Kad Eiropas Parlamenta preses padomnieka Ģirta Salmgrieža ikdiena aizritēja Rīgā līdz 2007. gada rudenim, tad attiecības ar ēst gatavošanu vairāk raksturojās ar jēdzienu «jūs». «Latvijā, īpaši Rīgā, daudzas labas lietas var nopirkt gan veikalā, gan tirgū, tāpēc nebija nepieciešams pārlieku aizrauties ar ēst gatavošanu,» atzīst Ģirts.
Briselē dzīvojot un strādājot, ēst gatavot viņam iepaticies arī tāpēc, ka tur ir plaša un ērta virtuve, pa kuras logu pavers brīnišķīgs skats. «Pamazām soli pa solim sāku ar daudz ko eksperimentēt. Brisele ir viena no biznesa un tranzīta pilsētām, kurā ir grūti par saprātīgu cenu atrast labu restorānu, kur var garšīgi paēst. Tur tik daudz nedomā, kādai jābūt ēdiena kvalitātei, jo vietējie apzinās, ka pilsētā vienmēr būs daudz tūristu.»
Kolēģi aicina ciemos
Ēst gatavot Ģirts iemācījies arī tādēļ, ka Briselē to liek darīt arī sociālā dzīve – kolēģi cits citu aicina pie sevis ciemos. «Tāpēc nevēlos nopirkt kaut ko veikalā, bet pagatavot ko īpašu. Ir ēdieni, kas padodas labi, taču sevi nosaukt par profesionāli nevaru. Neizmantoju pavārgrāmatas, jo man šķiet, ka svarīgākas ir izjūtas, nevis gatavot pēc konkrētas receptes, un arī rezultāts nav tāds, kādu to vēlētos. Pavārgrāmatas reizēm ir tikai kā iedvesmas avots, lai izveidotu savu ēdiena konceptu.» Viņam patīk ātri uzburt garšīgus ēdienus, lai nav jātērē daudz laika un lai maltītes gatavošana neizvēršas par garu procesu. Pēc darba, arī tad, ja gaidāmi ciemiņi, būtiski, lai ēdienu varētu operatīvi pagatavot.
Iepērkas mazos veikaliņos
Diezgan bieži Ģirts gatavo lasi, lai gan Briselē šī zivs ir ekskluzīva un dārga prece. Lasi apber ar sasmalcinātām dillēm un mazliet patur stiprā alū, pēc tam liek cepties cepeškrāsnī apmēram 20 minūtes. Alu nolej. Garda maltīte sanāk arī no tīģergarnelēm: tās apcep sviestā, kam pievienots sasmalcināts ķiploks, jo tas noņem specifisko zivs aromātu. «Reizēm gatavoju fazānu kopā ar cigoriņiem, kurus Briselē daudzviet var nopirkt. Sagriež ķiplokus, ar ko pārkaisa fazānu. Putnu pilda ar cigoriņiem, pārlej ar medu un liek folijā cepeškrāsnī. Pasniedz ar brūkleņu ievārījumu.» Ģirts teic, ka Briselē atsķirībā no Rīgas, kur ir daudz lielveikalu, popularizē mazo un vidējo uzņēmēju biznesu. «Viens šāds mazs veikals atrodas uz ielas, kur dzīvoju. Tajā var nopirkt tikai putnu gaļu, savukārt blakus veikalos – tikai cūkgaļu vai zivis, un tas nav lēti.» Ģirts spriež, ka tādējādi var smelties idejas, ko interesantu pagatavot, un izvērtēt, kur var nopirkt kvalitatīvāku pārtiku. Biežāk uzturā lietojot putnu gaļa. Briselē ir problemātiski atrast labu maizi, tur lielākoties ēdot bagetes, bet reizēm no Rīgas viņš atvedot rupjmaizi.
Ar sezonas raksturu
Briselē svētdienās parasti veikali ir slēgti, atvērti tikai daži, tāpēc nedrīkst slinkot ar pārtikas iegādi. Taču brīvdienā var doties iepirkties uz zemnieku audzētās produkcijas tirdziņiem, kur var iegādāties dažādus dārzeņus un augļus. «Man patīk vienkāršs ēdiens. Tiem cilvēkiem, kuri dzīvo Briselē un regulāri dodas uz Latviju, bagāžā var atrast biezpienu un miltainos kartupeļus. Svešumā pietrūkst šādu garšu. Labu biezpienu, kas līdzinās tam, kas ir Latvijā, Briselē var atrast tikai poļu veikalos.» Ja viņam trūkst mājas sajūtas, tad Ģirts dodoties uz tā saucamo krievu veikalu Ivans un Marija, kur varot nopirkt gan modernus produktus, gan tādus, kas atgādina padomju laiku, – tie nekur citur neesot dabūjami, jo speciāli tiek ražoti nostalģisku atmiņu cienītājiem. Ģirtam neesot viena iemīļota ēdiena, ko viņš bieži gatavo. Tas drīzāk esot saistīts ar sezonu un paša izjūtām. Ir periodi, kad kārojoties tikai pēc zivs, citreiz – pēc kartupeļiem. Labprāt tiekot gatavoti dažādi sacepumi. Šim nolūkam tiek ņemti vārīti kartupeļi, kas tiek apcepti sviestā, pievieno sagrieztu žāvētu gaļu, sīpolu, nedaudz ķiploku, vārītu Briseles kāpostu, uzkaisa sarīvētu sieru, uzliek tomātus un sacep. Ja ir vēlēšanās, var pieliet saldo vai skābo krējumu. Prasmīgais kulinārs priekšroku dodot otrajam variantam, lai gan to Briselē esot grūti atrast. «Kad ārzemju kolēģi jautā, kā Latvijā izdodas pārvarēt krīzi, atbildu, ka veiksmīgi, jo latvietis zina, kā no kartupeļiem var pagatavot 20 ēdienus.»
Kruasāns ar kafiju
Ja mājās gaidāmi ciemiņi, tad Ģirts iesaka, kā ātri sarūpēt cienastu, – kartupeļu kanapē. Kartupeļus apcep sviestā un nosusina. Kad tie ir atdzisuši, virsū uzliek zivtiņu, tomātu un sieru. «Kad mājās kaut ko gatavoju, tad svarīgākais – ēdienam jābūt kvalitatīvam un garšīgam, lai gan tas reizēm varbūt ir trekns un par daudz. Taču, no otras puse, mājās gatavotam ēdienam ir cita vērtība nekā tam, kas tapis sabiedriskās ēdināšanas uzņēmumos.» Brokastīs, esot Latvijā, galvenokārt ēd biezpienu ar gurķi vai tomātu, bet Briselē viņš nereti no rīta dodas uz veikalu, kur var nopirkt kruasānu un kafiju.
«Darbs aizrit dažādās vietās – vienu nedēļu esmu Briselē, otru mitinos Strasbūrā, tāpēc bieži vien vakaros maltīti ieturu ārpus mājas.» Strasbūrā varot nopirkt pīrāgu, līdzīgu picai, kurai mīklas kārtiņa ir krietni plānāka. Pasniedz uz dēlīša. Piedevā – krējums ar speķi un sīpolu. Tā viņam ēdienkartē esot neiztrūkstoša. Ģirts nezina nosaukt nevienu pārtikas produktu vai ēdienu, kas viņam negaršotu. Viņš šajā ziņā neesot izlepis. Ja uznākot vēlme sevi palutināt ar ko īpašu, tad neizpaliek gabaliņš citrona kūkas. To gan Ģirts pats neprotot pagatavot. Viņš smaida sakot, ka nodoma iemācīties gatavot saldos ēdienus īpaši neesot, taču desertu gatavošanā gan labprāt iegūtu zināšanas. «Brisele ir ievērojama ar šokolādi, taču latviešu tūristi tur parasti nepamana izcilo Pjēra Markolīnī šokolādi. To pārdod tāpat kā juvelierizstrādājumus, un mode šim izcilajam saldumam ik pa laikam mainās.»
Latviešu konservatīvisms
Viņam neesot noteiktu garšvielu, ko bieži lietot. Krājumā esot daudzas un dažādas. Tās tiekot pievienotas pēc izjūtām. Iecienīta esot trifeļu eļļa. To var izmantot pie jebkuriem dārzeņiem. Garšojot fantastiski! «Latvieši, man šķiet, baidās baudīt dažādus eksotiskus ēdienus. Viņi, aizbraucot uz Briseli un aizejot uz kādu krodziņu, patiesībā neļaujas citādu garšu izjūtām, un tas mani pārsteidz. Latvietis bieži vien aprobežojas ar karbonādi un kartupeļiem. Taču, lai labāk izprastu citas valsts kultūru un tradīcijas, to vienkāršāk atklāt nevis arhitektūras pieminekļos, bet gan tieši virtuvē.» No bērnības viņam atmiņā spilgti iespiedies vecmammas gatavotais kuģelis no rīvētiem kartupeļiem, piena, sīpoliem un žāvētas gaļas. «Labākais esot cepeškrāsni iegūtā saceptā brūnā biezā kārtiņa,» jūsmo Ģirts. Viņam garšojot bietes un biešu zupa, arī skābeņu zupa netiekot noniecināta. Uz Latviju atbraucot, neiztiekot bez putraimu biezputras, taču, dodoties atpakaļ uz Briseli, somā tiekot likta žāvēta gaļa, skābēti gurķi, biezpiens un Kāruma sieriņi. «Domāju, ka studiju laiks man ir beidzies, bet, kopš pārcēlos uz Briseli, atkal somā lieku lauku labumus, lai tos vestu nevis uz Rīgu, bet gan uz Beļģiju,» atklāj Ģirts. n
**
Ģirta Salmgrieža iemīļota recepte
Šampinjonu uzkodas
• Sastāvdaļas: šampinjoni, melone, vītināts šķiņķis, siers, garšvielas.
• Pagatavošana: rūpīgi nomazgā šampinjonus. Izņem kātiņus. Iepilda šampinjonā mazu gabaliņu melones un apklāj to ar vītinātu šķiņķi. Pēc tam apkaisa ar sieru pēc izvēles. Ieteicams pārkaisīt dažādas garšvielas – piparus, baziliku, sasmalcinātus ķiplokus. Šampinjonu kātiņus var izmantot kā dekoratīvu elementu pie melones un vītinātā šķiņķa. Pēc tam cep cepeškrāsnī apmēram 15 minūtes. Pannu ieziež ar sviestu. Uzkoda pagatavojama ātri, ērti un ir garšīga.