Atraktīvai pasākumu un ballīšu organizētājai Jogitai Pūpolai pirms Ziemassvētkiem, aizrit karstākais darba periods. Pirms pieciem gadiem viņa saprata, ka dažādu pasākumu organizēšana un vadīšana bērniem Latvijas reģionos būs kaut kas vairāk nekā ikdienišķi pienākumi un kļūs par sirdij tuvu nodarbošanos.
«Mazas meitenes apķeras ap kaklu un saka, ka nāks man līdzi uz Princešu zemi. Tas ir jaukākais kompliments, ko bērns pasaka. Bērni ir patiesi. Ja kaut kas nepatīk, tad to neslēpj. Viņiem nav raksturīga liekulība, ir patiesi, un tas man patīk. Es sniedzu viņiem, un viņi man pretī,» par abpusējo dāvināšanas prieku emocionāli stāsta Jogita Pūpola.
Enerģijas apmaiņa
Pirms skaistākajiem svētkiem gada nogalē kopā ar mūziķi Kašeru – Kasparu Blūmu viņa organizēja projekta Laimes ota, ar kuru saistīti arī nākotnes plāni, jau otro labdarības akciju Brīnumu šķavas. Tās laikā Latvijā pazīstami cilvēki veidoja Ziemassvētku kartītes, pievienojot savu autogrāfu. Tās pēc tam iespējams iegādāties un dāvināt svētkos. Savāktie līdzekļi nonāks Lauberes bērnunamam, lai bērni varētu attīstīt savus talantus.
«Draudzene savulaik izstāstīja, ka viņa vada bērniem pasākumus (Jogitas apgūtā specialitāte Latvijas kultūras koledžā ir tūrisma un pasākumu organizatore). Teicu, ka arī es to vēlos. Draudzenei nebija kas vada pasākumu, tāpēc lūdza manu palīdzību. Jau tad sapratu, ka tas man patīk, lai gan īsti nezināju, kas jādara,» sākumu atceras Jogita. «Nezinu, kādu citu darbu gribētu darīt. Daudzi jautā, kā spēju šādu ritmu izturēt, taču tajā pašā laikā pati varu organizēt savu darba grafiku. Brīvdienās bieži vien pasākums aizrit pēc pasākuma. Atbraucot mājās, iekrītu gultā, taču es nevarētu visu dienu strādāt birojā pie datora. Enerģija, ko gūstu no šā darba un cilvēkiem, mani piepilda.» Jogita lepojas, ka šovasar vadījusi piecas kāzas un veikusi arī visus organizatoriskos darbus.
Kā ūdenszāle
Enerģiskā jaunā sieviete, kas šoruden atzīmēja 25. dzimšanas dienu, neslēpj, ka kopš bērnības esot kustīga kā ūdenszāle. Citi, kas viņu pazīst, nemēdzot teikt: «Jogita, apstājies!», drīzāk atbalsta viņas aktivitātes un darbīgumu. «Kad saprotu, ka enerģijas vairs nav, mājās atpūšos. Trešajā dienā jau sāku domāt, ko darīt.» Skolas laikā viņa bijusi aktīva – darbojusies skolēnu padomē, organizējusi un vadījusi pasākumus, paticis būt uzmanības centrā. «Domāju par to, ka vēl kādus piecus gadus varēšu vadīt pasākumus bērniem, bet ko darīšu pēc tam? Tāpēc papildus cenšos vēl kaut ko mācīties.» Pirms kāda laika mācījusies vizāžistu kursos, jo tas ir vajadzīgs, lai pirms pasākumiem pati sev varētu uzklāt grimu. Jogita rāda plānotāju, kurā rūpīgi ik dienu fiksēti visi veicamie darbi. «Zinu, kas man jāizdara, tāpēc galvā nav haosa. Pasākumiem rūpīgi jāgatavojas, jāraksta scenārijs. Liels ieguvums ir iegūtā pieredze. Spēju savākties un pārkārtoties, pielāgoties neparedzētām situācijām, kas vadītājam ir svarīgi.»
Jogita apstiprina, ka viņas darbspējas esot lielas. Bijušie kolēģi raksturojuši viņu kā universālu būtni. «Mani var iemest jebkurā pasākumā, it īpaši bērniem.» Jogita nekad neapstājas pie sasniegtā, visu laiku apgūst ko jaunu, lai varētu pārsteigt. «Divu nedēļu laikā no baloniem iemācījos izveidot dažādus zvēriņus. Izdomāju, ka vajag vēl ko jaunu, – sapulcināju pagalma bērnus un mācījos izkrāsot viņiem sejas. Tad internetā atradu, kā var pagatavot lidojošās zivis, ko iespējams vadīt ar pulti,» dažādu interesantu lietu sarakstu nosauc Jogita. Tika īstenota arī ideja apgūt prasmes, lai izveidotu glitera tetovējumus uz ķermeņa, kas bērniem patīk un kurus var saglabāt apmēram divas nedēļas, kā arī iemācīties pagatavot cukurvati.
Pietiek ar savu šovu
Jau apmēram gadu Jogita sadarbojas ar vēl kādu interesantu personību – Kašeru, ar ko kopīgi īsteno dažādas ašās idejas un labdarības akcijas. «Mums ir viegli kopā strādāt, ātri spējam realizēt dažādas ieceres, ja vien ir vīzija. Abiem ir līdzīgs viedoklis par daudzām lietām, esam uz viena viļņa. Tas ir labi, ja redzu, ka neesmu vienīgā tāda jocīgā. Citreiz pozitīvisma varbūt ir pārāk daudz, taču tā ir vieglāk un interesantāk dzīvot.» Viņa neslēpj, ka dažkārt viens otru apceļot, izmantojot labu humoru, taču, dodoties tālākos braucienos uz pasākumiem, notiekot nopietnas diskusijas par dažādām tēmām un aktuāliem notikumiem. Jogita vienmēr īsteno to, ko plāno. «Esmu par to domājusi: ja kaut kas tiek iecerēts un neizdodas, tā vietā notiek kaut kas cits. Patiesībā aiz tā visa slēpjas dziļa shēma, lai gan pirmajā mirklī tas, kas neizdodas, protams, sarūgtina.»
Iespējams, daudzi Jogitu zina ne tikai kā lielisku pasākumu vadītāju, arī šovā OKartes skatuve, bet pazīst šova Latvijas Princese 2008 dalībnieci. «Tas man bija kas jauns. Es pati jutos kā zaļš gurķītis, biju nobijusies. Pati nebiju plānojusi šajā šovā piedalīties. Aizgāju līdzi draudzenei, taču finālā tiku uz otro kārtu, tad uz trešo. Tajā laikā biju diezgan traka – ballītes un tusiņi, bet tagad mans trakums izpaužas pareizajā virzienā.» Jogita teic, ka, organizējot un vadot pasākumus citiem, neizjūtot nepieciešamību pati kaut kur piedalīties. «Ceļojot pa Latviju ar savu programmu, mums ir izveidots šovs, ko vēlamies parādīt citiem,» stāsta Jogita. «Jāiet tikai uz priekšu. Es nedrīkstu atslābt pasākumu organizēšanā, jo tad pazudīs darbs un klienti. Man patīk attīstīties.» Viņai esot kluss sapnis mācīties dziedāt. Tas esot mīnuss.
Viena brīvdiena
«Esmu darbaholiķe. Un tas ir labi. Ja ir mērķis un vēlēšanās kaut ko darīt ne tikai sev, bet citiem, tad tas ir jādara, un būs arī atbalsts. Ja to var apvienot – darīt savai sirdij un palīdzēt citiem, tad viss ir kārtībā.» Lai justos harmonijā ar sevi, Jogita nedēļā cenšas ieplānot vismaz vienu brīvdienu, lai gan to ir grūti atrast, un rūpēties par sevi, lai labi izskatītos. «Esmu sapratusi: ja cilvēks labi izskatās, tad viņš tā jūtas. Man patīk relaksācija pirtī.» Viņa prāto, ka pēc desmit gadiem noteikti joprojām darbosies ar mikrofonu rokās. «Varbūt tas arī nebūs Latvijā, jo vēlētos uz kādu laiku aizceļot, taču lai atgrieztos. Esmu patriote, un tas manī saglabājies kopš laika, kad darbojos skautu un gaidu organizācijā. 17 gadu vecumā organizēju bērniem nometnes. Mamma mani vienmēr veda uz visiem pulciņiem, ko vien bija iespējams apmeklēt. Esmu nodarbojusies ar brīvo cīņu un jātnieku sportu.»
Daudz laika pavadot sabiedrībā, Jogita prot ieturēt zināmu distanci. Veidojot attiecības ar cilvēkiem, viņa novelkot robežu, cik tuvu drīkst pielaist. «Man ir citāda domāšana nekā vairākumam. Daudzi nesaprot, kā varu neēst gaļu un nelietot alkoholu. Īpaši tuvi man ir tikai pāris cilvēku, ar kuriem varu parunāties par jebko.» Viens no viņiem ir draugs Sandis, ar ko Jogita ir kopā piecus gadus. Par svarīgāko divu cilvēku attiecībās Jogita uzskata uzticību. «Liels pluss ir tas, ka apmeklējam lekcijas par vēdiskajām zinībām, kas palīdz analizēt arī savas attiecības. Sandis ir pilnīgs pretstats man, mierīgs, bet es vairāk lidinos pa gaisu. Taču viņa ietekmē piezemējos, tad atkal es viņu reizēm rauju uz priekšu. Citi brīnās, kā mēs, pilnīgi pretpoli, esam kopā. Ja man blakus būtu tāds pats cilvēks kā es, tad viss būtu beidzies. Esmu atradusi īsto. Cilvēki bieži vien aizmirst, ka attiecības ir jākopj. Mēs cenšamies to darīt.».