš tieši tāpat turpinās dzīvot miegā. Miegam ir vistiešākā ietekme uz veselību. Ja neizguļamies, bieži vien sakām – galva dulla. Moka nogurums, galvassāpes, slikta koncentrēšanās spēja. Ilgstošs bezmiegs vai neizgulēšanās cilvēku spēj novest līdz graujošām veselības problēmām.
Andrejs Žandrs aicina izvērtēt prioritātes: «Piemēram, jūs piecelsieties no krēsla pēc mūsu sarunas un atgriezīsieties tajā situācijā, kurā dzīvojat. Bet izmaiņas dzīvē sākas tad, kad cilvēks izrauj sevi no ierastajiem apstākļiem. Noīrē dzīvokli vai māju un mēnesi dzīvo sev – kad grib, iet peldēties, ja vēlas – paguļ. Kad cilvēks vienu mēnesi ļauj sev tā dzīvot, ārpus pierastā ritma un cilvēku loka, tad viņam rodas izpratne, kam viņš ir gatavs – atkal dzīvot pierasto dzīvi vai tomēr ko citu. Bet tikai papļāpāt par to, kas ir laime, un atgriezties ierastajā situācijā nav jēgas. Jo cilvēks atkal nonāk vidē, kurā jūtas psiholoģiski smagi. Sasprindzinājums ir kā cirvis virs galvas. Vai tā var dzīvot?»
Nebaidieties no sevis!
To lasot, daudziem var rasties jautājums – kā tad tā, vai tuviniekiem jāatmet ar roku un jāaizmirst par ģimenes saitēm, par pienākumu? Varbūt šo jautājumu var formulēt citādi: kā novilkt robežu starp sevi un vecākiem, radiniekiem, bērniem?
«Par to jau es runāju. Ja dzīvo ar pienākuma izjūtu pret vecākiem, radiniekiem un bērniem, kā mēs tikām audzināti, tad tavā dzīvē tevis nav. Tāda dzīve ir kā pienākums. Pienāk brīdis, kad cilvēks sev jautā – kas mani saista ar šo ģimeni? Es pasaulē ienācu viens, dzīvoju viens un aiziešu viens. Cilvēki rada mijiedarbības ilūziju, jo neprot un baidās dzīvot vieni. Viņi sāk dzīvot kā skudras, kā termīti un attālinās no sevis. Tas ir grūti – organizēt pašam savu dzīvi,» uzsver psihologs.
Viņš atzīst, ka jaunībā, protams, reti kurš sev jautās par dzīves jēgu, tāpēc vienkārši vadīs dienas. Savukārt apmēram 30 gadu vecumā, kad nodzīvots vairāk nekā 10 000 dienu, cilvēkam jau ir savi ieradumi, rutīna, noteikts dzīves pamats, viņam šāds jautājums kādudien uzpeldēs gan.
Kad ar tādu fundamentu vienu dienu pamēģina dzīvot sev, cilvēks jūtas kā okeāna laineris, kurš nespēj pagriezties. «Tāpēc jāsaprot – ja cilvēks grib sasniegt miega kultūru, viņam jāapgūst sadzīves kultūra. Ja dienu no dienas viņš dzīvo it kā sev par spīti, šķērsām, tad mieru miegā neiegūt. Un, ja viņš pamēģinās kaut ko kardināli mainīt, pirmajā reizē var neizdoties.»
«Redzējāt filmu Ledus laikmets, kur mamuts gāja pret straumi?» viņš jautā. «Lūk, filma ir par to, cik labi dzīvot ar sevi. Cik labi tam mamutam! Viņa dzīvē visbrīnišķīgākais cilvēks ir viņš pats. Ir ļoti precīzi jāsaprot – ja cilvēks dzīvo, lai pildītu pienākumu, tas viņam nerada ne atvieglojumu, ne mieru. Lai arī cik ilgas stundas cilvēks mēģinātu gulēt, miegs viņam neko nenesīs. Jo cik nu sanāca, tik iekrita gultā un pagulēja, no rīta pamodās, iegāja kontrastdušā, lai kaut cik savāktos, un viss turpinās. Vienā brīdī cilvēks sāk domāt – bija vai nebija jaunība? Kad pagāja? Cilvēks taču meklē vietu, kur jūtas labi, un viņš aizmiegot it kā grib pateikt – atstājiet man kaut vai miegu, iespēju sapņot! Pēc visām daudzajām stundām, ko atdevu darbam, ģimenei un radiniekiem, atstājiet man vismaz sešas stundas miegam. Neviens viņu neaiztiek, lūdzu, guli. Bet viņam kļūst arvien sliktāk.»
Psihologs atklāti saka – viņš uzdod neērtus jautājumus un viņam interesanti šķiet cilvēki, kuri meklē atbildi uz jautājumu, vai mana dzīve ir mana dzīve? «Ja cilvēks atbild: mana dzīve – tas esmu es, tad mums ir par ko runāt. Bet, ja cilvēks dzīvo kā visi... Skola, kaut kāds diploms, kaut kāds darbs, kaut kāda ģimene... Tad kāda jēga dzīvot?» saka Andrejs Žandrs.
PSIHOLOGS PAR MIEGU
• Ja cilvēks dzīvo harmonijā ar sevi, viņam pietiek ar četrām piecām stundām, lai pilnvērtīgi izgulētos.
• Jo vairāk laika diennaktī cilvēks veltīs savām interesēm (protams, ievērojot veselīgu, saprātīgu egoismu), jo labāk viņš naktī gulēs.
• Ja cilvēks aiziet gulēt noguris, viņš nespēj kvalitatīvi atpūsties, turpina sapnī risināt dienā piedzīvotās problēmas un visbiežāk – murgo, nevis sapņo.
• Pārguris cilvēks nedrīkst doties gulēt. Tādā stāvoklī labāk ilgi stāvēt dušā, kamēr pilnībā atslābinās. Patērētie ūdens kubikmetri būs tā vērti, jo ūdens
nomierina. Var palasīt, pameditēt un tikai tad doties pie miera. Pat ja atpūtai naktī atliks dažas stundas, tā tik un tā būs kvalitatīvāka.
• Guļamistabā – bez televizora! Ja cilvēks ir nolēmis mainīt prioritātes dzīvē, jāsaprot, ka viegli nebūs. Pirmajā reizē var arī neizdoties atbildēt uz jautājumu, kāda ir mana dzīves jēga. Taču atbilde ir jāmeklē, jo pilnvērtīga dzīve bez tās nav
iedomājama. Un produktīvas dzīves sastāvdaļa ir kvalitatīvs miegs. Dzīvojot galvenokārt citu labad un viņu ērtībām, arī miegs būs mokošs, nevis veldzējošs.