«Var piekrist un var nepiekrist žūrijai, kas sadala balvas, taču, manuprāt, visi, kas ir nominēti, jau ir labākie no labākajiem. Un šāds rezumējums par iepriekšējā sezonā padarīto ir vajadzīgs,» uzskata Dailes teātra aktrise Indra Briķe.
Piektdienas vakarā svinīgā ceremonijā uz Nacionālā teātra skatuves tika godināti Latvijas Teātra balvas Spēlmaņu nakts nominanti un aizvadītajā sezonā labākie 18 nominācijās saņēma Skatuves naglas. Par Vecāsmātes lomu krievu rakstnieka Pāvela Sanajeva autobiogrāfiskajā stāstā Apglabājiet mani zem grīdas uz Gada aktrises godu pretendēja arī daudzu skatītāju iemīļotā aktrise Indra Briķe. Viņai gan tovakar vēl bija jāpagūst nospēlēt Karlotas lomu skarbajā stāstā Arī sievietes zaudēja karā, jo, lai arī visai teātra saimei todien ir svētki, Dailes teātrī izrādes nav atceltas. Uz balli jau viņa paspēs, vien sapucēties aktrisei īsti nesanāks laika.
Vecās trenūzenēs
«Man nevajag, lai izrādes kostīms ir skaists – galvenais, lai tas palīdz ieiet lomā,» saka Indra Briķe. Vecāsmātes lomā, par kuru aktrise ieguvusi Spēlmaņu nakts nomināciju, viņas kostīms ir vecas un izstaipītas trenūzenes un plati, neizteiksmīgi kankari. «Izskatās briesmīgi, bet es šajā kostīmā jūtos tik labi, jo, to uzvelkot, uzreiz sajūtu šo lomu. Tad vēl grimētāja sataisa man sejā rievas, sačammā matus, un, kad vēl ieraugu, ka Juris Bartkevičs arī ir tādās pašās trenūzenēs, esmu lomā iekšā!»
Aktrise ar smaidu stāsta, kā jutusies, kad Dailes teātrī viesizrādēs bija ieradušies Krievijas kolēģi. «Visas ģērbtuves bija aizņemtas ar krievu zvaigznēm, bija atstāta tikai mana ģērbtuve, jo man bija jāspēlē šī izrāde. Uzvilku savas trenūzenes, gāju uz grimētavu, un visi krievu aktieri uz mani skatījās kā uz kaut ko briesmīgu. Un, kad mani vēl sagrimēja, teicu grimētājai, ka man – tādai bomzienei – ir kauns iet atpakaļ uz savu ģērbtuvi. Jo visas krievu zvaigznes ir skaistos tērpos, skaisti sagrimētas...»
Vai pēc izrādes, novelkot trenūzenes, aktrise tūdaļ pārtop par Indru Briķi un mierīgi dodas mājup? «Nu, nē... Pēc šīs izrādes ir ļoti grūti. Jau nedēļu, pirms šī izrāde jāspēlē, man sirds vibrē, domājot par to, kas mani atkal sagaida. Nevis tāpēc, ka es negribu šo lomu spēlēt, bet tāpēc, ka zinu, kam man atkal būs jāiziet cauri. Un, kad izrāde beidzas, ir milzīgs nogurums – gan fizisks, gan garīgs. Ir grūti atģērbties un iet mājās, vēl nākamajā dienā no tā visa sāp galva,» aktrise vaļsirdīgi atzīstas.
Vecs ebreju rabīns
«Kostīmiem liela nozīme ir jau mēģinājumu procesā,» apgalvo talantīgā aktrise. Piemēram, pašlaik viņa mēģina pie režisora Mārtiņa Eihes, kurš Dailes teātra Mazajā zālē iestudē amerikāņu dramaturga Tonija Kušnera slaveno drāmu Eņģeļi Amerikā, un Indrai Briķei topošajā izrādē ir četras lomas. Viena no tām – vecs ebreju rabīns. «Pirmo reizi kaut ko tādu spēlēšu. Ļoti gribu aiziet uz sinagogu, bet man ir bail, vai mani no turienes neizdzīs. Tāpēc vismaz pagaidām mēģinu tikt galā ar ārējiem līdzekļiem: jau no pirmajiem mēģinājumiem lieku sev klāt rabīna bārdu, cepuri un brilles un skatos spogulī – nu, vai es esmu vecs ebreju rabīns?... Tēls ir jāmeklē gan iekšēji, gan ārēji, un ir vajadzīgs laiks, lai pie tā pierastu,» stāsta aktrise, piebilstot, ka šī, iespējams, viņai būs viena no interesantākajām lomām.
Indra Briķe nav cimperlīga skatuves dīva – aktrisei vienmēr patikuši viņai veidotie skatuves kostīmi. Visvairāk – mākslinieces Baibas Puzinas veidotais Džuljetas kostīms izrādē Romeo un Džuljeta, kas bija viena no Indras Briķes pirmajām lomām Dailes teātrī, kurā viņa ienāca 1994. gadā. Tāpat viņai mīļi ir arī Ilzes Vītoliņas veidotie kostīmi, jo īpaši – Džuljetas mātes ietērps jaunajā Dailes teātra Romeo un Džuljetas iestudējumā. «Par Ilzes Vītoliņas kostīmiem ir atsevišķs stāsts,» aktrise iestarpina, uzsverot: ja skatuves tērpus veido Ilze Vītoliņa, visi aktieri zina, ka ar tiem būs apmierināti gan viņi, gan režisors.
Glabā kā relikviju
Kādreiz Indra Briķe bija vienā ģērbtuvē ar Viju Artmani. «Viņai bija daudz gredzenu, milzīgas sudraba aproces, un viņa pirms katras izrādes to visu ņēma nost un pēc tam visu lika atpakaļ. Kad man bija 50 gadu jubileja, viņa man uzdāvināja vienu savu gredzenu ar akmeni, bet es to nekad neesmu uzlikusi, jo domāju, ka dāvāts gredzens nes līdzi dāvātāja likteni. Tāpēc to glabāju tikai kā relikviju.».