Mūziku nedrīkst pievilt

"Balts krekls, nopietna attieksme, diriģents no dabas, atraktīvs, fotogēnisks, erudīts, jauks, saprotošs, ļoti laba humora izjūta, apbrīnojams cilvēks ar milzīgām darba spējām, dvēselisks, māk iedvesmot dziedāšanai, apdāvināts entuziasts," – tik pozitīvi savu diriģentu Intu Teterovski savulaik raksturoja viņa vadītā Salaspils jauniešu kora dalībnieki.

"Slaids, sportiska auguma puisis ar sejas pantiem kā no žurnāla vāka un meiteņu sapņa," arī tā par viņu ir teikts. "Bargs, bet taisnīgs vērtējums, žilbinošs smaids," iespējams, šādus vārdus diriģentam veltītu ne viens vien TV 3 šova "Koru kari 2" skatītājs.

Ints Teterovskis nenoliedzami ir spilgta personība, kura būtība vispatiesāk atklājas, kad viņš strādā ar skaņdarba partitūru un kori, kad rada mūziku. "Mūzikā var publiski izsmieties, publiski izraudāties, publiski izārdīties. Mūzikā emocijām jāļauj vaļa, citādi tā nebūs dzīva," viņš uzsver, neslēpjot, ka nevar iedomāties savu dzīvi bez mūzikas.

Tūkstošiem XXIV Vispārējo latviešu dziesmu un XIV deju svētku dalībnieku noteikti vēl ilgi atcerēsies Inta Teterovska debiju virsdiriģenta statusā. Viņa roku vadīts, kopkoris noslēguma koncertā Meža parka estrādē dziedāja Artūra Maskata Jāņu dziesmu, bet pēc koncerta beigām sadziedājās ar skatītājiem līdz pat rītausmai.

Varbūt vistuvāk Inta cilvēciskajai būtībai ir piekļuvuši jauniešu kora Balsis dalībnieki, ar kuriem vienpadsmit gados kopā apēsts ne viens vien puds sāls, plūkti lauri dažādos konkursos un būts kopā ģimeniskos brīžos. Vienu no tādiem Ints piedzīvojis nesen, Lāčplēša dienā, kad kopā ar kora jauniešiem vēlu vakarā, plīvojot daudzo svecīšu liesmiņām pie Rīgas pils mūra, viņi dziedājuši dziesmas, kuras tajā brīdī teikusi priekšā sirds. Ar kori Balsis un vēl daudziem iemīļotiem solistiem Ints Teterovskis būs kopā arī Kristus dzimšanas svētkos, jo vadīs Rīgas Ziemassvētku koncertu, kas notiks Ķīpsalas hallē 25. un 26. decembrī. Apcerīga un mierīga mūzika Balsu izpildījumā skanēs arī Anglikāņu baznīcā, kur Ints ar kori Ziemassvētku laikā uzstāsies jau desmito gadu.

Kā jūs raksturotu šo savu dzīves posmu? Ar ko tas piepildīts? Vai esat ar to apmierināts?

– Es vēl ne reizi neesmu tā īsti apstājies un izvērtējies savu dzīvi pa desmitgadēm vai īsākiem laika nogriežņiem, bet, šķiet, to drīz būs jāsāk darīt, jo tuvojas zīmīgs gaduskaitlis. (Smejas.)

Man nav iemesla žēloties, ka laiks aizrit pa tukšo, jo ļoti agri sapratu, ka mana īstā vieta ir mūzikā. Mamma teica, ka es vispirms esot sācis dziedāt un tikai tad runāt, tāpēc viņa izdomājusi mani vest uz Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolu. Tur mācījos diriģēšanas klasē, dziedāju zēnu korī pie Jāņa Ērenštreita, tāpēc turpinu mācības Mūzikas akadēmijā, kur mani pedagogi specialitātē bija profesors Jānis Zirnis un Imants Kokars.

Es daru to, kas man patīk, – šajā ziņā man ir paveicies. Mūzika ir mana pasaule. Tajā es jūtos ļoti labi, jo vienmēr ir interesanti. Taču mūzika, tāpat kā jebkura cita kultūras joma, ir specifiska tai ziņā, ka darba augļi ir netverami. Tāpēc reizēm man rodas vēlme darīt konkrētas lietas – iesist naglu sienā vai rakt zemi, jo tad uzreiz var redzēt rezultātu.

Tikpat liels spēks kā mūzikai ir arī vārdiem. Cik labi jūs protat apieties ar tiem?

– Atceros, vienā no lekciju kursiem augstskolā mums skaidroja, ka savstarpējā komunikācijā vārds sastāda tikai septiņus procentus no vēstījuma, bet pārējos – intonācija, kādos šie vārdi izrunāti, ķermeņa valoda, acu izteiksme, mīmika, garastāvoklis, pat klusēšana. Tāpēc bieži vien gadās, ka teiktais tiek pārprasts, – vārds kļūst spēcīgāks par vēstījumu, ko ir gribējies nodot citiem.

Mans darbs ir saistīts ar cilvēkiem, kur katram ir sava dzīves pieredze, audzināšana, raksturs un temperaments, tāpēc jābūt piesardzīgam, izvēloties vārdus, jo – kas vienam ir pieņemami, citiem šķiet galīgi nesaprotami. Tiesa, kāds teikto nemaz nespēj uztvert, ja tas nav skarbākā tonī pateikts. Tā kā jebkuras komunikācijas pamatā ir cilvēka psiholoģijas pārzināšana.

Lai labāk izprastu cilvēka dabu, izšķīrāties par studijām sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā Attīstība?

– Beidzot Mūzikas akadēmiju, secināju, ka pietrūkst zināšanu par to, kā vadīt lielu cilvēku grupu, kā noturēt viņu interesi, motivēt, panākt vēlamo rezultātu. Diriģentam ir jābūt ļoti augsta līmeņa cilvēku pazinējam, tāpēc meklēju iespēju, kā šo robu savās zināšanās kompensēt.

Tā kā biju uzņēmies pārāk daudz saistību: vadīju trīs korus, strādāju skolā, studēju Mūzikas akadēmijā maģistrantūrā un Attīstībā, otru augstskolu nepabeidzu – diplomdarbs palika neuzrakstīts. Taču tajā pavadītais laiks bija svētīgs, jo ieguvu zināšanas, pēc kurām tiecos, kā arī varēju iepazīt citu vidi. Līdz tam biju burzījies vienīgi mūziķu aprindās.

Vai psiholoģijas studijas kaut ko mainīja jūsu būtībā?

– To parasti labāk pamana vērotāji no malas vai tie, kas aizraujas ar pašanalīzi. Es sevis skrupulozā izpētē neieslīgstu. Ja ir kāda problēma, padomāju par to, bet ar paššaustīšanos nenodarbojos.

Tad jau arī nebūsiet pārmetis, ka neesat izvēlējies profesiju, kur vairāk maksā?

– Naudai šobrīd ir milzīgs spiediens uz sabiedrību. Tā iespaidā daudzi jaunieši, kuriem ir talants un patīk mūzika, to neizvēlēsies par sava mūža profesiju, jo tā nav ienesīga.

Es zinu, ko nozīmē finansiālas grūtības, jo kopš maniem pusaudža gadiem mamma mūs ar brāli audzināja viena, taču neesmu kļuvis par naudas vergu. Ja ir rocība, es sev neko neliedzu, taču nekad neesmu dzinies pēc mantas. Neesmu kārs uz lietām, kas nopērkamas par naudu. Šajā ziņā es esmu brīvs.

Man nav pieņemami, ja es, koncertā klausoties mūziku, jūtu, ka mūziķis spēlē uz pusslodzi, jo, lūk, "man ir maza alga". "Kad būs lielāka, spēlēšu labāk." Nu, nedari, ja tev tas nepatīk, meklē darbu, kur ir tā lielā alga! Mūziku nedrīkst pievilt! Mūziķis nedrīkst atļauties būt paviršs vai slinks! Man koncerti ir svētki. Un arī mēģinājumi, jo tas ir radīšanas process. Un kā var nebūt prieks par radīšanu?!

Iespējams, esmu maksimālists, jo ar tukšu vēderu ilgi arī nav iespējams muzicēt. Tagad daudziem tā ir realitāte, jo kultūra šobrīd atrodas neapskaužamā situācijā. Nesen piedalījos pasākumā, kur Rīgai tika piešķirts Eiropas kultūras galvaspilsētas tituls. Rīgas mērs Nils Ušakovs teica skaistu runu par to, cik ļoti viņš atbalsta kultūru, bet teju vai nākamajā dienā Rīgas domes Kultūras departamentam – 75% no budžeta nost. Manuprāt, vajadzētu rīkoties pretēji, jo krīzes laikā (un ne tikai!) kultūra – mūzika, teātris un māksla – ir tā, kas vairo cilvēku labsajūtu. Tikpat svarīga kā maize ir garīgā barība.

Visu rakstu lasiet 21. novembra izdevumā Māja.