Harijs Ozols: Katram ir nolikts savs ceļš

"Būtībā jau mēs kalpojam saviem skatītājiem. Bez viņiem mēs nebūtu nekas – tas ir jāsaprot un jāapzinās. Tāpēc, kad saņemu vēstules, ka mūsu mūzika kādam uzlabo garastāvokli un pat dod spēku dzīvot tālāk, ir ļoti forša sajūta – ka varam palīdzēt, tiešā vai netiešā veidā," saka dziesminieks, dzejnieks un aktieris Harijs Ozols (49).

Ceturtdien, 31. janvārī, Gulbenē ar koncertprogrammu Dzīve sākas viņš ieskandinās savas 50. jubilejas gadu un prezentēs savu pirmo dzejoļu krājumu ar tādu pašu nosaukumu Dzīve sākas.

Koncertā, kur Harijam Ozolam uz skatuves līdzās būs arī sievišķīgi šarmantā Santa Zapacka, skanēs klausītājiem gan jau labi pazīstamas un iemīļotas šā romantiskā dueta dziesmas, gan arī jaunas un vēl nedzirdētas, kas apkopotas viņu jaunajā albumā Dzīve sākas.

Atskaite klausītājiem

«Katram ir nolikts savs ceļš: kam lemts sadegt, tas nenoslīks. Es nezinu, cik man ir atmērīts, tāpēc arī nezinu, vai piecdesmit gadu ir daudz vai maz,» saka Harijs Ozols. Viņš domā, to varētu izmērīt pēc pašsajūtas. Viņš jūtas labi, tāpēc mūziķis secina: tas nav daudz. Un dzīve tikai sākas!

«Man ir cita problēma,» viņš nosmej un izstāsta, ka pēdējos gados skats uz apkārt notiekošo paliek arvien drūmāks. «Jo es vairāk ko uzzinu un saprotu, jo palieku drūmāks. Jā, tādi simptomi parādās. Iespējams, tas nozīmē, ka esmu sasniedzis tādu vecumu, ka vairs neeju visam pāri, bet notikumus sāku analizēt.»

Dzimšanas dienas gan Harijs Ozols nesvin un pat nevar atcerēties, kad pēdējoreiz būtu to darījis. Jo, pirmkārt, tie nemaz neesot viņa, bet gan viņa vecāku svētki. Un, otrkārt, dzimšanas dienā parasti iekrīt kāds koncerts un svinēšana atkrīt pati par sevi.

«Bet tā jau pieņemts, ka piecdesmit gadus kaut kā atzīmē, un tad nu koncerts, jauns albums un dzejoļu krājums ir laba iespēja skatītājiem atskaitīties par to, kas padarīts,» domā Harijs Ozols. Šādi atskaites koncerti viņam šogad februārī un martā ieplānoti visā Latvijā, bet lielais jubilejas koncerts gaidāms īstajā datumā, 10. novembrī, Rīgā, VEF kultūras pilī.

Citādi audzināts

Gatavojoties jubilejas koncertu tūrei, protams, jau laikus padomāts arī par skatuves kostīmiem. «Skatuves tērpam ir ļoti liela nozīme, jo tas, kāds tu kāp uz skatuves, parāda tavu attieksmi pret skatītājiem,» uzskata Harijs Ozols. Tāpēc viņš nekad neatļaujas kāpt uz skatuves ielas drēbēs. Pēc viņa domām, tā ir necieņas izrādīšana skatītājiem. «Skatos, ka jaunie mūziķi gan tā nedomā – kādi iet pa ielu, tādi arī kāpj uz skatuves. Es esmu citādi audzināts.»

Harijs Ozols atklāj, ka par skatuves tērpiem viņu duetā domā Santa Zapacka, bet visu kopā saliek un sašuj brīnišķīga šuvēja – Ārija Niedra. «Es viņām abām pilnībā uzticos, tādā ziņā mums nav nekādu problēmu. Turklāt manas vēlmes pat tiek ņemtas vērā – man pašam par brīnumu,» mūziķis pasmaida un atklāj, ka nu jau kādu laiku Santa veido un kontrolē arī viņa ikdienas garderobi. «Bet ar mani ir ļoti vienkārši: man galvenais, lai apģērbs būtu tīrs, ērts, ziemā lai ir silti, vasarā lai nav karsti. Tie ir galvenie principi,» viņš nosaka un nedomā, ka tas ir kāds īpašs stils. «Ikdienā, sadzīvē stils man nav tik svarīgs. Es lielāku uzmanību pievēršu skatuves kostīmiem.»

Ārija uzšuj vēl labāk

Mūziķis secina: gadiem ejot, stils mainās. Piemēram, padomju laikā galvenais kritērijs bija džinsi. «Ja tev bija džinsi, tas bija kruti. Tagad kruti ir, ja tev ir zīmolu drēbes, bet man tas ir mazsvarīgi. Jā, iespējams, Armani uzvalks ir foršs, bet man Ārija uzvalku uzšuj precīzi uz auguma, un tas izskatās vēl labāk! Tieši tā, kā man piestāv. Tāpēc pret zīmolu drēbēm esmu absolūti vienaldzīgs,» Harijs Ozols paskaidro.

Veidojot savu garderobi, viņš nemeklē neko speciāli tādu, lai no citiem atšķirtos. «Es būtībā esmu klasikas piekritējs. Jā, ikdienā es labāk lēnām un pa maliņu. Man nepatīk zīmēties, man nevajag, lai uz mani atskatās. Tāda iedzimtā kautrība laikam...» viņš nosaka un piebilst, ka uz skatuves gan atļaujas būt gan košs, gan krāsains, gan spīdīgs, ja to vajag konkrētajai dziesmu programmai. «Skatuve – tas ir kaut kas pavisam cits. Uz tās var kāpt arī pavisam kails, ja vien tas attaisnojas.»