''Aktrises darbā ir ļoti daudz stresa. Jā, es nojaušu, kas ir veģetatīvā distonija – es esmu bijusi tuvu tai,'' atklāj jaunā aktrise Anta Aizupe (24).
''Aktrises darbā ir ļoti daudz stresa. Jā, es nojaušu, kas ir veģetatīvā distonija – es esmu bijusi tuvu tai,'' atklāj jaunā aktrise Anta Aizupe (24). ''Taču vienalga, lai ko es dzīvē darītu, es ļoti gribētu startēt no veselīgas iekšējās platformas.''
Anta Aizupe jau sapratusi, ka viņas profesijā aiziet stresā, emocijās un pārdzīvojumos var ļoti viegli. «Bet man gribas stāvēt uz zemes stabili, ar abām kājām. Un ar prātu saprast, kas ir tas, ko es daru. Tāpēc ar emocijām ir jābūt ļoti uzmanīgai,» viņa domā.
Pēc miera pie vecākiem
«Kad visu laiku esi cilvēkos un visu laiku jārunā, tas sakrājas un vienā brīdī paliek ļoti grūti. Un tad man palīdz klusums un iespēja pabūt vienatnē,» saka aktrise. Tāpēc reizēs, kad ir nogurusi no publiskās aprites, Anta, aizejot mājās, neslēdz radio, neklausās arī mūziku. Uztaisa sev paēst un vienkārši ēd, izbaudot ēdiena garšu. Atver logu, ieelpo svaigu gaisu, pasēž un padomā. Tik vienkārša ir jaunās aktrises harmonijas atslēga.
Vienatnē viņa cenšas pabūt katru dienu, vismaz pusstundu. Ja ir vairāk laika, viņa aizbrauc līdz savam iemīļotākajam restorānam Koya Andrejsalā. «Tur pa dienu nav cilvēku. Es tur pasēžu, padzeru kafiju un sakārtoju domas. Tas man baigi palīdz,» viņa saka. Citreiz palīdz arī izslēgts mobilais telefons, un Anta zina, kuros brīžos var to atļauties.
Interesanti, ka māju sajūta aktrisei nav tik ļoti būtiska – lai labi justos, viņa var būt jebkur. Arī tekstus viņa mācās nevis mājās, bet, piemēram, kādā kafejnīcā vai pie jūras. «Tā es labāk koncentrējos,» viņa apgalvo. Savukārt mājās domas novērš visādas saimnieciskas lietas – vai liekas, ka trauki jānomazgā, vai gribas ieiet vannā... Savukārt savās bērnības mājās Alūksnē, kur viņu vienmēr gaida mamma un tētis, Anta var kārtīgi atpūsties un izgulēties. «Tur ir miers,» viņa priecājas un vismaz reizi četros mēnešos mēģina atrast brīvas divas trīs dienas, lai turp aizbrauktu.
Divas nedēļas klosterī
«Mani ļoti iedvesmo ceļošana. Saule. Ūdens. Lai es skatītājiem varētu ko dot, man ir nepieciešams izbraukt ārpus Latvijas un visu salikt pa plauktiņiem. Domāju, ka tāpēc ir veģetatīvās distonijas – ka aktieri izdod sevi ārā tukšu, bez iespējas atpūsties un iedvesmoties. Tāpēc reizi pusgadā obligāti kaut kur aizbraucu,» stāsta aktrise un atklāj, ka šogad februārī pabijusi Maltā un tagad lolo sapni par ceļojumu uz Ameriku. Viņa vēl nezina, kurp ceļš vedīs šovasar, taču par pagājušo vasaru saka, ka tā bijusi vislabākā viņas dzīvē. Vasaras sākumā viņa bija Spānijā, Ibizā, bet pēc tam – divas nedēļas klosterī Lietuvā. Aktrise izstāsta, kā tur nokļuvusi: «Vienu vakaru sēdējām ar draugiem un runājām, kad režisors Vladislavs Nastavševs pēkšņi teica: «Anta, ko tu visu laiku ar to mūziku, ar teātri... aizbrauc labāk uz klosteri.» Tas bija pa pusei joks, taču es iedomājos: kāpēc ne?! Tai brīdī tiešām gribēju paņemt sevi pie dziesmas un saprast savas attiecības ar Dievu. Un es aizbraucu.»
Anta stāsta, ka dzīve klosterī tiešām nebija viegla. «Jā, man gribējās mājās,» viņa atzīstas. «Sešos no rīta dievkalpojums. Ēst deva vienreiz dienā – pulksten vienos, un ēdiens bija jāiemācās sadalīt visai dienai un vēl brokastīm. Sarunāties nedrīkstēja. No literatūras drīkstēja būt līdzi tikai Bībele. Man bija vēl arī ļoti laba grāmata, kas paskaidro Bībeli, un to es tur studēju.»
Klosterī pavadītais laiks bija ļoti spēcīgs, un to aktrise saprata, tikai atgriežoties pilsētā. «Staigāju pa Rīgu un ieraudzīju to pilnīgi no jauna. Pavisam savādāku. No jauna sajutu garšas un smaržas. Es sapratu, ka esmu mainījusies. Ne tik daudz kristīgā izpratnē – es sapratu, kas notiek ar mani pašu. Viss bija iztīrījies.»
Ir vēl arī citi mērķi
Anta ir luterāne, kristīta, bet viņai nav vajadzīga baznīca, lai sarunātos ar Dievu. «Es to varu darīt jebkurā vietā, taču atgriezties klosterī vairs negribu. Es sapratu, ko tas nozīmē. Sapratu pa īstam. Un sapratu, kāpēc citas meitenes to dara – jo tas vienkārši ir viņu aicinājums. Mans aicinājums ir dzīvot pilsētā, spēlēt teātri, dzemdēt bērnus un palīdzēt cilvēkiem kaut kā savādāk.»
Vai aktrise jau domā par bērniem? Anta pasmaida un saka, ka ģimeni un bērnus sev redz ap gadiem trīsdesmit. «Teātris man patīk, tā ir mana sirdslieta, taču tas nenozīmē, ka man nedrīkstētu būt sava dzīve ārpus teātra. Jā, man ir vēl arī citi mērķi, un teātra dēļ es tos neupurēšu,» viņa strikti nosaka un, līdzīgi kā viņas atveidotā oficiante Signe TV3 seriālā UgunsGrēks, ļoti labi zina, kas jādara, lai savus mērķus sasniegtu.