Dita Lūriņa seko savām sajūtām
«Gadiem ejot, stils, protams, mainās. Jo vecāka kļūstu, jo vairāk ģērbjos kā vidusskolniece,» smaidot saka Nacionālā teātra prīma Dita Lūriņa.
Vidusskolas un studiju gados jauniešu apģērbs viņai nepatika. Likās, ka tas uz viņu neattiecas. Gari, melni un plandoši svārki – tas bija galvenais, ko Ditai tolaik vajadzēja.
Šodien aktrises garderobē melnas krāsas praktiski nav. «Manējie ir pasteļtoņi, visi brūnie, bēšie, smilšu un noteikti arī ļoti koši un traki krāsu salikumi: salātu zaļais ar violeto, rozā ar zaļu un tamlīdzīgi,» viņa atklāj. Un, lai arī garās kleitas un garie plandošie svārki viņai joprojām patīk un patiks, tos arvien uzstājīgāk izkonkurē īsas kleitiņas un svārki. «Ja man astoņpadsmit gados kāds būtu teicis, ka es ko tādu tagad vilkšu...» viņa sirsnīgi smej un saka, ka nekādu īpašu stilu sev neveido, nav arī zīmolu ķērāja – drīzāk seko savām sajūtām.
Stilu ietekmē lomas
«Arī lomas ietekmē stilu,» sapratusi lieliskā aktrise. Viņa stāsta: strādājot pie kādas jaunas lomas, tās stils tajā laikā nemanāmi pārvelkas arī dzīvē, līdz vienā brīdī jau nevar atšķirt, kas kur sublimējies un kurš kuru ietekmē.
«Mijiedarbība noteikti ir. Sen atpakaļ, kad vēl spēlēju seriālā Neprāta cena un vēlāk UgunsGrēkā, Martas stils vienā brīdī mainījās, un tad izmainījās arī mans stils. Vai otrādi...» aktrise jau vairs nevar pateikt, vai ietekmējusies no Martas, vai Marta pārņēma Ditas ģērbšanās stilu. «Katrā ziņā – lieli grabuļi man vienmēr ir patikuši, un tie nu noteikti Martai sākotnēji bija no manis. Un otrādi – daudzi Martas grabuļi vēlāk pārnāca pie manis, un tie man patīk vēl joprojām.»
Aktrise stāsta, ka šajā pavasarī – jau apmēram mēnesi – viņai ir sudraba trakums. «Sudrabu un sudrabveidīgos grabuļus daudzus gadus nenēsāju vispār, bet tagad man prasās sudraba – tas man ir jaunums,» Dita atklāj un rāda, ka īpaši fotosesijai Mājai ielikusi mammas dāvinātus sudraba auskarus. «Viņa man tos uzdāvināja jau skolas laikā, bet gadu gadiem tie stāvēja lādītē. Tagad, kad tos ielieku, visi uzreiz ievēro.»
Aktrisei ir ļoti daudz auskaru, kas ir viņas kolēģu-draudzeņu dāvināti. «No Annuškas [Annas Klēveres], no Ingiņas [Ingas Misānes]. Mēs, trīs meitenes, esam kopā 13. grimētavā, ļoti cieši kopā un viena otru ļoti labi sajūtam...»
Meitene, kas nebrauc
Dita stāsta: ilgus gadus viņas garderobē nebija džinsu, ja nu tikai vieni, ko uzvilkt pie Jāņu ugunskura. Bet tagad viņa džinsus dažkārt uzvelk arī ikdienā. «Vēl pirms kāda laika domāju, ka arī krokši uz mani neattiecas, bet izrādās, ka attiecas gan un pat ļoti...» aktrise jau atkal sirsnīgi smej un izstāsta, ka apavu izvēlē viņa jau kopš agras jaunības priekšroku dod drīzāk tādiem, kas ir ar zemu papēdi, jo «es esmu meitene, kas nebrauc ar mašīnu, līdz ar to manas kājas ir mans ātrākais transporta līdzeklis». Viņai ļoti patīk arī tā sauktās baletveida kurpītes. «Es zinu, ka daudzi vīrieši necieš, ka sievietes tādās staigā, bet tās ir ne tikai ērtas, man arī ļoti, ļoti patīk, kā izskatās.»
Pērk bez pielaikošanas
Mans vīrs [Nacionālā teātra aktieris Mārtiņš Egliens], protams, teiktu, ka es esmu nenormāla staigātāja pa veikaliem, bet man pašai jāsaka, ka sistemātiska staigāšana un kaut kā meklēšana mani ļoti nogurdina. Mani visveiksmīgākie pirkumi bijuši spontānie – tie, kad veikalā ieskrienu tāpat vien. Un, lai arī esmu veikalā tikai pabāzusi degunu, varu ātri nopirkt to un to, un vēl arī to,» Dita atklāj savus iepirkšanās paradumus, piebilstot, ka viņai raksturīgi ir «kaut ko pagrābt» arī bez pielaikošanas. «Nevaru ciest tās pielaikošanas. Man teātrī tik daudzas reizes ir jāpārģērbjas, ka ģērbties vēl pielaikošanas kabīnē – lūdzu, nē! Tas, protams, neattiecas uz dārgiem un vērtīgiem apģērbiem.»
Arī koši zilā kleitiņa, kas aktrisei mugurā fotosesijā Mājai, veikalā H&M nopirkta bez pielaikošanas – jo vienkārši nebija laika to darīt, bet kleitiņa saukusi: ņem mani līdzi!
Ditas iepirkšanās maršrutā visbiežāk ir Galerija Centrs, tagad arī veikaliņi Ģertrūdes ielā, kurus aktrise sev pamazām atklāj. «Katru dienu skrienot tiem garām, uzmetu aci skatlogiem, līdz vienu dienu, kad bija vairāk laika, sistemātiski izgāju tiem cauri. Ir tur viens, kurā, kad būs brīvāks, gribētos ienirt uz ilgāku laiku,» stāsta sievišķīgi šarmantā skatuves dīva. Viņa pati sevi mēģina ņemt aiz rokas un vest iekšā nezināmajā – vietās, kur nav bijusi, lai iepazītu un ļautos tam, kas, iespējams, tikai šķietami uz viņu neattiecas.