Mūsu ģimenē nu ir pirmklasnieks

Aizvadītas pirmās skolas nedēļas, un skolēns jaunajā statusā jau paguvis piedzīvot pirmos priekus un bēdas.

Arī pieaugušie sāk izdarīt savus secinājumus par skolu, skolotājiem, mācību programmu un mazo skolasbērnu, kuram ir stāstīts: tu tagad esi liels – tu esi skolnieks! Kā ģimene varētu palīdzēt pirmklasniekam, lai viņam skolā veiktos labi? To "Māja" jautāja psiholoģei, psihoterapeitei Aijai Lukstiņai.

– Skolas gaitu sākumu pieaugušie bieži iztēlo kā vienreizīgu, gandrīz vai brīnumainu notikumu, ko bērns gaida ar lielu nepacietību. Kāpēc sajūsmas vilnis noplok?

– Tas ir līdzīgi kā ar pieaugušajiem ar jauno gadu, ko sagaida pacilātā noskaņojumā, bet pēc tam izrādās, ka apkārt viss ir tāpat, brīnums nav noticis un problēmas nav izgaisušas. Toties skolēnam ir jāiekļaujas jaunajā režīmā, jāveido jauns ikdienas ritms un jāpilda mājasdarbi, jāprot pašam aizsaitēt sporta apavus un jāapgūst dažādas lietas, kas nebūt nav tik aizraujošas. Bērnam tas var radīt vilšanos. Un pirmklasnieki saka cits citam: atceries, cik labi bija bērnudārzā, kur varēja pagulēt pusdienlaiku.

– Vecāki par tādu bērna noskaņojumu ir sarūgtināti...

– Svētki beigušies. Vecākiem derētu zināt: šādā situācijā ir gluži normāli, ka bērns uz kādu brīdi var pat regresēt – atkāpties iepriekšējā attīstības posmā, kur viņš visu prata un zināja, mazliet tajā padzīvot, saņemt spēkus, un tad bieži vien seko straujš attīstības lēciens. Ja šķiet, ka bērns pēkšņi kļuvis it kā mazāks, tas nozīmē, ka viņa dzīvē ir ļoti daudz jaunā un tajā brīdī viņam vajadzīgs mazliet lielāks atbalsts un aprūpe, lai palīdzētu tikt ar visu galā.

– Publicēts daudz padomu par to, kā palīdzēt bērnam skolas gaitās. Reizēm tie nonāk pretrunā, piemēram, tiek ieteikts, ka nevajag atkāpties no prasības izpildīt mājasdarbus, kaut vai tāpēc būtu jāsēž līdz vēlai naktij, taču arī uzsvērts, ka bērnam ir kārtīgi jāizguļas.

– Sava taisnība abiem. Te ir runa par bērna patstāvības līmeni. Skolā darbs kļūst mērķtiecīgāks, vairāk jāstrādā individuāli, mazāk grupās. Kļūst skaidri redzams, cik bērnam līdz šim bijis ļauts uzņemties atbildību un rīkoties pašam. Tas izpaužas gan spējā izpildīt mājasdarbus, gan dažādās ikdienas iemaņās. Viena otra mamma par septiņus gadus vecu bērnu joprojām saka: "mēs ejam skolā, tagad mēs ēdīsim zupiņu, tagad mēs mācīsimies..." Nu viņa redz, ka citi bērni prot vairāk – laikus pildīt skolas uzdevumus, atslēgt dzīvokļa durvis vai šķērsot ielu, iepriekš paskatoties uz abām pusēm. Bērnam, kuram vienmēr bijis līdzās kāds, kurš visu izlemj viņa vietā, šo iemaņu nav, jo tādas nav bijušas vajadzīgas.

– Un tomēr – kā disciplinēt bērnu, kurš vienmēr kaut ko pazaudē, nokavē, aizmirst? Vai palīdzēt var stingrs dienas režīms un kārtība?

– Ideālā gadījumā bērnam ir jāpalīdz izkopt sevis disciplinēšanas paradumi. Mamma var pastāstīt skolotājai, ka bērns ļoti negrib kārtot somu, tomēr ir norunāts, ka viņš to darīs pats, un, ja kāda grāmata vai burtnīca kārtējo reizi nebūs paņemta līdzi, tad lai viņš arī piedzīvo, kādas tam sekas. Ja vecākiem pašiem ir grūtības ar plānošanu un pašdisciplīnu, tad nevar gaidīt, lai bērnam veiktos labāk. Jāatceras, ka viņam ir sava personība, savas īpatnības, sava patika un nepatika, viņš ir "es", nevis kāda "mēs" sastāvdaļa. Ja mēs no bērna prasām lielāku patstāvību un atbildību, tad mums viņam arī vairāk jāuzticas un jādod lielāka rīcības brīvība. Nav jācenšas iedibināt mākslīgu kārtību un režīmu, reizēm tas visu var padarīt tikai sliktāku. Skolas gaitas taču nesākas pēkšņi, tāpēc ģimenei ir laiks sagatavoties un izdomāt, kurš un kā bērnu nogādās skolā un mājās, radīt apstākļus, lai bērns mājās varētu mācīties, atrisināt citus praktiskus jautājumus.

– Vēl viens plaši iztirzāts jautājums: cik un kā palīdzēt bērnam mācībās?

– Sākumā bērnam var palīdzēt izkopt mācīšanās, somas kārtošanas, ģērbšanās un citus vajadzīgus paradumus. Bet palīdzēt nenozīmē darīt viņa vietā. Vecākiem vai vecvecākiem šajā procesā drīzāk ir konsultantu loma. Piemēram, sākumā somu kārto kopā. Mamma saka: "Tagad tu varētu paskatīties dienasgrāmatā, kādas rīt ir stundas. Pēc kārtas ņem to, ko katrai stundai vajag, un liec somā. Kā tu domā, vai tā būs labi? Vai tev tagad netrūks tās vai citas lietas?" Kad bērns to ir apguvis, somas kārtošanu nodod viņa pārziņā. Ja bērns arī kādreiz neizmācās, tad viņš par to saņem pirmklasniekam adekvātu sodu un saprot, kādas ir sekas tam, ka viņš nav izmācījies.

– Ko darīt, ja bērns nemācās, nemaz necenšas?

– Tas var būt ļoti dažādu iemeslu dēļ, un dažkārt ir vajadzīgs liels darbs, lai šos iemeslus atklātu. Te jāiesaistās visai pieaugušo komandai – vecākiem, skolotājiem, ja vajadzīgs, arī psihologam, sociālajam darbiniekam vai mediķim. Galvenais jautājums ir tāds: ko mēs, pieaugušie, varam darīt, lai šis bērns spētu iekļauties skolā un sekmīgi mācīties? Nevis – viņš ir slikts, viņš nemācās un skaita vārnas.

– Vai var likt bērnam mācīties vēl papildus un pildīt darbu atkārtoti, lai tas būtu perfekts, labāks nekā citiem?

– Arī pārāk liela kontrole neļauj bērnam izstrādāt savus paradumus. Ļoti bieži labie mācību rezultāti jaunākajās klasēs ir māmiņu un vecmāmiņu nopelns, jo viņas visu laiku stāv aiz muguras un bērnam nav iespēju kļūdīties. Rodas jautājums: kāpēc mēs sūtām bērnu skolā? Vai tāpēc, lai izskatītos labi radinieku, kaimiņu un skolotāju acīs, lai mums būtu ko izrādīties, vai arī tāpēc, lai mūsu bērns iemācītos mācīties, pats tikt galā ar saviem uzdevumiem? 4. vai 5. klasē, kad vairs nevarēs aiz muguras izstāvēt, var pienākt brīdis, kad sekmes strauji pasliktinās, jo bērns vienkārši neprot mācīties. Tikmēr kāds cits, kuram nav bijušas tik labas atzīmes, gūst panākumus. Viņš ir pieļāvis savas kļūdas, zina, kādas ir to sekas, kā var tās novērst, kad var atslābt un kad ir jāsaspringst.

– Kā reaģēt, ja bērns darbu izpildījis neglīti? Vai kritika, arī pelnīta, nenokaus vēlmi strādāt?

– Es domāju, ka ikviena māte instinktīvi jūt, vai bērns ir paveicis darbu savu spēju robežās labi vai bijis paviršs. Protams, ir jāatbild uz jautājumu: vai es no viņa negribu pārāk daudz? Īpaši tas attiecas uz bērniem, kuriem, piemēram, nav dotību sportā, mūzikā, zīmēšanā. Ja viņi izpilda uzdevumu savu iespēju robežās, tad par to var uzslavēt, pat ja visiem citiem sokas labāk. Bet, ja mamma jūt, ka bērns ir strādājis pavirši, tad var godīgi atzīt: tu varēji daudz labāk.

– Vai mamma drīkst bērna klātbūtnē kritizēt mācību grāmatas, mācīšanas metodiku un skolotāju?

– Tas rada bērnam neizpratni. Pirmajā klasē mamma viņam ir autoritāte, lai gan skolotāja jau sāk kļūt pat par lielāku autoritāti nekā vecāki. Der atcerēties: jūs abas ar skolotāju strādājat sava bērna labā, lai viņam veiktos.

– Bērns stāsta par attiecībām ar klasesbiedriem, un vecāki uz to reaģē dažādi. Vieni saka – tieciet galā paši ar savām problēmām, citi uzskata, ka par to jārūpējas pedagogiem, vēl citi steidzas uz skolu skaidroties. Kā būtu labāk?

– Tas ir pavisam normāli, ka bērnam, sākot skolas gaitas, ir trauksme. Bet trauksme par skolas gaitu sākumu ir arī vecākiem. Normas variantā mammai būtu bērna trauksme jāmazina, bet, ja viņa netiek galā pati ar savu trauksmi, tad arī bērna trauksme vēl vairāk aug.

Nav universālas receptes, kā reaģēt katrā situācijā. Bet, pirms sākt rīkoties, ir sev jāpajautā: vai tiešām kaut kas notiek ar bērnu vai tā ir mana trauksme, kas nedod mieru? Varbūt tieši man ir bail, ka bērns kaut ko nemācēs un citi domās, ka esmu slikta mamma, ka viņam darīs pāri – jo tik daudz taču dzirdēts par vardarbību skolās? Gadās, ka mamma ved bērnu pie psihologa – sagatavoties skolai. Bērnudārzā sacīts, ka bērns ir skolai gatavs. Izjautājot, kādēļ māte domā, ka viņam vēl ir jāgatavojas, izrādās, ka tieši mammai jāstrādā ar savām bailēm par to, ka bērns sāk iet skolā. Ja trauksme saglabājas, tā tiek pārlikta uz bērnu, bet viņam ir vajadzīga mierīga, saprātīga mamma, ar kuru visu var droši apspriest. Ja pirmklasnieks redz, ka mamma skrien uz skolu un ceļ traci par katru gadījumu, kad viņu kāds pagrūdis, meklē un kaunina vainīgos un līdz ar to izraisa klasesbiedru antipātijas, tad viņš vairs par šādiem gadījumiem mammai nestāsta, un pastāv risks, ka reiz viņš noklusēs arī kādu smagu pāridarījumu, ko nedrīkstētu atstāt bez ievērības. Tieši pieaugušajiem ir jāizvērtē situācija: vai bērnam ar to ir pašam jātiek galā vai nē. Nevajadzētu iejaukties lietās, kuras bērns var atrisināt, un nevajadzētu palaist garām situācijas, kur vajag iejaukties.