«Stils – tas ir plašs jēdziens, un patiesībā apzīmējums stilīgi man šķiet kā lamuvārds. Manuprāt, galvenais, lai pašam patīk un ir labi. Jo visa pasaules nauda taču tiek tērēta, lai mēs justos labāk. Un, ja tu jūties labi, tad jau viss ir pareizi,» domā mūziķis, TV3 laika ziņu vēstītājs un Radio Star FM programmas Autopilots vadītājs Ansis Klintsons (38).
Viņš sapratis: ir veiksmīgāki un mazāk veiksmīgi apģērba gabali, tāpēc, pat atrodoties radio studijā, ir nozīme tam, kas mugurā. «Reizēm noskaņojums iet kopā ar to, kas uzģērbts. Un man jau liekas, ka klausītājs dzird, kā es jūtos.»
Uzvilkt baltu kreklu
«Mana ikdiena ir tik dīvaina, ka man nav tāda viena ikdienas stila. Vienu dienu varu aiziet uz darbu uzvalkā, un kolēģi brīnās: «Ko tu, Klintson, šodien esi tik solīds?», un citu dienu varu aiziet saplēstos džinsos. Un abos gadījumos jūtos vienlīdz labi. Piemēram, ja esmu studijā, kur jāproducē kāda reklāma, visiem ir vienalga, kā esmu saģērbies. Galvenais, lai skan, lai notiek, lai cits citu saprot. Tas pats ir radio. Taču ir arī pasākumi, kur jābūt solīdam. Lai gan – reizēm, no rīta pieceļoties, man arī vienkārši tāpat gribas uzvilkt baltu kreklu, uzsiet šlipsīti un iet uz darbu,» Ansis Klintsons mēģina novilkt sava stila robežas.
Viņš neslēpj: dažkārt no rītiem ir tāda «ņepoņatka, ko lai velk», un tad nekas neatliek, kā ieklausīties sajūtās. Un, ja ārā, piemēram, ir auksts, sajūtas saka, ka jāģērbjas silti.
Sasodīti izvēlīgs
«Es esmu sasodīti izvēlīgs: ir tikai pāris veikali, kuros iepērkos – jo zinu, ka tur būs tas, ko gribu,» stāsta Ansis Klintsons. Piemēram, kreklus precīzi viņa augumam var atrast veikalā New Yorker. «Katrai bodei ir savas piegrieztnes, un vai nu tās trāpa, vai netrāpa. Dažkārt pat domāju, ka labāk neiet iekšā tai veikalā, jo noteikti atkal kaut ko nopirkšu, atkal būs izdevumi.»
Kas attiecas uz apaviem, viņam tagad iepatikušies franču zīmola Millet apavi, kas tiek ražoti speciāli kalnā kāpējiem un piedzīvojumu meklētājiem. «Nenormāli ērti,» viņš jau pārbaudījis. Ansis Klintsons sev atklājis arī ērtās, atsperīgās un, galvenais, vieglās Crocs kedas. Viņa garderobē tādu ir jau vairāki pāri. «Ja kādreiz par tiem Crocs apaviem, kas izskatās pēc rūķu kurpēm, domāju: nesmuki apavi interesantiem cilvēkiem, tad tagad esmu sapratis, ka tie vienkārši ir nenormāli ērti. Laikam tagad kādu laiku pirkšu tikai Crocs apavus,» viņš domā.
Virtuvē ar ģitāru
«Staigāt pa veikaliem – nē, tā nav mana stihija, bet reizēm gadās. Parasti tas notiek kopā ar ģimeni – sievu Montu, meitu Martu (13) un nu jau arī ar mazulīti Annu, kurai ir pusgadiņš. Dāmām tā lieta vairāk patīk,» viņš pasmaida un izstāsta, ka tai laikā, kad viņas dodas pa saviem veikaliem, viņš ieklīst kādā citā. Piemēram, mūzikas veikalā, kur, skatoties un pētot dažādas ģitāras, var pavadīt ilgu laiku, vai arī – pie kāda ēterisko eļļu stenda, izvēloties aromātu tā brīža noskaņojumam. «Ēteriskās eļļas ir mans pēdējo gadu atklājums – tās ļoti paceļ noskaņojumu. Laime ir jārada pašiem, un reizēm tā smarža, tas mazais nieciņš – vai eļļas lampiņā, vai uzpilināts uz spilvena, vai uz striķīša, kas ap roku – ir tas, kas tevī izmaina skatu uz pasauli. Dažkārt to iepilinu arī cepurē un tad tās emocijas visu dienu nesu sev līdzi...»
Katru dienu Ansis Klintsons sev līdzi nēsā arī domas par ģimeni, kas īpaši pēdējā pusgada laikā prasa pastiprinātu uzmanību. Un tikai reizēm viņš virtuvē uzspēlē ģitāru. «Noteikti nespēlēju tik daudz kā agrāk, bet ik pa brīdim kaut ko ierakstu. Ja pietiks laika un enerģijas, varbūt tomēr pēc piecu gadu pārtraukuma – kā laiks skrien! – atkal izlaidīšu kādu gabalu. Vienam vajag iet uz sporta zāli, citam vēl kaut ko, man ir vajadzība spēlēt. Tā ir kā psihoanalīze, jo tikai tai laikā es esmu viens savā pasaulē...».