Uztura bagātināšana ar zivju eļļu daudzās ģimenēs kļuvusi par ierastu lietu, jo cilvēki ir izpratuši un praksē pārbaudījuši tās labvēlīgo ietekmi uz organismu.
Kaut kādu labumu veselībai gūst arī tie, kuri steigā iegādājas pirmo pagadījušos zivju eļļu, īpaši nepētot informāciju uz iesaiņojuma, bet tie, kuri pieraduši visu izvēlēties rūpīgi un pedantiski, zina, ka ir dažādi zivju eļļas veidi – atšķiras gan ražotāji, gan preparāta formas, omega3 taukskābju saturs un devas, turklāt zivju eļļai mēdz pievienot arī papildu piedevas, pēc kurām vajadzība dažādās dzīves situācijās un dažādos gadalaikos var būt atšķirīga. Viena no šādām piedevām ir D vitamīns.
Varētu jautāt – vai tad zivju eļļas sastāvā jau pats par sevi nav atrodams D vitamīns? Te jāpaskaidro, ka pasaulē ir divi galvenie zivju eļļas veidi: mencu aknu eļļa un zivju ķermeņu eļļa. Mencu aknu eļļa ir sens un tradicionāls uztura bagātinātājs, kurš cita starpā lielā koncentrācijā satur arī D vitamīnu. Savukārt eļļa, kas iegūta no zivju ķermeņiem, lielā koncentrācijā satur omega3 taukskābes, bet D vitamīns tai jāpievieno ražošanas procesā.
Kas ir D vitamīns
Patiesībā zem šā nosaukuma slēpjas vesela vitamīnu grupa – kalciferoli, kopumā pieci veidi, no kuriem visbiežāk sastopamie ir D2 vitamīns jeb ergokalciferols un D3 vitamīns jeb holekalciferols. Kalciferolu uzdevums ir regulēt kalcija jonu un fosfātu daudzumu un uzsūkšanos tievajā zarnā, nodrošināt kaulu un zobu veidošanos un palīdzēt imūnsistēmas stiprināšanā. Uzņemt pietiekamas D vitamīna devas ar uzturu ir sarežģīti, jo tas pārtikas produktos sastopams salīdzinoši reti un nelielos daudzumos. Kā labākie D vitamīna avoti tiek minētas mencu aknas, treknās zivis (siļķes, skumbrijas, sardīnes), ikri, sviests, olu dzeltenumi, siers, sēnes. Tomēr galvenais ceļš, kā uzņemt D vitamīnu, ir tā sintēze ādā saules ultravioletā starojuma ietekmē, turklāt, lai ādā sintezētais D vitamīns aktivizētos, ir jānotiek attiecīgiem procesiem aknās un nierēs, un tikai pēc tam tas spēj saistīties ar receptoriem un veikt savus pienākumus organismā.
Deficīta riska faktori
Pētījumu dati no dažādām pasaules malām liecina, ka D vitamīna trūkums varētu būt vērojams vairāk nekā pusei planētas iedzīvotāju. Senāk uzskatīja, ka tas pārsvarā apdraud mazus bērnus, bet šodien ir noskaidrots, ka D vitamīna deficīts raksturīgs daudziem senioriem, jo ar gadiem šā vitamīna sintēze ādā kļūst neefektīvāka un darbojas dažādi faktori, kas apgrūtina pilnvērtīgu D vitamīna izmantošanu. Deficīta risku ietekmē dzīvesvietas ģeogrāfiskais novietojums – jo tālāk no ekvatora, jo mazāk D vitamīna sintezējas ādā. Liela loma ir arī gadalaikam, piemēram, mūsu klimata joslā nepietiekama D vitamīna sintēze ādā ir no oktobra līdz aprīlim. Netrūkst arī cilvēku, kuri ļoti cenšas izsargāties no saules iedarbības, tāpēc pat vasarā nesaņem D vitamīna sintēzei pietiekamu ultravioletā starojuma devu. Vēl viens mūsdienās izplatīts riska faktors ir aptaukošanās, jo tauku masas pieaugums noved pie lielākas taukos šķīstošā vitamīna izkliedēšanās, tāpēc ir samazināta tā biopieejamība. D vitamīna deficītu var izraisīt aknu un nieru bojājumi, kā arī atsevišķu medikamentu lietošana. Lai pārliecinātos par lietu patieso stāvokli, ir iespējams veikt laboratorisko analīzi D vitamīna līmeņa noteikšanai asinīs.
Kā izpaužas D vitamīna trūkums
Ja D vitamīna deficīts ir neliels, tam nav nekādu specifisku pazīmju, un cilvēks to nemaz nepamana. Taču pētījumi, kuros veiktas analīzes D vitamīna līmeņa noteikšanai, liecina, ka līdz pat 70–90 procentiem cilvēku mūsu klimatiskajā joslā šis līmenis ir zemāks par normu. Viena no D vitamīna trūkuma pazīmēm ir muskuļu sāpes un vājums, ātra muskuļu nogurdināmība, arī biežāki kritieni, tāpat ir novērota saistība starp pazeminātu D vitamīna līmeni un rudens nomāktību.
Ja rodas izteikts D vitamīna deficīts, kas turpinās ilgāku laiku, tad gan vecākiem cilvēkiem, gan arī bērniem un pusaudžiem var veidoties slimība, ko sauc par osteomalāciju, tautā to dēvē par kaulu atmiekšķēšanos. Ja kaulā trūkst minerālvielu, tas var lūzt no pavisam neliela trieciena. Veciem cilvēkiem D vitamīna trūkums vienlaikus var izpausties gan kā osteoporoze, gan kā osteomalācija. Pazeminātu D vitamīna līmeni asinīs konstatē arī dažādu hronisku slimību pacientiem – to vidū ir ne tikai kaulu un muskuļu vai aknu un nieru, bet arī sirds un asinsvadu, elpceļu slimības, autoimūnās un onkoloģiskās slimības. D vitamīns, tā iedarbība un saistība ar dažādām norisēm organismā pasaulē joprojām tiek intensīvi pētīta.
Lai nerastos D vitamīna deficīts un mums nenāktos saskarties ar tā sekām, vajadzētu padomāt par D vitamīna papildu uzņemšanu, kas ir sevišķi aktuāla aukstajā un tumšajā laikā no rudens līdz pavasarim. Par sev piemērotākajiem preparātiem, protams, ir vērts apspriesties ar ārstu vai farmaceitu.
Kopā ar omega3 taukskābēm
Omega3 taukskābes organismam nepieciešamas pastāvīgi. Ja cilvēks divas trīs reizes nedēļā neapēd vismaz 200 g lielu trekno zivju porciju, viņam omega3 taukskābes jāuzņem papildus. Galvenās no tām ir eikozapentaēnskābe (EPS) un dokozaheksaēnskābe (DHS). Tās labvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu, acu, locītavu, ādas, matu, nagu un arī smadzeņu darbību, tāpat vispārzināms ir omega3 taukskābju iespaids uz imūnsistēmu. Taču labvēlīgo iedarbību iespējams panākt tikai tad, ja omega3 taukskābju krājumi organismā tiek regulāri papildināti. Pirmo efektu var konstatēt tikai pēc pusgadu ilgas lietošanas. Ziemā prātīga izvēle ir zivju eļļa ar augstu omega3 taukskābju saturu, kam pievienots D vitamīns. Tas ir ērti, jo nav jāmeklē divi atsevišķi preparāti.