«Valsts svētki mūsu ģimenei saistās galvenokārt ar dziedāšanu. Bet tas nav jautrs plezīrs, tie parasti ir koncerti – skaisti, svinīgi un pacilājoši, un tie vienmēr liek aizdomāties par Latvijas brīvību un par cilvēkiem, kas par to ļoti dārgi ir maksājuši,» saka leģendārā ansambļa Čikāgas piecīši šarmantā dziedātāja Lorija Vuda.
Tā jau bija kļuvusi par tradīciju 18. novembri svinēt Ventspilī, kur Lorijas Vudas dzīvesbiedra diriģenta Ivara Cinkusa vadītais kamerkoris Collegium Vocale Ventspils, kurā viņa pati arī dzied, valsts svētkiem allaž gatavoja jaunu programmu. Izņēmums bija 2008. gads, kad Latvijai palika 90, jo tad Latvijā bija ieradušies viņas mīļie Čikāgas piecīši un par godu apaļajai jubilejai viņi visi kopā devās patriotiskā koncertu tūrē pa visu Latviju.
Arī šis gads būs izņēmums, jo 18. novembrī Lorija Vuda būs skatītāju zālē Rīgas Latviešu biedrības namā, kur pulksten 16 Latvijas valsts proklamēšanas 94. gadadienai veltītajā svinīgajā koncertā Tev mūžam dzīvot, Latvija! uz skatuves kopā ar vēl vismaz desmit atraktīvākajiem Latvijas vīru koriem kāps viņas vadītais Ventspils vīru koris.
Gribētu būt pilsone
Šogad oktobrī apritēja 16 gadu, kopš Lorija Vuda dzīvo Latvijā, un viņa nešaubīgi apgalvo, ka ir mūsu valsts patriote. «Es diemžēl neesmu Latvijas pilsone, taču es gaidu, kad tiks pieņemts likums par dubultpilsonību. Es turu īkšķus, lai tā notiktu, jo ļoti gribētu būt Latvijas pilsone,» saka daudzu klausītāju iemīļotā Čikāgas piecīšu soliste. Viņa ir arī Amerikas patriote, un, ja kāds viņas dzimto zemi atļaujas kritizēt, viņā pamostas iekšējs spīts: jā, es esmu amerikāniete, un es ar savu dzimteni lepojos!
«Ja pirms 20 gadiem Amerika eiropiešiem tā patika, tad nu jau kādus 10–15 gadus pasaulei patīk Ameriku kritizēt. Protams, arī man reizēm nav saprotama Amerikas ārpolitika, un es nesaku, ka tur viss ir super un pareizi. Arī tur ir savi trūkumi kā jau jebkurā sabiedrībā, bet man patīk Amerika, es cenšos turp braukt, cik vien iespējams, jo tur ir mani vecāki un māsas ar ģimenēm. Un tāpēc man Amerika nekad nebūs sveša.»
Lorija Vuda gan atzīstas, ka viņa Amerikā vairs nejūtas kā vietējā, drīzāk kā ciemiņš. «Protams, tur ir manas saknes. Es to nekad nevaru aizmirst, ka esmu tur dzimusi, augusi un ieguvusi izglītību, taču jau pārāk ilgi no turienes esmu prom. Jā, es skatos ziņas un sekoju līdzi tam, kas tur notiek, bet... tas notiek kaut kur tur. Un es vairs nesaku: Amerikā dara tā, amerikāņiem patīk tā... Es vairs neuzdrošinos runāt viņu vārdā.»
Mājas tur, kur ģimene
Kur ir Lorijas Vudas mājas? «Šim jautājumam nevajadzētu būt sarežģītam, vai ne? Bet man tas ir sarežģīts,» viņa atzīstas. «Amerika ir mana dzimtene, tās ir manas bērnības mājas, un tur joprojām dzīvo man ļoti tuvi cilvēki. Mans vistuvākais cilvēks – mans vīrs – ir šeit, Latvijā, šeit ir arī mana vīra ģimene, kas pa šiem gadiem kļuvusi arī par manējo, līdz ar to arī šeit ir manas mājas. Jā, manas mājas ir tur, kur ir mana ģimene, tā es to gribētu noformulēt.»
Dziedātāja stāsta: kad tikko bija pārcēlusies uz dzīvi Latvijā, viņa kādu laiku bija aktīva biedre Amerikas Tirdzniecības palātā Latvijā, kas sadarbībā ar Amerikas vēstniecību katru gadu ASV Neatkarības dienā 4. jūlijā organizēja pikniku, aicinot tajā piedalīties visus Latvijā dzīvojošos ASV pavalstniekus. «Tagad vasara vairāk aizņemta ar latviskām lietām – ir Jāņi, ir reģionālie Dziesmu svētki, kam cītīgi jāgatavojas. Tad ir 18. novembris, kas man ir ļoti, ļoti svarīgi svētki. It kā vajadzētu atcerēties arī Pateicības dienu, ko svin Amerikā, bet... kaut kā tajā dienā vairs ne cepu, ne šmorēju. Es laikam esmu ļoti asimilējusies šeit,» viņa konstatē, atzīstot, ka vietējie svētki tagad ir ņēmuši virsroku. «Tik ilgi dzīvojot Latvijā, ir neizbēgami, ka tas, kas notiek šeit, man ir tuvāks.»
Nav laika štovēt
Arī Ziemassvētki, protams, ģimenē ir svētki, taču tos svinēt īpaši nesanāk, jo tas vienmēr ir aktīvs koncertēšanas laiks – gan ar pašas vadītajiem koriem, gan ar saviem mazajiem audzēkņiem, gan kopā ar vīru Ivaru Cinkusu un komponistu Uģi Prauliņu labdarības koncertakcijā Ziemassvētku roze, kas sadarbībā ar Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu jau daudzus gadus notiek no Ziemassvētkiem līdz pat Zvaigznes dienai.
«Svētkos vienmēr ir, ko darīt, nav laika mājās cept cepešus un štovēt kāpostus,» Lorija Vuda pasmaida un atklāj, ka ar mājās lietām var nodarboties vairāk janvārī un februārī, kad ir no koncertiem klusāks laiks. «Būt mājās – tā ir bauda. Tā ir tik jauka pārmaiņa pēc tam, kad vairākas dienas pēc kārtas bijuši koncerti vai kādi citi pienākumi, kas ved ārpus mājas, pat uz citām pilsētām. Es daudz laika pavadu mašīnā, tāpēc tās dienas, ko varu pavadīt mājās, lasot grāmatas, skatoties filmas un neiespringt, vienmēr ir svētki.»
Cer, ka māsas atbrauks
Lorijas Vudas un Ivara Cinkusa ģimenē vienmēr īpaši ir arī Dziesmu svētki, kuru neatkārtojamība un piederība pasaules kultūras dārgumu krātuvei jau atzīta arī UNESCO līmenī. «Tā ir vērtība, kas jāsvin,» dziedātāja nešaubās. Un viņa gribētu, lai kādreiz uz Dziesmu svētkiem atbrauktu arī abas māsas ar saviem amerikāņu vīriem un bērniem, jo «tas tiešām ir fenomens, kas jāredz».
«Kad skaipā sarunājos ar savu vecāko māsu, visu laiku borēju, ka viņiem jāsaņemas un kopā ar bērniem jāatbrauc apskatīt zemi, kur dzimusi viņu bērnu vecmāmiņa un kur jau daudzus gadus dzīvo tante Lorija. Nezinu, vai būšu viņus tiktāl apstrādājusi, ka viņi saņemsies un atbrauks, taču, ja tā notiks, man tie būs dubulti svētki!».