Agris Daņiļevičs dzīvo nākotnē

Horeogrāfs un deju skolas Dzirnas izveidotājs Agris Daņiļevičs teic: «Es laikam vairāk dzīvoju nākotnē, nevis pagātnē, tāpēc gadus un datumus neatceros. Man liekas, ka mēs jau tā esam gana sentimentāla tauta un vienmēr atskatāmies uz pavadītajiem gadiem, tāpēc pagaidām, paldies dievam, es vairāk skatos uz priekšu.»

Tomēr, neraugoties uz to, Agra profesionālās pilnveides ceļā ir daži notikumi, kas veidojuši viņu par to, kādu pazīstam un kas pēc nedēļas, 3. maijā Ķīpsalā, festivāla Magic Dance Expo 2013 laikā, jau trešoreiz liks atdzimt leģendārajam mūziklam Mauglis.

DEJU SVĒTKU BURVĪBA. Tuvojas Dziesmu un deju svētki, kas Agrim saistās ar vēl kādu nozīmīgu darbu. «Man ir jāveido zīmējums un jāiestudē deja Apkal manu kumeliņu, ko dejos stadionā. Tas ir nākamais projekts, pie kā jāstrādā. Pirmoreiz mana darbība svētku ietvaros bija, kad pirms daudziem gadiem Baiba Šteina piedāvāja iestudēt stadiona deju savam deju ciklam. Kopš tā laika svētkiem ir veidoti gana daudz iestudējumu, bet kā viens no mīļākajiem atmiņā palicis Spēlēju, dancoju. Vislielāko prieku un atalgojumu sagādā dejotāju emocijas. Ir brīnišķīgi, ka tas, ko tu esi iztēlojies un uzlicis uz papīra, nonākot līdz reālai darbībai stadionā, vienmēr pārspēj prognozes. Tur kopā sasummējas visu jauno un jauko dejotāju emocionālais enerģijas lādiņš – tas vienmēr pārspēj iecerēto. Tas ir skaistākais, ka ar to, ko tu esi izdarījis, tu esi dāvājis cilvēkiem prieku, un ir notikusi milzīga pozitīvās enerģijas apmaiņa. Tieši tas man patīk svētkos,» mīļi nosaka deju skolotājs un horeogrāfs.

PIRMAIS MAUGLIS. Pirmais mūzikla Mauglis iestudējums tika veidots 1996. gadā, kad Agris, būdams Krimuldas vidusskolas tautas deju skolotājs, ļāva jauniešiem pierunāt sevi izveidot kaut ko vēl nebijušu. «Mauglis noteikti ir bijis tas, kas iespaidojis manu karjeras ceļu, jo pirmais tā iestudējums tapa vēl Krimuldas estrādē kopā ar Krimuldas vidusskolas dejotājiem. Tā bija pirmā reize, kad es spēru soli prom no tautas dejas. Mēs ilgus gadus bijām nodejojuši tautas dejas, un Mauglis bija kaut kas, uz ko mani izprovocēja dejotāji, sakot – Agri, uzdejojam kaut ko citu. Tā kā mežs vienmēr ir bijis mana stihija, Mauglis man likās atbilstošs, es to ļoti organiski jutu. Vēl jo vairāk iedrošināja Mārtiņa Brauna sarakstītā skaistā mūzika, kas lika celties un iet uzrunāt pašu komponistu, sakot, ka labprāt uzdejotu pie šīs mūzikas. Var teikt, ka ar Maugli manā dzīvē aizsākās ļoti daudz lietas. Pirmkārt, jau tas, ka mēs kā kolektīvs sākām eksperimentēt arī modernās dejas lauciņā. Pavērās visādi ceļi,» atceras nu jau pazīstamais horeogrāfs.

MAUGLIS TREŠOREIZ. Pie atkārtota, nu jau trešā, iestudējuma strādāt Agri mudinājis tas, ka aizritējuši 10 gadi. «Tas ir tāds cikls, bet, lai parādītu to atkal jaunā kvalitātē, nav jēgas cilvēkiem atrādīt iepriekšējā iestudējuma kopiju. Pārmaiņas šoreiz, pirmkārt, būs muzikālas, jo ar pavisam maziem izņēmumiem visu mūziku dzīvajā spēlēs Sīpoli. Tas ir kas nebijis. Mūziklā dziedās arī Ieva Kerēvica, kas būs vilku māte, Putnu balles puiši un meitenes, Paula Dukure, Niks Matvejevs, Kaspars Zvīgulis, arī es pats un daudzi citi. Nedaudz pamainīsies arī horeogrāfija, bet pamats paliks tas pats. Arī dekorācijas un kostīmi būs tie paši. Ar horeogrāfiju ir tā, ka, atskatoties uz to, kas ir darīts pirms 10 gadiem, liekas, ka nav slikti, bet var jau arī ko pamainīt. Šo izrādi vajadzētu uztvert kā klasiku, jo Mārtiņa Brauna mūzika ir izturējusi laika pārbaudījumus un tā nenoveco. Tā stāsta par cilvēka saskari un harmoniju ar dabu, un man liekas, ka tā ir nebeidzama tēma. Tāpēc to ik pa laikam vajag parādīt, ne tikai idejas līmenī, bet arī no psiholoģiskā un mākslinieciskā viedokļa, dodot bērniem iespēju izjust un saprast, ka mēs esam dabas daļa, ka pasaule ir unikāla un ka mums visiem ir jāsadzīvo. Tieši tāpēc Maugļa moto ir «viena asins tev un man». Ņemot vērā šo moto,

izrādē būvējam stāstu – nākam, dzīvojam, aizejam, bet mums tomēr ir jāprot sadzīvot un ir jāatvēl kaut kāda dzīves platība arī tām būtnēm, kas ir mežā, purvā, gaisā, ūdenī. Manuprāt, tas ir ārkārtīgi skaists veids, kā pašiem un arī bērniem dot mazu devu nākotnes harmonijai,» ir pārliecināts Agris.

MŪZIKLA OTRĀ ELPA.

«Nākamais Maugļa iestudējums bija 2003. gadā. Šoreiz impulss bija tas, ka mēs nesen bijām Rīgā atvēruši deju skolu. Jāteic, ka pirmo impulsu vienmēr dod paši dejotāji. Mūzikls Mauglis mums pašiem ir tāda kā paaudžu lieta, jo arī katra nākamā paaudze ir pelnījusi sajust Maugļa īpašo elpu, un pēc kāda brītiņa tie, kuri bijuši mazie vilciņi, ir izauguši un teic, ka vajadzētu atkal redzēt, dzirdēt, sajust un izdzīvot šīs emocijas. Otrajā iestudējumā Mārtiņš Brauns pielāgoja iepriekšējo mūziku jaunam skanējumam. Ja pirmoreiz paši visu dziedājām, tad tagad jau pieaicinājām solistus – Niku Matvejevu, Mārtiņu Freimani, Kasparu Zvīguli, Putnu balli un daudzus citus. Īpaši šajā iestudējumā bija tas, ka Brauns mani pārliecināja pašam nodziedāt Akellu – tā ir vienīgā reize, kad es esmu vienlaikus dejojis un dziedājis, un es sapratu, ka tas ir ļoti grūti, tā ir augsta klase. Vēl, protams, īpaši bija tas, ka manam mazajam puikam tolaik bija trīs gadi un viņš tēloja mazo Mauglīti. Tagad viņam jau ir 13 gadu, kas ir jau drusku par lielu vidējam Mauglim, bet viņš ļoti grib nodejot,» Agris nosmej.

80 MINŪTĒS APKĀRT ZEMESLODEI. 12. aprīlī Lielajā ģildē pirmizrādi piedzīvoja Riharda Zaļupes un Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra baleta iestudējums bērniem 80 minūtēs apkārt zemeslodei, kurā piedalījās arī dejotāji no Dzirnām. «Tajā reizē varēja krāšņi redzēt Dzirnu dejotāju spēju amplitūdu, jo izrāde deva iespēju izpausties visos kustības virzienos, un es tiešām lepojos ar saviem dejotājiem un skolotāju komandu, kura piedalījās. Balets tika veidots kā ceļojums apkārt pasaulei, līdz ar to dejotājiem bija jāatspoguļo dažādi kontinenti. Deviņas meitenes dejoja puantēs, bija arī Austrumu cīņu motīvi ar dejiski akrobātiskiem elementiem, jogas paraugdemonstrējumi, Amerikas kovboju un indiāņu dejas. Izrādē bija nepieciešams ārkārtīgi plašs varēšanas spektrs, un mums izdevās to visu piepildīt saviem spēkiem un nebija atsevišķi jāaicina akrobāti un balerīnas,» teic pieredzes bagātais horeogrāfs.

DZIRNU IZVEIDE. Dzirnas ir viens no lielākajiem Agra profesionālās dzīves sasniegumiem, atzīst viņš pats. «Būtiski ir tas, ka mēs nekad neesam stāvējuši uz vietas. Mūsu izaugsmes līkne – citreiz stāvāka, citreiz lēzenāka, bet tomēr līnija – plūst augšup. Mēs mēģinām kļūt labāki, kvalitatīvāki, un, ja Dzirnu attīstību var sadalīt vairākos posmos, tad var redzēt, ka pirmais ir Krimuldas vidusskolas periods, kamēr Dzirnas tikai radās, kas bija apmēram 1985. gadā – drīz, 2015. gadā, jau būs 30 gadu. Nākamais periods ir studijas atklāšana Rīgā, bet vēl nākamais, kas ir atdalāms no visa pārējā, ir tas, ka pirms vairāk nekā diviem gadiem esam kļuvuši par akreditētu deju skolu, turklāt cenšamies mācīt gandrīz visu, kas ir saistīts ar kustību, ieskaitot akrobātiku un improvizāciju, bet, protams, neaizmirstot tautas deju,» Agris neslēpj lepnumu par savu darbu.