Dzīvē dāsni piespēlē situācijas, kas spēj mūs saniknot. Cik dažādi esam paši, tik dažādas ir mūsu dusmu izpausmes. Lai tiktu ar tām galā, vispirms jāsaprot, kas ir dusmu patiesais cēlonis.
Ja tu vēlreiz pametīsi savas zeķes istabas vidū, tad es pametīšu tevi!
Šādi izteicieni liecina, ka neapmierinātība droši vien ir krājusies un krājusies, bet nu mērs ir pilns un cilvēks uzsprāgst. Daži izmanto šo stratēģiju, lai panāktu savu. Eksplozija bieži liek pateikt lietas, kas vēlāk jānožēlo. Ieteicams pagaidīt un paklusēt vismaz tik ilgi, līdz spējais dusmu vilnis pāriet. Aprēķināts, ka tas ilgst tikai divas sekundes un pēc tam jau vajag zināmas pūles, lai turpinātu dusmoties. Tāpēc arī tik efektīvs ir praksē pārbaudītais paņēmiens – noskaitīt līdz desmit. Tam, kurš izraisa jūsu dusmu eksploziju, labāk sakiet: "Tavas izdarības mani ļoti sarūgtina!", nevis lamājieties vai draudiet.
Sarkastiskās dusmas:
Cik jauki, ka tu nokavējies! Man bija pietiekami daudz laika, lai izstudētu ēdienkarti trīsdesmit reižu!
Tā ir dusmu izpausme ar sava veida atkāpšanās ceļu. Cilvēks ir izpaudis savas negatīvās emocijas netiešā veidā, un tā jau ir dusmu objekta darīšana – uzņemt to kā joku, taisnoties vai teikt kaut ko pretī. Tomēr arī šādi izteicieni var sabojāt attiecības. Lai gan daļai cilvēku liekas, ka tas ir sava veida intelektuāls humors, sarkasms tomēr ir pasīvi agresīvs komunikācijas veids. Labāk vienkārši paskaidrot kavētājam, ka jūs jau sākāt bažīties un ka priecātos, ja viņš turpmāk nāktu uz tikšanos laikus. Runājiet pēc iespējas tieši un nepārprotami. Sevišķi neefektīvs sarkasms ir attiecībā uz bērniem, jo viņi to vienkārši nesaprot.
Izvairīgās dusmas: Nekas, nekas, viss kārtībā, ir jau labi...
Pat ja cilvēks ar savām izdarībām jūs galīgi sadusmojis, jūs pieklājīgi smaidāt un slēpjat savu aizkaitinājumu. Jo sevišķi sievietēm ir mācīts, ka vienmēr jāizturas jauki, lai tur vai kas. Dusmu izrādīšana kaitē reputācijai. Tas, kurš bieži dusmojas, izjauc savu laulību, zaudē draugus, paliek bez darba. Bet dusmām ir savs uzdevums – signalizēt, ka radusies problēma un tā prasa risinājumu. Ignorējot šo signālu, cilvēks var nonākt pie pašdestruktīvām izdarībām: regulāras pārēšanās, pārmērīgas iepirkšanās utt. Tajā pašā laikā dusmu izraisītājs var pat nemanīt, ka otrs ir saniknots. Nemeklējiet nezin kādus vārdus, sakiet: "Zini ko? Tā darīt nav labi." Neizvairieties no pozitīvas konfrontācijas. Lietišķi un konstruktīvi izskaidrojiet otram, kādas viņa izdarības jūs sadusmo. Varbūt viņš būs pārsteigts vai nikns, bet tas nekas.
Agresīvi pasīvās dusmas:
Ups! Vai es izdzēsu no datora visas tavas spēles?
Tā ir nevis dusmu norīšana vai slēpšana, bet to izpaušana pastarpinātā veidā. Jums nepatīk konfrontācija, bet jūs arī nevarat palikt mierā, it kā nekas nebūtu bijis, gribas kaut kā sariebt tam, kurš jūs sadusmojis. Pie šādām metodēm cilvēki ķeras, kad nav dūšas stāties citiem pretī tieši un atklāti. Viņi nevis cenšas sasniegt to, kas pašus darītu laimīgus, bet gādā, lai arī citi neiegūtu kāroto. Psihologi šiem cilvēkiem iesaka: atļaujiet sev kādreiz dusmoties. Saņemiet drosmi un paskaidrojiet priekšniekam, ka esat pārslogots ar darbiem vai arī jums ir konflikts ar kolēģi. Tas nebūs viegli, tomēr kaut kas lietas labā ir jādara.
Dusmas aiz ieraduma: Es esmu tik noguris un
savārdzis, bet tu man te vēl uzbāzies ar savu atkritumu spaini! Iznes pati!
Cilvēks, kurš nepārtraukti šādi izturas, cita starpā ir atradis arī veidu, kā izvairīties no pienākumiem. Neapmierinātība visu laiku gruzd un ir gatava uzliesmot dusmu izpausmēs. Tās pamatā parasti ir konkrēti cēloņi – varbūt jūk attiecības, varbūt kolēģis saņēmis paaugstinājumu, uz kuru cerēji tu pats. Zinot, ka tu kuru katru brīdi vari eksplodēt, ģimenes locekļi, draugi un kolēģi cenšas tevi neprovocēt vai arī viņi vienkārši sāk izvairīties no tavas sabiedrības. Visdrīzāk tā tas arī turpināsies ilgu laiku. Vajadzētu parakņāties sevī un saprast, kas tad ir dusmu īstais cēlonis, – vai tiešām atkritumu spainis vai citi kaitinoši dzīves sīkumi? Ja pašam neizdodas tikt skaidrībā, vajadzētu lūgt psihologa palīdzību.