Nepatikšanas deguna blakusdobumos

Ziema nudien var trāpīt pa degunu – ja ne ar sniega piku, tad vismaz veicinot iesnas un citas elpceļu kaites. Viena no tādām ir deguna blakusdobumu iekaisums. Kā šis iekaisums rodas, kādas pazīmes liek par to domāt, un kāda ir ārstēšana?

Uz Mājas jautājumiem atbild Headline privātklīnikas otorinolaringologs Valdis Miglāns.

– Kādu uzdevumu mūsu organismā pilda deguna blakusdobumi?

– Ir četri pāri deguna blakusdobumu: pieres kaula dobumi, spārnkaula dobumi, augšžokļa dobumi un sietiņkaula šūnas. Vesela cilvēka deguna gļotādai un deguna blakusdobumu gļotādai piemīt spēja automātiski aizvadīt pareizā virzienā visu traucējošo, kas uz tās nonācis – putekļus, vīrusus, baktērijas, sēnītes u. c. Skropstiņepitēlija šūnas visu virza no deguna blakusdobumiem uz dabiskajām atverītēm, kas tos savieno ar deguna dobumu, no kurienes viss tiek aizsūtīts dziļumā, uz mandeļu pusi. Deguna blakusdobumi iesaistīti ožas sajūtas realizēšanā, balss tembra veidošanā, arī gaisa kondicionēšanā, pirms tas nonāk dziļajos elpceļos.

– Kā rodas deguna blakusdobumu iekaisums?

– Visbiežāk sākumā ir ieilgušas iesnas, deguns ir aizlikts, sāp galva. Dažkārt galvassāpes ir vienīgās, kas liecina par deguna blakusdobumu iekaisumu, piemēram, cilvēkam sāp pakausis un beigās viņam diagnosticē spārnkaula dobuma iekaisumu vai arī sāp piere un tiek konstatēts pieres kaula dobuma iekaisums. Par sietiņkaula šūnu iekaisumu var liecināt ožas zudums. Mūsu klimatā deguna un deguna blakusdobumu slimības ir izplatītas. Daži neslimo, jo ir norūdījušies, bet lielākā daļa ir jutīgi pret temperatūras izmaiņām, piedevām jārēķinās, ka mēs dzīvojam un strādājam kolektīvos un notiek gaisa pilienu infekciju pārnešana. Liela daļa slimību izraisītāju dzīvo gļotādas šūnās, un tos iznīcināt ir grūti, dažkārt pat neiespējami. Kad notiek krasas vides temperatūras maiņas, mikrobi sāk justies labāk un parāda sevi. Tie prot apmānīt imūnsistēmu, jo, pietiekami ilgi dzīvojot gļotādā, acīmredzot kļūst it kā nemanāmi šai sistēmai. Ja iesnas ilgi nepāriet, tad gļotādas tūskas rezultātā deguna blakusdobumu atveres nosprostojas, tur pamazām sāk krāties sekrēts. Tas pamazām paralizē skropstiņepitēlija šūnas, ar laiku savairojas mikrobu kolonijas, un, lūk, arī strutas klāt. Kad mikrobi ņem virsroku, tie paši izstrādā vielas, kas rada iekaisumu, padarot to smagāku.

– Vai deguna blakusdobumu iekaisums var būt saistīts ar alerģiju, kas taču arī izraisa iesnas?

– Jā, alerģiski cilvēki slimo ar deguna blakusdobumu iekaisumiem krietni biežāk nekā citi. Ap 15% cilvēku zina, ka viņiem ir, piemēram, bronhiālā astma, ādas alerģijas vai alerģisks deguna iekaisums, bet apmēram tikpat daudz vai pat vairāk ir slēpto slimnieku, kuriem nav citu izpausmju kā vien bieži deguna blakusdobumu iekaisumi.

Daudziem pašiem nekādu alerģisko elpceļu iekaisumu parādību nav, bet kādam no asinsradiniekiem ir alerģisks rinīts, operēti deguna polipi, bronhiālā astma. ASV pētījuma dati rāda, ka 40–80% hroniska sinusīta gadījumu ir saistīti ar alerģiju. Arī pie mums tādu ir daudz.

– Kādas deguna uzbūves īpatnības var veicināt deguna blakusdobumu iekaisumus?

– Vainojami var būt deguna elpošanas traucējumi deguna starpsienas izliekuma dēļ, palielinātas deguna gliemežnīcas, bērniem raksturīga palielināta aizdegunes mandele.

Dažiem cilvēkiem deguna blaksudobumu atverītes, caur kurām tie savienojas ar deguna dobumu, ir šaurākas, nekā vajadzētu, tāpēc pat vieglu iesnu un nelielu deguna elpošanas grūtību gadījumā šīs atverītes nosprostojas un dobumā uzkrājas nevajadzīgais sekrēts, tur var attīstīties iekaisums, kurš tās sašaurina vēl vairāk.

– Kādas diagnostikas metodes jūs izmantojat?

– Ja problēma ir akūta, tad pārsvarā aina ir skaidra, un varam nozīmēt ārstēšanu, neizmantojot radioloģiskās metodes.

Dziļāka izmeklēšana nepieciešama, ja ārstēšana nav veiksmīga. Ja ir ilgstošas galvassāpes, bet nav bijis iesnu, palīgā nāk datortomogrāfija, kura ļauj pārbaudīt deguna blakusdobumus, acu un smadzeņu dobumus. Datortomogrāfija daudzos gadījumos ļauj atteikties no deguna punkcijas, bet ir situācijas, kad punkcija ir vajadzīga. Tā ļauj precīzi noteikt, vai deguna blakusdobumos ir strutas vai kas cits.

– Kādi medikamenti pacientam jālieto, lai izārstētu deguna blakusdobumus?

– Ja vien nerodas aizdomas par komplikācijām acu dobumos vai galvas smadzeņu dobumā, galvenokārt izmanto deguna pilienus, lai atjaunotu atteci no deguna blakusdobumiem, un lokāli lietojamus steroīdu aerosolus, kas iedarbojas uz šūnām, piesaistoties pie konkrētiem receptoriem, ietekmējot attiecīgus gēnus un panākot, ka šūnas vairs neražo iekaisumu izraisošās vielas, gļotāda kļūst plānāka, deguna blakusdobumi atveras, deguns elpo labāk un gļotāda pati sevi izārstē. Šie aerosoli nesniedz tūlītēju atvieglojumu, tie jālieto ilgstoši un disciplinēti. Labs un nekaitīgs papildu atbalsts ir sāls šķīduma aerosoli, kas palīdz gļotādai notīrīties, atbrīvoties no slimību izraisītājiem. Labāk ir pirkt tos aptiekās, bet sliktākā gadījumā var izlīdzēties ar šķīdumu, kas pagatavots, uz glāzi vārīta ūdens ņemot pustējkaroti tīra sāls.

Ir divu veidu deguna pilieni: vieni – ar maigāku iedarbību, otri – ātrie deguna attaisītāji, kuru darbības mehānisms diemžēl ir konkurējošs ar dabas veidoto mehānismu. Instrukcijā rakstīts, ka šos pilienus drīkst lietot trīs, piecas vai septiņas dienas, bet cilvēki to dara krietni ilgāk, jo pilieni atbrīvo degunu, nodrošina drenāžu, gāzu apmaiņu un dod cerību, ka situācija labosies. Bet nereti pēkšņi atkal kļūst sliktāk un pilieni vairs nelīdz. Tie sašaurina deguna gļotādas asinsvadus, apasiņošana samazinās pat par 40%, tāpēc gļotāda pamazām atmirst, samazinās skropstiņu šūnu skaits, pieaug dziedzeršūnu daudzums, un rezultāts ir hronisko iesnu pacients, kuram visu laiku tek deguns un veidojas biezas gļotas.

– Vai jālieto antibiotikas?

– Antibiotikas lieto tikai tad, ja tam ir pietiekams pamats: skaidri pierādīts strutains iekaisums; iepriekš veiktā ārstēšana bijusi neefektīva; pacientam ir arī paaugstināta temperatūra un citas vispārējās intoksikācijas pazīmes; ja analīžu rezultāti liecina, ka ir sasniegti parametri, kad antibiotikas jādod, jo imūnsistēma pati ar slimības izraisītājiem vairs nespēj tikt galā. Bet labāk, drošāk un loģiskāk ir lietot vietējas iedarbības zāles. Jo sevišķi bērniem antibiotikas cenšas nedot tik ilgi, cik vien iespējams.

– Kādos gadījumos vajadzīga deguna blakusdobumu ķirurģiska ārstēšana?

– Pirmām kārtām tas attiecas uz tiem pacientiem, kuriem ir iedzimtas un iegūtas deguna starpsienas deformācijas, deguna gliemežnīcas deformācija, vienkārši šauras deguna blakusdobuma atveres, bērniem – palielināta aizdegunes mandele.

Ķirurģiska ārstēšana nepieciešama arī tad, ja deguna blakusdobumu iekaisums atkārtojas vairākas reizes sezonā un citas ārstēšanas iespējas ir izsmeltas. Izpētīts, ka vielas, kas veidojas sinusīta laikā, maina arī bronhu tonusu, tāpēc var veidoties astmatiskas parādības, jo sevišķi – alerģiskajiem pacientiem, un, lai to nepieļautu, vajag operāciju.

– Kā notiek operācija?

– Agrāk pārsvarā veica tā sauktās radikālās operācijas – dobumu atvēra un centās evakuēt visu gļotādu. Šodien operējam ar speciāla endoskopu un instrumentāriju. Darām visu, lai deguna anatomija un fizioloģija normalizētos; paveram sašaurinātās blakusdobuma atveres, lai būtu labāka drenāža. Pasaules prakse liecina, ka gan radikālā, gan saudzīgā operācijā cerēto rezultātu izdodas panākt 70% gadījumu, bet saudzīgajā variantā pacientam ir mazāk ciešanu, īsāks pēcoperācijas periods. Tas dod iespēju organismam atjaunoties un izārstēties.

Promo raksts tapis sadarbībā ar Headline privātklīniku