Jūras govis ar Mēness ragiem

 
©F64

Uz Jāņiem mēdz pušķot gan sētu, gan lopus – lai aizsargātu pret nelabvēļiem, lai auglību vairotu. Un vienas no pušķojamajām, protams, ir govis – no viņām izsenis bijusi atkarīga ļaužu izdzīvošana. Jāņu nakts ir mistikas piepildīts laiks. Kas zina – varbūt sensenos laikos tieši Jāņu naktī mūszemē parādījušās zilās govis.

No jūriņas izpeldēja?

Šoreiz, protams, runa nav par populārajā tautasdziesmā apdziedātajiem kumeliņiem, bet gan par govīm. Teikā stāstīts, ka reiz jūras meita savas govis izvedusi paganīties svešās ganībās, bet ganību saimnieks daiļavu pieķēris un par noganījumu sev septiņas govis paturējis. Visas mūsdienu zilās govis esot cēlušās no šiem jūras meitas lopiem. Versija par zilo govju uzrašanos no jūras nav zemē metama – Norvēģijā vēl aizvien sastopamas zilpelēkas govis, bet skandināvu vikingi uz Kurzemi burājuši itin bieži. Taču iespējams, ka lībieši paši pratuši pieradināt zilganas krāsas taurus, kuri vēl pirms 2000 gadiem brīvi ganījušies piejūras pļavās.

Tikpat ticama versija par zilo govju uzrašanos Latvijas teritorijā ir ienākšana līdz ar indoeiropiešu ieceļotājiem no dienvidu zemēm. Tas noticis pirms apmēram 4000 gadiem. Latvijas zilajām ir tumša āda kā stepju govīm, un tumšā ādas krāsa tās pasargā no saules apdegumiem, bet gaišais apmatojums ļauj saulē nepārkarst. Taču... ar leišu pelēkajām, kas esot mantojums no indoeiropiešu ciltīm, Latvijas zilajām ģenētiski esot mazāk sakara nekā ar Latvijas brūnajām, kas esot izveidotas, krustojot vietējās govis ar ievestajām sarkanajām... Bet Latvijas brūnaļu kā šķirnes izveide aizsākta tikai 19. gadsimta beigās, pirmoreiz kā Latvijas sarkanbrūnā apstiprināta 1911. gadā, bet kā Latvijas brūnā – 1922. gadā.

Bija piecas šķirnes

Savulaik reģistrētas piecas Latvijas govju šķirnes: pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā bija ieviestas ciltsgrāmatas Latvijas brūnajām, melnraibajām, sarkanajām, sarkanraibajām un zilajām govīm. Diemžēl nu saglabājušās tikai divas mūsu šķirnes – brūnā un zilā. Turklāt Latvijas zilās kā šķirne ir kritiskā stāvoklī, taču jāpriecājas, ka nav galīgi zudībā aizlaista... Lai gan par zilo govju dzimteni un galveno turēšanas vietu allaž uzskatīta Kurzeme, kā teikts rakstos, «pēdējā Latvijas zilo tīršķirnes ganāmpulka saimniecība bija Cēsu apriņķī, Veselavas pagasta Apiņkalnā pie Lapiņa kunga, kurš 1935. gadā atteicies no tīršķirnes zilo lopu audzēšanas, sākot pielietot krustošanu»...

1972. gadā Gunārs Priede sarakstīja lugu Zilā. Daudziem šādas «mistiskas» govs pieminēšana asociējās ar ilgām, kaut ko zaudētu, ar latviešu cerībām. Taču tolaik, 70. gados, meklējot kādu Latvijas zilo, Lopkopības un veterinārijas zinātniskās pētniecības institūta direktoram Modrim Kreilim nācās vilties – apsekojot Talsu un Ventspils rajonu, neviena tā arī netika atrasta. Kad 1976. gadā Zilā tika iestudēta Valmieras teātrī, Valmieras rajona saimniecībās sāka pievērst īpašu uzmanību telēniem ar īpatnēju, zilganu apmatojumu – tādi radās, apsēklojot Latvijas brūnaļas ar gaļas šķirņu buļļu sēklu.

2000. gadā Latvijā notika Latvijas zilo govju uzskaite, un tika saskaitītas tikai 18 šādas govis. Drīz vien izveidota šķirnes saglabāšanas apvienība Zilā govs, kuras biedri vēlējās saglabāt šķirni un pilnveidot populāciju. 2011. gadā šķirnes saglabāšanas programmā tika iekļauti 344 dzīvnieki. Panākumi bija. 2010. gadā reģistrētas jau 1240 Latvijas zilās govis, taču tas panākts līdzīgi kā ar retu un glābjamu suņu šķirņu pārstāvjiem – atrodot šķirnes pazīmēm visvairāk atbilstošos īpatņus un krustojot tos ar dzīvniekiem, kuri ļautu saglabāt šķirnes galvenās ģenētiskās īpašības un īpatnības. Galvenokārt izcilas Latvijas brūnaļas apaugļotas ar zilo buļļu sēklu. Par galvenajām uzskatāmas kāda Valmieras un arī Lietuvas buļļa pēcnācēju līnijas. Diemžēl vēl aizvien simtprocentīgi «tīru» Latvijas zilo govju nav daudz, lai neteiktu, ka tādu nav vispār.

Pieticīgā

Ne jau nu tikai tradīciju un vēsturiskā mantojuma saglabāšanas dēļ lopkopji Kurzemē aizvien vairāk izvēlas turēt zilo govju ganāmpulkus. Latvijas zilā govs ir pieticīga kā latvietis. Viņai ir gana ar neleknajām piejūras ganībām, turklāt barības nevajag daudz. Spēj izdzīvot un justies apmierināta gan vēju appūstās, gan saules karsētās ganībās, par kūtiņu pat nesapņojot. Un vēl piedevām parūpēties ne tikai par savu pēcnācēju, bet arī par cilvēku paēdināšanu. Protams, kūts arī šīm govīm vajadzīga. Un arī papildbarība, ja vien saimnieks vēlas gūt ne tikai piena lāsi, bet vismaz kārtīgu spainīti piena vienā slaukšanas reizē. Patiesībā jau zilo govju izslaukumi nedz ražības, nedz tauku procentu ziņā daudz neatpaliek no savulaik slavētajām Latvijas brūnajām. Varbūt «zilenīte» nav no tām ražīgākajām piena govīm, taču spēj savu uzdevumu veikt pieticīgākos apstākļos un ilgāk par «sprinterēm rekordistēm», kas īslaicīgi dod daudz piena.

Rakstos minēts, ka Latvijas zilās govis esot mierīgi un viegli vadāmi lopiņi. Šādu liellopu saimnieki teic, ka tās esot īsti kurzemnieciski šerpas. Toties veselīgas (leikoze neesot konstatēta nevienai, bet tesmeņa iekaisumi ir ļoti reti). Un ar veselīgu pašapziņu. Ja pratīsi sarunāt, ka dos daudz pieniņa, tad arī dos.

***

• Sugas latīniskais nosaukums:

Bos primigenius taurus

• Šķirnes saīsinātais apzīmējums: LZ

• Citi nosaukumi: līvu govs, jūras govs, Mēness govs

• Izcelsmes valsts: Latvija

• Augstums krustos: 128–145 cm

• Svars: līdz 850 (buļļiem) un 480–550 kg (govīm)

• Apmatojums: īss, blīvs

• Apmatojuma krāsa: no salnas un sirmi zilas līdz izteikti vienlaidus zilai;

vasarā apmatojums mēdz kļūt gaišāks; uz kājām apmatojums tumšāks, ap acīm tumšākas «brilles»

• Ragi ir balti ar tumšiem (pat melniem) galiem (ragu forma atgādina pusmēnesi, un iespējams, ka tāpēc šīs govis dēvētas arī par Mēness govīm)

***

NODERĪGI

• Govis pieradinātas pirms apmēram 10 500 gadiem tagadējā Turcijas teritorijā.

• Ir vairāk nekā 800 mājas govju šķirņu, un pašlaik pasaulē mitinās aptuveni 1,3 miljardi mājas govju. Latvijas zilo govju skaits ir mazāks par 1300. Otras mūszemes šķirnes – Latvijas brūnās (LB) – pārstāvju ir daudzkārt vairāk (skaita maksimums sasniegts 1980. gadā, kas uzskaitītas 141 700 LB, taču nu jau arī šo govju skaits gājis mazumā).

• Jaundzimis mājas govju teļš sver 25–45 kg, pieaugušas mājas govis mēdz svērt 147–1363 kg. Smagākais bullis Donato svēris 1740 kg (1955. g.), bet smagākais vērsis bijis astoņgadīgais Vecais Bens (1910. g.), kurš uzbarojies līdz 2140 kg (vēršus mēdzot kaut, kad viņi sasniedz ap 750 kg lielu svaru).

• Parasti slaucamo govju mūžs ilgst ne vairāk kā 15 gadu, bet nodzīvot viņas var gadus 25. Rekordiste bijusi Lielā Berta, kura 1993. gadā nomirusi 48 gadu vecumā.

***

Saimnieces lepnums

Smukas!

JAUKTASINES. Tāpat kā tīrasiņu latvieti arī tīrasiņu Latvijas zilo govi atrast ir neiespējami. «Manām govīm ir citu asiņu piejaukums, pirmās pati izveidoju, pērkot sēklu un apsēklojot Latvijas brūnās gotiņas,» stāsta Ritma Kangare.

Ritmai Kangarei jau padsmit gadu ir pa kādai Latvijas zilajai govij. Pašlaik viņai pieder ducis govju, un trīs no tām ir Latvijas zilās – Zilene, Pelēce un Vīle. Šīs gan nav klasiski zilpelēkas, bet gaišas. «Īsti pelēkzila man bija Daile, arī Zilenes māte Rasa bija tumšāka, taču arī šīs atbilst šķirnes standartiem. Manām govīm ir citu asiņu piejaukums, pirmās pati izveidoju, pērkot sēklu un apsēklojot Latvijas brūnās gotiņas,» stāsta Ritma. «Pelēcei ir divi, Vīlei ir trīs gadi, bet viņu māte Zilene ir astoņus gadus veca. Gotiņas nākušas pasaulē ar mākslīgās apsēklošanas palīdzību, un sēkla pirkta Lietuvā. Zilene pati atzīta par 75 procentiem kā Latvijas zilā, viņas meitas – par 65.»

Ritma ievēro norādes, kas paredzētas Latvijas zilo govju turētājiem, taču kādā šķirnes audzētāju biedrībā nav iestājusies. Kāpēc Ritmai ienācis prātā turēt Latvijas zilās govis? «Man ir sliktas ganības, bet Latvijas zilās govis ir pieticīgas, viņām nevajag tik kvalitatīvu zāli, ēd pat grīsli, kam, piemēram, holšteinietes pat virsū neskatās, apgrauž kārklus... Viņas augumā ir mazākas, viņām vajag arī mazāk barības, bet piena daudzuma un kvalitātes ziņā šīs latvietes daudz neatpaliek. Svarīgi arī tas, ka viņas ir veselīgas, dzīvo un arī pienu dod ilgāk. Tur tā starpība izlīdzinās. Taču man patīk arī šo govju izskats – smukas!» smaida Ritma.

Latvijas zilās govis esot mierīgas. Ritma teic: «Es gan par savējām tā neteiktu! Viņas visas tādas šerpas. Nav mīlīgas, mīlināties nenāk, ja nu vienīgi Pelēce. Vīlei ir vislielākie ragi, un viņa arī ir dusmīgākā un spītīgākā. Zilene nu jau kļuvusi vecīga, mierīgāka, taču stūrgalvīga tik un tā – ja ko ieņems galvā, tad to arī izdarīs. Ar Zilenes māti Rasu man pat bija karš jāizcīna – negribēja ļaut, lai slaucu, spēra, ar asti dauzīja, pienu tikai savai telei deva. Bet kaut kā jau galā tiku. Tagadējās zilās ir brīvdomātājas. Ja sadomā, tad lec pāri elektriskajam ganam un atpakaļ nav sasaucamas. Jāiet pakaļ un jāmēģina atvest saitē, jālabina ar miltiem vai maizīti. Labi vēl, ka viņas nav augumā lielas – ar tādām vieglāk tikt galā. Par laimi, barvede skaitās viena liela holšteiniete, un tā ir mierīga, paklausīga. Pārējās govis, arī zilās, viņai seko.» .