Mazuļi vai pusaudži, kautrīgi vai runīgi, droši, bikli vai pat tādi, kuri par sliktu uzvedību biedēti ar ļauno dakteri un lielo šprici – bērni paliek bērni, un, kad rodas vajadzība pēc LOR speciālista konsultācijas, ārstam ar visiem jācenšas saprasties.
Cik dažādi ir bērni, tak dažādi arī vecāki: vieni uzticas un sadarbojas, citi neļauj savai atvasītei ne muti pavērt un visu klāsta paši, nesaprotot, ka ārstam ir svarīgi uzsākt dialogu ar bērnu, vēl citi noklausās ieteikumus, bet pēc tam pārveido tos pēc saviem ieskatiem.
«Viena lieta, ko ir viegli pateikt, bet ne tik viegli izdarīt, ir – saglabāt mieru, jo tas patiešām palīdz bērnam labāk un ātrāk atveseļoties,» saka Headline privātklīnikas otorinolaringoloģe Agnese Dobele, kurai lūdzām komentēt biežākās situācijas, kad bērniem vajadzīga ausu, kakla un deguna ārsta palīdzība.
Jau atkal iesnas...
Pirmajā bērnudārza gadā daudzi bērni regulāri ir divas nedēļas dārziņā, divas – mājas ar iesnām vai kādu citu elpceļu kaiti. Adaptējoties jaunajos apstākļos, slimošana kļūst retāka. «Bērniem iesnas caurmērā turpinās divreiz ilgāk nekā pieaugušajiem,» saka ārste. «Divas nedēļas ilgas iesnas bērnam uzskatāmas par normu. Ja izdalījumi ir caurspīdīgi, nedaudz gļotaini – nav par ko uztraukties. Ja tie sāk kļūt biezi, zaļgani; izdalījumi ir tikai no vienas nāss, bērns sāk sūdzēties, ka sāp austiņa, kā arī tad, ja iesnām pievienojas stiprs klepus vai paaugstināta temperatūra un iesnas turpinās arī trešo vai ceturto nedēļu, – tad gan vajadzētu konsultēties ar ģimenes ārstu vai LOR slimību speciālistu. Visbiežāk iesnas izraisa vīrusi, un nekāda specifiska ārstēšana tām nav nepieciešama. Deguna pilieni, kas mazina gļotādas tūsku, tikai atvieglo stāvokli, bet neārstē, turklāt šos pilienus nedrīkst lietot ilgstoši. Katram bērnam ir savas anatomiskās deguna īpatnības, un attiecīgi atšķiras arī iesnu ārstēšanas taktika. Novērtējot bērnu slimības laikā un pēc atveseļošanās, ārsts var ieteikt, ko darīt profilaktiski un kā rīkoties, ja bērns saslimst. Vienam, iespējams, vajadzēs sākt lietot zāles gandrīz nekavējoties, kamēr cits varēs nogaidīt un tad rīkoties pēc apstākļiem. Paiet zināms laiks, kamēr katrs atrod savu zelta recepti iesnu ārstēšanā. Jāpatur prātā, ka arī bērniem iespējamas alerģiskas iesnas, kas ne vienmēr norisinās ar tipisku šķaudīšanu, deguna tecēšanu un aizliktu degunu, var būt arī tikai kāda no šīm pazīmēm, tāpēc sākotnēji tās nemaz neizskatās pēc alerģiskām iesnām. Ne mazāk svarīga iesnu profilaksē ir higiēnas iemaņu mācīšana bērniem, elementāra roku mazgāšana, telpu vēdināšana, gaisa mitrināšana, arī norūdīšana, skraidīšana vasarā basām kājām, kustības, peldēšana, kontrastduša kājām. Ja vecāki par to rūpējas, tad bērns slimo krietni retāk.
Arī bērniem mēdz būt deguna blakusdobumu iekaisumi, un tie ne vienmēr jāārstē ar antibiotikām, nereti var tikt galā ar saudzīgākām metodēm. Dažkārt bērniem tiek piedāvāta tautā sauktā deguna skalošana, kas sākumā šausmina bērnus un vecākus. Skaidrības labad piebildīšu – tā nav duršana. Tā ir deguna un aizdegunes atdalījumu izskalošana ar ūdeni vai, ja tas ir nepieciešamas, ar medikamentiem. Vecāku attieksme būtiski mainās, kad procedūra dod labus rezultātus un ļauj efektīvi izārstēties bez antibiotikām. Tikai ārsts apskatē var pateikt: šim bērnam tas ir vajadzīgs un būs ļoti labs rezultāts, šim – nav vērts sākt, jo rezultāta nebūs.»
Vidusauss iekaisums
Ja bērnam ir bijušas iesnas, pēc nedēļas vai divām sāk sāpēt auss un ir paaugstināta temperatūra, tad visiem skaidrs, ka jāsteidzas pie ārsta. «Iekšējais auss kanāliņš, ko medicīnā sauc par Eistahija kanālu, bērniem ir platāks un īsāks nekā pieaugušajiem, tāpēc izdalījumi no deguna ātrāk var nokļūt vidusausī, kanāliņš aiztūkst un vidusausī veidojas pilnīgi noslēgta telpa, kur mikrobi var dzīvot un vairoties, radot iekaisumu,» skaidro A. Dobele. «Sākuma stadijā svarīgi ir šo kanāliņu atvērt, ko var izdarīt ar deguna pilieniem, kas samazina tūsku. Savukārt, ja auss jau ir pilna ar strutām, tad gan, visticamāk, būs jālieto antibiotikas. Nereti vecāki uztraucas – antibiotikas izlietotas, bet bērnam dzirde vēl nav atgriezusies. Tikai mieru! Tūska un nelieli seroza šķidruma pārpalikumi kādu laiku vēl saglabāsies. Ja kanāliņš strādā labi, tūska pati samazināsies. Gadījumos, kad tūska Eistahija kanālā saglabājas ilgstoši, tiek izmantota, pirmkārt, ārstēšana ar zālēm, un, ja tā tomēr nedod vēlamos rezultātus, tad apsver iespēju bungādiņā ievietot mazu caurulīti, lai auss vēdinātos – šķidrums tiktu ārā un gaiss – iekšā.»
Adenoīdi
Četru gadu vecumā daudziem bērniem vairāk vai mazāk ir palielināta aizdegunes mandele – adenoīdi. Uztraukties jāsāk tad, ja tie nodara kaitējumu bērna veselībai, piemēram, rada dzirdes problēmas, biežus vidusauss iekaisumus, bronhītus, apgrūtinātu elpošanu caur degunu vai krākšanu. Dzirdes pasliktināšanos vecāki noteikti pamana, ja bērns bieži pārjautā sacīto, bet ne vienmēr iedomājas, ka ar dzirdes problēmām var būt saistīts arī fakts, ka bērns griež skaļāk televizoru, runājoties vienmēr pavirzās tuvāk vai pats runā skaļi. Tikai tad, kad ārsts mērķtiecīgi izvaicā, viņi saprot, ka problēmas ir jau kādu laiku. Daļai pacientu vajadzīga tikai novērošana, daļai ārstēšana ar zālēm un vēl daļai – operācija. Par to ārsts var lemt tikai pēc izmeklēšanas.
Klepus
«Ja bērns klepo, tad vispirms viņš jāved pie ģimenes ārsta, lai izklausa, vai nav trokšņu bronhos, plaušās,» norāda ārste. «Vainojami var būt arī izdalījumi no deguna un aizdegunes, kas nepārtraukti tek dziļāk elpceļos. Tikko bērns apguļas, viss satek dziļāk elpceļos, un pieceļoties viņš cenšas to atklepot. Situāciju pareizi var izvērtēt tikai ārsts kontekstā ar to, ko stāsta vecāki un ko liecina apskates rezultāti. Pieaugušie ar sevi var eksperimentēt, lietojot dažādus klepus sīrupus, mikstūras un tabletes, bet ar bērniem labāk tomēr to nedarīt, jo visi medikamenti, ko viņi uzņem, atstāj iespaidu uz tālāko dzīvi un veselību. Arī visnevainīgākos dabas vielu produktus nevajag ilgstoši lietot bez ārsta ziņas. Klepus var būt arī alerģijas dēļ, to bērniem ir grūtāk diagnosticēt, jo šo alerģiju ne vienmēr uzrāda asinsanalīzes, tāpēc ārsts rūpīgi izvaicā par to, kad parādās šis klepus vai ir arī citi simptomi, cik ilgi tie turpinās, kad pazūd, un tad mēģina to sasaistīt ar kādu alergēnu.»
Svešķermenis ausī vai degunā
Ja gadās, ka bērns iebāzis ausī vai degunā kādu sīku priekšmetu, to var mēģināt izvilkt tikai tādā gadījumā, ja svešķermenis daļēji rēgojas laukā un to var viegli satvert. Ja tas iekļuvis dziļāk, jādodas pie ārsta. Nevajadzētu arī gaidīt, ka svešķermenis izkritīs pats. Ap iestrēgušo priekšmetu laika gaitā attīstās iekaisums, un vēlāk ir diezgan grūti konstatēt, ka tas ir svešķermenis, jo ap to jau izveidojies strutu sakopojums. To ārstē kā iesnas vai deguna blakusdobumu iekaisumu, bet, kamēr svešķermeni neizņem, tikmēr problēmas turpinās.
Hroniskas slimības
Arī bērnu vidū ir hroniski LOR slimību pacienti. «Tam var būt dažādi cēloņi – anatomiskas īpatnības, piemēram, slikti strādājošs iekšējais dzirdes kanāliņš, palielināti adenoīdi, deguna starpsienas izliekums, iespējams, kāda slimība nav bijusi izārstēta līdz galam, bet varbūt vājāka vai nepilnīgi nobriedusi imūnā sistēma,» teic A. Dobele. «Šiem bērniem un viņu vecākiem varu no sirds novēlēt atrast to ārstu, kuram viņi uzticas, klausīt viņa padomam un apbruņoties ar pacietību! Mēs katrs pats esam atbildīgs par savu un bērnu veselību, ārsts ir tikai padomdevējs.».
