Lietussargu stāsti

 
©F64

Apgleznot lietussargus bija sapnis, ko Saldus mākslas skolas skolotāja Anna Dobele īstenojusi lēnām, bet neatlaidīgi. «Es pabeidzu, ja kaut ko iesāku. Ja man iecere ir, tad es to īstenošu,» noteic smalkā, augumā nelielā sieviete.

Anna Dobele ir dzimusi Skrundā, 1968. gadā beigusi Liepājas lietišķās mākslas vidusskolu. Saldus mākslas skolas mājaslapā skolotājas Annas bērnības fotogrāfija rāda meiteni ar bedrītēm vaigos un vērtējošu, nedaudz smējīgu skatienu, bet amerikāņu smaidam meitēns tomēr nav atplaucis. «Jau mācoties zināju, ka strādāšu skolā,» viņa iepazīstina ar sevi. Pedagoģiskajā darbā nostrādāti 44 gadi un kopā ar bērniem īstenotas dažnedažādas idejas.

Ar īpašu sirsnību Anna runā par tekstilmākslinieci Edīti PaulsVīgneri, kas iedvesmojusi skolēnus un viņu skolotāju. Skolotāja daudz stāsta un rāda fotogrāfijas, kurās iemūžināts bērnu veikums un radošās idejas, piemēram, apgleznotas skaņuplates. Saldus Svētā Pētera un Pāvila baznīcā sagatavošanas klases audzēkņi piedāvājuši savu melnbalto darbu izstādi, un tur bija apskatāmi Annas Dobeles vadībā vairāk nekā 15 gadu laikā tapušie zīmējumi.

Tā gan ir neliela daļa no tā, kas paveikts jauno, talantīgo un radošo izglītošanā. Jau desmit gadu tiek rīkotas radošās darbnīcas, un bērniem tās ir motivējošas, uzskata pedagoģe un priecājas par audzēkņiem pat vairāk, nekā runājot par savu veikumu mākslā.

Sākums bija grūts

Idejas un radošumu Anna izpaudusi, savam priekam apgleznojot lietussargus. Vienlaikus tas bijis izaicinājums viņai kā māksliniecei, jo citu acīm redzamais krāšņums nācis ar sūru darbu. Arī tāpēc, ka savus darbus viņa veido dzīvoklī un ir jārēķinās ar ģimeni. Šķiet, viņa ir perfekcioniste, nodomāju, klausoties lietussargu stāstā. Zīmējumi ir akurāti, vienkārša vērotāja acīm raksts izskatās sarežģīts, izzīmēts līdz pēdējai svītriņai, un ieskatoties noprotams, ka zīmēts ilgi.

«Pastrādāju divas nedēļas, tad darbu nolieku, paskatos, ko varētu mainīt vai papildināt,» viņa atklāj.

Kaprīzs materiāls

Anna atceras, ka kādā no radošajām darbnīcām sapulcējies domubiedru pulciņš un dāmas nolēmušas apgleznot lietussargus. «Palika piecas dāmas kopā ar mani,» saka māksliniece. Katrai bijusi sava vēlme, ko vēlējusies iemūžināt uz lietussarga. Tos viņa nopirkusi Liepājā, un tad sākušies eksperimenti. «Sākums bija grūts, jo neko tādu nebiju darījusi. Materiāls, ko vajadzēja apgleznot, ir neilons. Tas ir nedaudz taukains, tāpēc virsma īpaši jāsagatavo,» skaidro māksliniece.

Pārbaudītā pieredze tagad ļauj tikt galā ar kaprīzo materiālu un paredzēt, kādus pigorus varētu izstrādāt krāsu salikumi. Uz sarkanas krāsas materiāla der ierobežoti toņi, uz sarkanā dzeltenais dod citu toni, bet sīkāk par tehnoloģiju viņa nav ar mieru stāstīt, jo viss tapis pašas izurbtā radošā procesā. Gleznot nav bijis parocīgi, jo materiālam nevar redzēt cauri. Tāpēc skices vajadzēja veidot rūpīgi. Trafaretus izmantot Anna negribējusi un arī idejas no interneta špikot nav vēlējusies. «Ko internetā var dabūt? Neko tādu, kas der. Varbūt apdrukai to var izmantot, bet es negribu neko tādu, ko drukāt ar trafaretu,» viņa uzsver.

Kā glezna, kā stāsts

Ja intensīvi strādā, tad mēnesī var apgleznot vienu lietussargu, sākot ar skici un beidzot ar pilnīgi pabeigtu lietus laikā lietojamu sadzīves priekšmetu, ko šādi nosaukt mēle gan neceļas. Tas tāpēc, ka Annas lietussargi izskatās kā gleznas – katrs ar savu stāstu, unikālu ieceri, gan spilgti, gan pasteļtoņos zīmēti. Lietussargiem ir arī nosaukumi – tāpat kā citos materiālos veidotiem mākslas darbiem.

«Man Patmalniece ļoti patīk, viņas krāsu prieks,» atzīstas Anna. Viņa vērtējoši pārlaiž skatienu zālienā izliktajiem apgleznotajiem lietussargiem un nosmej, ka Elitas Patmalnieces radītie krāsainie tērpi kopā ar lietussargiem varētu sanākt atraktīvs komplekts.

«Ļoti gribu izstādi,» atzīstas Anna. Tomēr viņa ir paškritiska un saka – publisku skati rīkos tad, kad lietussargu stāsts būs pabeigts un izskatīsies tieši tā, kā viņa vēlas. Ja Anna gribēs, izstādē, iespējams, skatītāji varēs uzzināt kādu niansi no gleznojumā ietvertā stāsta. Varbūt būs arī pa kādai krāsās ietērptai emocijai, kuru māksliniece vēlēsies paturēt nepateiktu, bet tas netraucēs katram pašam vērot un ieraudzīt kaut ko savu.

Viņas lietussargiem jau pieteikušies pircēji, un gadās, pat taujā, vai varot uzgleznot konkrētu tēlu. «Man jānobriest,» lakoniski komentē māksliniece. Un ar tiem, kas neizpratnē brīnās – kur tu liksi tik nepraktisku mantu kā apgleznotu lietussargu? –, viņa nediskutē. Vien noteic, ka tagad daudzi grib tikai praktisko.

Sapņus var un vajag piepildīt

Spītība, sīkstums un mērķtiecība viņai bijusi vajadzīga, lai sasniegtu nodomāto un iecerēto. Arī – lai īstenotu sapņus. Viņa saka – no mammas mantojusi mīlestību un neatlaidību. Neslēpj, ka sen sapņojusi par gleznošanu ar eļļas krāsām. Nu arī šo sapni ir spējusi piepildīt, un sajūtas ir brīnišķīgas, skolotāja Anna raksta skolas mājaslapā. «Rezultāti tīri ciešami,» pieticīgi piebilst. Gleznoti studiju uzdevumi, klusās dabas, kompozīcijas, ziedi un portreti. Daži viņas darbi apskatāmi bildēs, kā pati tās dēvē.

Dzimtas spēks

Mākslinieces gēns Annai laikam pārmantots – mamma bijusi lieliska audēja, un viņas darinātajā Kuldīgas novada tautas tērpā daudzi no dzimtas laulājušies baznīcā.

Anna sirsnīgi runā par savējiem un nekautrējas publiski ierakstīt labus vārdus: «Paldies maniem mīļajiem, īpaši bērniem, kuri mani atbalsta visos tehniskajos sarežģījumos. Tas viņiem nemaz nav bijis viegli; Artūrs pabeidza mūzikas skolā klavieru klasi un turpinās mācīties mežraga spēli, Andris aizstāvēja bakalaura darbu juristos, mazbērni aug un pieņemas gudrībā, bet mūs visus ar savām lūgšanām balsta mana mammīte. Mani lielie bērni daudz strādā, un kopā būšanas ir retas, bet ļoti gaidītas.» Viņai ir prieks par saviem bērniem, kas stutē viens otru un arī citus no kuplās dzimtas, jo «visu laiku esam situšies».

Kas skumdina skolotāju

Anna sadrūmst tad, kad runā par pedagoga darba prestižu, kas mērāms arī ar atalgojumu. Lai skolotājs varētu pierādīt, cik viņš radoši strādā, ir jāsavāc papīru kalni un katrs pasākums, katra darbība jāfiksē. Ir jāraksta projekti, kas ir tīrais papīru darbs, tad radošs cilvēks var pretendēt uz lielāku samaksu, uz papildu līdzekļu piešķiršanu. «Bet tas nav normāli, ka skolotājs neko neredz par to algu, kādu saņem,» viņa uzskata. Protams, skolēnu attīstībai un izglītošanai radošas idejas tiek ģenerētas, bet arī skolotājam savs zināšanu un garīgo vajadzību kauss ir jāpiepilda, lai attīstītos un neapstātos. Lai nopelnītu naudu, skolotājam nereti jāskrien divos trijos darbos, ar rūgtumu saka Anna.

«Man ir paniskas bailes no pensijas,» atzīstas māksliniece. Tomēr pašlaik viņa meklē un atrod pat nelielus prieka ielāpiņus ikdienai, kas iepriecina ne tikai pašu, bet iedvesmo arī citus. 

 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!