Mēdz teikt, ka sāpes ir organisma signāls: uzmanību, kaut kas nav kārtībā! Ļoti spēcīgs signāls, jo statistika rāda, ka 80–85% gadījumu tieši sāpes ir tās, kas liek cilvēkiem doties pie ārsta.
Tiek noteikta diagnoze, nozīmēta ārstēšana, pacientam kļūst labāk, un sāpes pāriet. Taču netrūkst arī gadījumu, kad sāpes tik vienkārši negrib atkāpties, un tad slimniekam var palīdzēt specializēta medicīnas iestāde – "Sāpju klīnika". Par mūsdienīgām sāpju ārstēšanas iespējām, kas ietver sevī ne tikai konservatīvu medikamentozu terapiju, bet arī ārstēšanu ar invazīvu procedūru palīdzību, "Mājai" pastāstīja klīnikas ārsts algologs Mihails Arons.
– Ārsti savās intervijās bieži norāda, ka sāpes ir kādas slimības simptoms, tāpēc vispirms jānoskaidro, kas tā ir par slimību, un tikai tad jāķeras pie ārstēšanas. Vai tas nozīmē, ka uz Sāpju klīniku nāk tikai tādi pacienti, kuriem jau ir noteikta diagnoze?
– Algoloģijā ir runa nevis par sāpēm kā simptomu, bet par sāpju slimību, kas prasa kompleksu ārstēšanu. Visbiežāk pacienti, kuri pie mums ierodas, zina savu diagnozi un atnes veselu kaudzi ar izmeklējumu rezultātiem un citu medicīnisko dokumentāciju. Ja diagnoze nav noteikta, varam to izdarīt šeit. Starp citu, gadās, ka daudzie atnestie izmeklējumu rezultāti tomēr nedod skaidrību par to, kas tieši izraisa pacientam sāpes. Piemēram, cilvēkam ir mugurkaula starpskriemeļu diska trūce, starpskriemeļu locītavas paplašinājums un starpskriemeļu kanāla stenoze (sašaurinājums). Trīs iespējamie sāpju cēloņi, kas rada līdzīgu klīnisko ainu, bet nevar pateikt, kurš no tiem pašreiz izraisa sāpes.
– Vai jūs varat sāpju avotu noteikt precīzāk?
– Mēs cenšamies to noteikt. Ja nelīdz objektīvas izmeklēšanas metodes, tad var palīdzēt ļoti rūpīga anamnēzes ievākšana. Pirmajai konsultācijai mēs atvēlam stundu, lai varētu ar pacientu izrunāties, izpētīt izmeklējumu rezultātus. Bet uz Sāpju klīniku droši var nākt arī tad, ja nekādi izmeklējumi nav bijuši. Ir arī gadījumi, kad mēs varam jau tūlīt uzsākt sāpju ārstēšanu, bet izmeklējumus veikt paralēli.
– Kādus pacientus visbiežāk iznāk ārstēt?
– Galvenokārt tie ir cilvēki ar hroniskām sāpēm – tādām, kur citi speciālisti nevar palīdzēt. To mēs traktējam kā sāpju slimību jeb hronisku sāpju sindromu, kas norisinās apmēram tāpat kā jebkura hroniska slimība. Pacients ar paaugstinātu asinsspiedienu katru dienu dzer zāles, lai spiedienu pazeminātu. Pacients ar cukura diabētu katru dienu injicē insulīnu vai lieto zāles, lai normalizētu cukura līmeni asinīs. Es negribu teikt, ka pacientam, kurš atnācis uz Sāpju klīniku, būs mūžīgi jādzer zāles, tomēr jārēķinās ar faktu, ka viņam ir hroniska patoloģija. Aptuveni 65% mūsu pacientu ir sāpes muguras lejasdaļā, kas var izstarot uz kājām, ap 15% – sāpes kakla daļā, ko var pavadīt arī galvas un roku sāpes. Aptuveni 5% pacientu cieš no locītavu sāpēm, pārējiem ir sāpes pēc operācijas, pēc insulta, pēc pārciestas traumas, fantoma sāpes pēc amputācijas, onkoloģisku slimību izraisītas sāpes u.c. Pacientu vecums ir ļoti dažāds. Mūsdienu dzīvesveids nosaka to, ka hronisku sāpju sindroma izplatība pasaulē pieaug un tas piemeklē arvien jaunākus cilvēkus.
– Muguras sāpes, locītavu sāpes – tās ir ļoti izplatītas. Vai ar šīm problēmām nevar tikt galā ģimenes ārsts?
– Jā, pirmais solis ir – doties pie ģimenes ārsta, kurš parasti nozīmē pretsāpju un pretiekaisuma līdzekļus. Ģimenes ārsti ļoti labi orientējas šajos medikamentos, un, ja vien zāles vispār spēj palīdzēt tajā situācijā, tad 2–3 nedēļu laikā tās arī palīdz, ja ne – ģimenes ārsts tur nav vainīgs. Nevajadzētu arī nodarboties ar pašārstēšanos, censties sadabūt nesteroīdos pretiekaisuma preparātus un tos nepārtraukti lietot. Bez problēmām, nekaitējot citiem orgāniem un audiem, tos var lietot apmēram pusgadu.
– Citi nolemj, ka labāk izmantos dažādas ziedes, ies uz masāžu vai pie fizioterapeita – kāda ir jūsu attieksme pret to?
– Attieksme pozitīva, bet, ja cilvēkam ir hronisks smags sāpju sindroms, kad nelīdz zāles, tad diez vai palīdzēs masāža. Ja slimnieka stāvokli atvieglo kāda ziede – lai Dievs dod, bet es neticu, ka ar to var izārstēt hronisku sāpju sindromu. Mūsu klīnikā ir multidisciplināra pieeja: strādā rehabilitologs, psihoterapeits un ārsti algologi. Mēs uzskatām, ka tas ir pareizi, jo sāpju slimības ārstēšanā jāiesaistās dažādu specialitāšu ārstiem un tai jābūt kompleksai.
– Vai jūsu rīcībā ir ārstēšanas metodes, kas ļauj atbrīvot pacientu no zāļu lietošanas?
– Mums ir iespēja veikt īpašas invazīvas procedūras rentgena kontrolē, lai iedarbotos tieši uz sāpju avotu. Izmantojot kontrastvielu, rentgena kontrolē atrodam sāpīgo vietu vai nervu, ievadām adatu pēc iespējas tuvāk sāpīgajai vietai vai nervam, kurš ir iekaisis, un ievadām pretiekaisuma, prettūskas un pretsāpju zāles. Efektivitāte ir krietni lielāka nekā uzņemot zāles caur muti, kad nevar zināt, cik liels darbīgās vielas daudzums nonāks līdz vietai, kur tai jāiedarbojas. Reizēm mēs varam sāpju avotu iznīcināt. Piemēram, ir tāda patoloģija kā starpskriemeļu locītavu artroze. Šo locītavu inervē divi nervi, kuriem tā ir vienīgā funkcija. Mums ir speciāls jaunas paaudzes radiofrekvences aparāts, ar kuru var veikt nerva destrukciju vai stimulāciju. Ievadām iekaisušā nerva apvidū adatu, pēc tam ieliekam speciālu elektrodu, kurš vada radiofrekvences vilni, un sākam nervu stimulēt. Kad pacients jūt, ka sāk sāpēt, tas nozīmē, ka atrodamies šā nerva tuvumā. Tad mēs veicam nerva destrukciju. Tā var rīkoties tikai ar maziem perifēriskiem nerviem. Lielos nervus, kuri palīdz, piemēram, pacelt vai pagrozīt roku vai kāju, mēs nedrīkstam pārgriezt, bet tikai stimulēt: ievadām adatu iekaisušā nerva tuvumā, ieslēdzam stimulācijas režīmu, kas ir ļoti saudzīgs, tas nenogalina nervu. Ja nerva destrukcijā mēs sasniedzam 90 grādu temperatūru, tad stimulācijā – tikai 45–50 grādu. Tiek maigi apstrādātas nervu šķiedras, lai tās vairs nevarētu pārvadīt sāpju impulsu. Ar laiku impulsa pārvades ceļi atjaunojas, tomēr rezultāts ir pietiekami labs un ilgstošs. Gribu piebilst, ka ne vienmēr iespējams noņemt sāpes pavisam, bet vienmēr ir iespēja pakļaut tās savai kontrolei. Ja varam palīdzēt mazināt sāpes par 60–70% uz gadu vai pusgadu, arī tas pacientam ir liels atvieglojums, viņš vairs nejūtas arī tik nervozs un depresīvs. Mēs bieži ar labiem panākumiem izmantojam invazīvo ārstēšanu dažādās ķermeņa daļās, un daudzos gadījumos tas ir efektīvākais risinājums ar ilgstošāko iespējamo noturību. Ir arī gadījumi, kad pacientam šādas procedūras kaut kādu iemeslu pēc nedrīkst veikt, bet tad mēs meklējam citu risinājumu, lai viņam palīdzētu.
– Vai ārstējat arī iekšējo orgānu sāpes?
– Ja cita ārstēšana nav iespējama vai tā nepalīdz, tad – jā, piemēram, ja cilvēkam ir hronisks aizkuņģa dziedzera iekaisums, bet viņu nedrīkst operēt un parastās zāles nepalīdz, tad varam veikt tā saucamo ķīmisko neirolīzi, rentgena kontrolē ievadot īpašu vielu un tā iznīcinot nervu pinumu, kurš inervē attiecīgo orgānu.