Nav jābaidās meklēt psihoterapeita atbalstu

«Ne visas slimības jāārstē tikai ar medicīniskiem paņēmieniem,» saka MFD veselības centra Pārdaugava psihoterapeite Natālija Volperte.

«Amerikā jau šobrīd ir klīnikas, kur pacienta pieņemšanā piedalās gan konkrētajam cilvēkam nepieciešamās specialitātes ārsts, gan psihoterapeits, un viņi lemj par ārstēšanu kopā. Arī mūsu sabiedrība zina, ka pastāv psihosomatiskas slimības. Pasaules veselības organizācija par tādām oficiāli atzīst, piemēram, migrēnu, dažādas gremošanas sistēmas slimības, sirds slimības, paaugstinātu asinsspiedienu.

– Kādos gadījumos slimību, kas izpaužas ar objektīviem fiziskiem simptomiem, palīdz ārstēt psihoterapeits?

– Tās ir situācijas, kad izveseļošanās neizprotamu iemeslu dēļ notiek lēni vai arī vienu slimību izārstē, bet tās vietā parādās cita un rodas iespaids, ka cilvēkam nezin kāpēc ir vajadzīga slimība. Arī tad, ja dzīve iet greizi, cilvēks nereti sāk slimot, un viņam ir vajadzīgas ne tikai zāles vai procedūras. Atlabšana bieži ir daudz sekmīgāka, ja paralēli notiek darbs ar psihoterapeitu. Dažkārt tam var būt pat galvenā loma.

Mēs strādāsim ciešā saistībā ar ģimenes ārstiem. Esam izveidojuši to slimību sarakstu, kuru ārstēšanā var palīdzēt psihoterapija. Ja ārsts redzēs, ka pastāv kāds psiholoģisks faktors, kurš veicina slimību, viņš ieteiks pacientam apmeklēt psihoterapeitu. To, protams, var darīt arī pēc savas iniciatīvas.

– Vai daudzi cilvēki to dara un vai jums nav jāsaskaras ar aizspriedumiem?

– Sabiedrība psihoterapijas nozīmi izprot arvien labāk, bet joprojām ir cilvēki, kuri domā – kam man psihoterapeits, es esmu normāls! Vēl viens iesīkstējis uzskats: ja tu ej pie psihoterapeita, tad esi vājš cilvēks, neveiksminieks. Tā nav. Esmu pārliecinājusies, ka arī gudri cilvēki, labi speciālisti savā profesijā, varbūt pat psihoterapijā, ne vienmēr var palīdzēt paši sev. Mēs esam iekārtoti tā, ka mūsu psihe vislabāk aktivizējas un darbojas kontaktā ar citiem. Kontakts ar citu cilvēku palīdz labāk izvadīt laukā negācijas, neatstāt tās sevī, lai atkal neizraisītu slimības, depresiju. Reizēm ir ļoti liela iekšēja pretestība iet pie sveša cilvēka, atklāti stāstīt par savām problēmām. Un sākas aizbildinājumi: ja nu terapeits nebūs pietiekami labs, ja nu viņš mani nesapratīs.

– Cilvēks bieži cer, ka psihoterapeits tikai mierinās, iedrošinās un uzslavēs, bet izrādās, ka viņš liek strādāt ar sevi, ciest, meklēt problēmu saknes bērnībā vai sist spilvenu...

– Es galvenokārt strādāju

geštaltterapijā, bet izmantoju arī vairāku citu novirzienu metodikas. Cilvēkam, kurš nāk uz terapiju, ir jāņem vērā, ka tas būs darbs. Psihoterapeits, protams, sniedz lielu atbalstu, ievēro klienta sasniegumus un reizēm arī uzslavē. Netrūkst cilvēku, kuri dzīvē nesaņem pietiekami daudz uzslavu. Bieži problēmu cēloņi patiešām ir bērnībā. Neuzskatu, ka ar agrīno dzīves posmu ir jāstrādā ļoti ilgi, bet, ja bērnībā cilvēks nav pietiekami mīlēts un vecāku novērtēts, tad terapeitam nākas uz brīdi it kā kļūt par māti vai tēvu un šo vakuumu aizpildīt, slavējot cilvēku par to, kas ir uzslavas vērts. Tajā pašā laikā klientam ir jābūt gatavam sastapties ar kaut ko nepatīkamu, par ko negribas atzīties pat pašam sev, kur nu vēl otram. Bet tas ir vienīgais ceļš, lai pieņemtu sevi visā pilnībā, nevis tikai to daļu, kas patīk. Ja cilvēkam sevī kaut kas nepatīk, viņš var to ignorēt, izstumt, tomēr tā ir daļa no tevis, ko vajag izcelt dienas gaismā, ar to satikties, izveidot savu koptēlu un to pieņemt. Ja es kaut ko nepieņemu sevī, man ir ļoti grūti to pieņemt citos. Tas traucē veidot kontaktus. Labāk ar šo savu daļu satikties terapeita klātbūtnē, kurš var palīdzēt asimilēt un pārdzīvot.

– Bet ja cilvēks atsakās no tik smagiem pārdzīvojumiem un vienkārši pazūd?

– Šajā punktā klients bieži grib pārtraukt terapiju. Te daudz kas atkarīgs no terapeita – ļoti svarīgi ir saprast, cik šis cilvēks spēs izturēt, un virzīties solīti pa solītim. Psihoterapeits ir pavadonis šajā ceļā pretī jaunām atskārsmēm. Svarīgi, lai cilvēks varētu no tā kaut ko mācīties, kaut vai būt kontaktā ar otru, pārvarēt kaunu, kas rodas starp klientu un psihoterapeitu, atklāti runāt par to, kas traucē būt līdzās, kāpēc negribas nākt nākamreiz. Vārdu sakot, mācāmies komunicēt kā pieauguši cilvēki – izteikt savu viedokli, cienot arī otra cilvēka viedokli.

– Ko darāt, ja jums jau sen skaidrs, kāda ir klienta problēma un kas viņam jādara, bet viņš līdz šai atskārsmei nevar un nevar nonākt?

– Es cenšos sevi kontrolēt situācijās, kad sāk likties, ka man viss par šo cilvēku ir skaidrs. Ir svarīgi strādāt ar to, kas pašlaik notiek, lai sasniegtu vēlamo rezultātu. Tieši tāpēc es izvēlējos geštaltterapiju, kur mūsu darbs ar klientu notiek šeit un tagad. Protams, svarīga ir arī cilvēka pagātne, un viņš par to daudz stāsta, bet es skatos, kādas ir paralēles starp to, kā klients strādā ar mani, un to, ko viņš stāsta par savu dzīvi. Paralēles vienmēr ir, un es palīdzu viņam tās ātrāk apzināties un saskatīt. Klienta ierindošana kādā kategorijā ir kā diagnoze – tev ir tas un tas. Cilvēkam tas neko nedod. Geštaltterapijā ir runa nevis par diagnozi, bet drīzāk par uzvedības modeli, kuru viņš reiz ir apguvis un turpina lietot, kaut arī situācija ir mainījusies. Mūsu uzdevums ir palīdzēt to apzināties un apgūt jaunu uzvedības veidu, un tad daudz kas mainīsies. To es labi redzu ģimenēs – tu strādā ar vienu cilvēku, un, tiklīdz viņš mainās, tā mainās arī apkārtējie, jo mēs cits citu ietekmējam.

– Vai uz terapiju aicināt visu ģimeni?

– Varianti ir dažādi, ir individuālā, ģimenes un pāru terapija. Bieži gadās, ka mamma atved bērnu, kuram ir kāda problēma, un saka – nodarbojieties ar viņu. Bet bērnu uzvedība ļoti tieši atspoguļo situāciju ģimenē, tā ir savdabīga bērnu valodas forma. Strādāsim ar bērnu, tomēr kādā no šiem posmiem būs jāiesaistās vismaz mammai. Tēvi parasti ir ļoti aizņemti, bet, ja situācija to prasa, ir vajadzīga kopīga ģimenes sesija. Psihoterapijā ir tāds princips: mēs strādājam ar to cilvēku, kurš ir atnācis, un strādājam viņa interesēs, lai pastāvošajos apstākļos viņam palīdzētu dzīvot un atrastu veidu, kā justies komfortabli.

– Kādas problēmas visbiežāk pamudina cilvēkus meklēt psihoterapeita palīdzību?

– Tās ir gan vecāku un bērnu, gan pāru attiecības, arī vientulība un krīzes brīži – tuva cilvēka aiziešana, darba zaudējums utt. Sākumā ir vairākas tikšanās, kurās klients stāsta, kas viņu atvedis pie psihoterapeita, cenšamies noskaidrot visu situāciju un tad formulējam terapijas uzdevumus. Terapija nevar virzīties uz priekšu, ja nezinām, ar ko mēs strādāsim un ko klients vēlas saņemt galarezultātā. Pēdējā laikā cilvēki biežāk sūdzas par vientulību, nomāktību – it kā veiksmīgi, daudz ko sasnieguši, bet trūkst draugu un atbalsta. Nākas strādāt arī ar tiem, kuriem bail publiski uzstāties. Kādreiz šķiet, ka problēmas saistītas ar biznesu, bet izrādās dziļi personiskas – tiekot ar tām galā, uzlabojas arī biznesa situācija. Aktuāla tēma ir prasme uzticēties – ja cilvēkam bērnībā bijušas traumējošas situācijas un viņš ir secinājis, ka nevienam nevar ticēt, tad patiešām ir grūti dzīvot, veidot attiecības. Vajadzīgs liels darbs, lai to iemācītos. Psihoterapeits nemāca konkrētas lietas, bet palīdz atrast cilvēkam pašam tādu risinājumu, kas apmierina un ļauj labi justies.

– Cik ilgi turpinās terapija?

– Minimālais terapijas ilgums ir desmit sesiju. Gadās arī, ka reizi nedēļā jānāk pusgadu, pat gadu. Taču cilvēks nedrīkst kļūt atkarīgs no terapijas un terapeita. Terapijas ideja ir tāda, ka klientam pēc tam jāvar normāli dzīvot bez psihoterapeita palīdzības.