«Ja agrāk biju vairāk tendēta tikai uz savām vajadzībām, tad tagad, kopš esmu kļuvusi par mammu, prioritātes ir mainījušās – brīžam par sevi pat aizmirstu. Varbūt tas nav īsti labi, bet tā man tagad ir,» atzīst aktrise Baiba Neja (29).
Arī Dailes teātra aktieris Kristaps Rasims (25) secina, ka līdz ar dēliņa Ernesta (1) piedzimšanu vienā mirklī mainījusies viņa dzīves vērtību skala.
«Man tagad ir vieni svētki vairāk,» priecīgi saka Baiba Neja, kura kopā ar abiem saviem vīriešiem foto sesijā Mājai Mātes dienas noskaņām ļāvās jau dažas dienas pirms šiem svētkiem. 13. maija vakarā Kristapam Rasimam jāspēlē izrāde, tāpēc vēl nav izlemts, kā pavadīt dienas pirmo pusi. «Gan jau ko izdomāsim,» viņš pasmaida, un ir skaidrs, ka mīļu vārdu un buču mazā Ernesta mammai šai dienā netrūks.
Bučas un ziedi
«Man jau vienmēr gribas aizbraukt ciemos un sabučot arī savu mammu, taču nezinu, vai sanāks – mamma dzīvo Kārsavā,» saka Kristaps. Reiz savu mammu Ināru viņš jauki apsveicis, pats būdams Rīgā – liels bijis mammas pārsteigums, kad ar ziedu pušķi no dēla pie viņas ieradies viņa draugs.
«Kad biju mazs un mammu neklausīju, viņa bieži atkārtoja: «Kad pašam būs savi bērni, tu mani sapratīsi...» Toreiz likās: jā, kā tad! Tagad, kopš mums ir Ernests, saprotu, ko mamma ar to domāja, kā viņa jutās...» atzīst jaunais tētis. Šodien viņš savai mammai saka paldies – par nesavtīgo mīlestību, ko viņa dāvājusi abiem ar brāli.
Savukārt Baiba savai mammai Agrai saka paldies par pacietību, audzinot tik šausmīgi nepaklausīgu meitu, kāda viņa bijusi spurainajos pusaudža gados. «Man ir arī divus gadus jaunāka māsa Līga, bet viņa nebija tik traka,» Baiba nosmej un paskaidro, ka tāda bijusi, iespējams, tāpēc, ka uzaugusi starp puikām – kaimiņos nebija nevienas meitenes viņas vecumā, bija tikai vecākas, bet skolas vecuma bērni jau ļoti šķiro šo robežu: ja divus gadus jaunāka, tātad – sīkā. «Draudzējos ar puikām, visi darbi un nedarbi mums bija kopīgi,» atminas aktrise, piebilstot, ka ir kara noslēpumi, par kuriem mamma joprojām nezina.
Varbūt labāk nezināt
Kristaps nebija no nepaklausīgajiem, drīzāk viņš bija mākslinieciski nekārtīgs, atšķirībā no sava brāļa, kuram vienmēr viss bija daudz kārtīgāks. Taču arī Kristaps savā bērnībā sadarījis tādas blēņas, par kurām mamma vēl tagad nezina. «Labāk nezināt,» viņš pasmaida un saka, ka pats jau daudz ko aizmirsis, kā bijis patiesībā – jo daži noslēpumi tika slēpti tik rūpīgi, ka pats noticējis, ka tā nemaz nav bijis...
Sagaidot Mātes dienu, Baiba ar Mājas starpniecību savai mammai vienu kara noslēpumu ir gatava atklāt. «Savulaik mums virtuvē bija augsta bufete, ar stikliem – lai uz tās varētu uzkāpt, bija vajadzīgs krēsls. Reiz ar māsu spēlējām paslēpes, un viņa uzrāpās uz bufetes un aizlīda tai garām. Es viņu ilgi nevarēju atrast, līdz viņa sāka bļaut: «Baiba, Baiba...» Bufete bija tādā kā nišā, tur bija tik šaurs, ka pat rokas nevarēja pacelt, un viņa netika ārā. Tā kā atstumt bufeti man nebija pa spēkam, rāpos augšā un mēģināju māsu vilkt ārā, un... abas ielūzām. Visi trauki un stikli pa gaisu, bufete sadalījās kā puzle. Mums bija dažas stundas, līdz mamma nāca mājās no darba, un mēs likām to bufeti atpakaļ – līmējām, naglojām... tas bija šausmīgi!» Baiba tagad to atceras ar smaidu. Protams, izbirušos stiklus nevarēja salīmēt, tāpēc mammai tika iestāstīts, ka stikli izsisti, nejauši uzgrūžoties ar slotu – slaukot grīdu, labus darbus mājās darot... «Joprojām nesaprotu, kā viņa mums noticēja...»
Ernestam lielas acis
Ir vēl viens stāsts, ko Baibas mamma tūdaļ uzzinās. «Man bērnībā bija savs bizness: bija lietas, ko man nepatika darīt, un tad ar konfektēm, kuras man uz jubilejām sadāvināja, bet kuras man negaršoja, es uzpirku māsu – lai kartupeļus manā vietā no lauka atnes, lai saklāj manu gultu...» Nu jau to var stāstīt, jo šis bizness ir beidzies – māsu ap pirkstu tik viegli vairs nevar aptīt.
Baiba un Kristaps mīļi smej: Jaungadā ap pirkstu aptinuši savu puiku. «Jauno gadu nesanāca kārtīgi sagaidīt – bijām nopirkuši skapi, tas bija jāsaliek, mājās remonta bardaks, Ernests vienpadsmitos aizgāja gulēt – nu kāds Jaungads!» saka Kristaps un izstāsta, ka svētku vakariņas uztaisījuši pirmajā janvārī, tad arī iedzēruši šampanieti un interaktīvajā televīzijā noskatījušies Valsts prezidenta uzrunu un iepriekšējā vakara raidījumus. Un Ernestam lielas acis – klāt jaunais gads!
Zods kā Kristapa mammai
«Kad piedzima Ernests, visi jautāja, kā tagad jūtos. Nevarēju aprakstīt to sajūtu. Tas bija kaut kas tik neparasts, kaut kas jauns, vēl nebijis! Mazs cilvēciņš – daļa no manis, daļa no cilvēka, kuru es mīlu... Neaprakstāma sajūta!» atzīst jaunais tētis.
«Skaties: viņš izskatās kā es! Nē, tomēr kā Kristaps! Nē, viņā ir kaut kas no mana tēva! Nē, kā mana māsa! Nē, zods kā Kristapa mammai!» tik dažādu Baiba redz savu dēlu, un arī Kristaps saka, ka reizēm Ernesta sejā iegulst «Baibas rieva», bet reizēm, kad puika smejas, ir tik līdzīgs viņam.
«Sāku skriet pa dažādiem projektiem, kad Ernestam bija vien pieci mēneši. Tas ir par agru – jo bērns vēl pilnībā bija atkarīgs no manis,» uzskata jaunā māmiņa. Pēc viņas domām, kamēr mamma baro bērnu ar krūti, ir aplami jautāt: nu, kad tad tu sāksi strādāt? «Ak dievs, man taču ir mazs bērns! Kur tad es viņu likšu? Bērnudārzā? Tik maziņu?» Tāpēc šobrīd ir tā, ka viņa auklē mazo, bet Kristaps nes mājās medījumu. «Nekas jau cits neatliek, dzīve jau pati iegroza šos pienākumus. Ja tu esi mamma uz pilnu slodzi, ko tad tu vēl vari darīt?»
Vecmāmiņas nav aukles
Baiba stāsta: abi ar Kristapu visu tā samenedžē, ka pagaidām iztiek saviem spēkiem, bez aukles. Viņi arī nezina, kā ir tad, kad palīgos atskrien ome vai vecmamma. Baibas mamma tikai nesen no Anglijas atgriezusies, dzīvo Jelgavas rajonā, Lielplatonē. Kristapa mamma dzīvo Latgalē. «Ir jau abas bijušas un Ernestu pieskatījušas, bet nav tā, ka regulāri varam puiku kādam atstāt,» stāsta Kristaps, un Baiba turpina: «Mūsdienās vecmāmiņas ir jaunas, viņas nesēž mājās ar kamolīti rokās un nestāsta mazbērniem pasaciņas. Viņas strādā, ir stilīgas, manējā vēl miņukus uzcērt un skrien... Kristapa mammai vēl nav pat 50 gadu. Protams, mazbērni viņām ir mīļi, bet viņas nav aukles. Katrā ziņā mūsējās tādas nav.»
Tiekot galā ar vienu bērnu, jaunie vecāki zina: tiks galā ar vēl vienu. «Es neesmu tik talantīga, lai man nebūtu bērnu. To kādā intervijā teica Baiba Broka [Jaunā Rīgas teātra aktrise]. Man ārkārtīgi patīk šis teiciens, un es tam simtprocentīgi pievienojos. Jo nevis darbs, bet bērns ir tavs turpinājums. Brīnišķīgs turpinājums.».