Huligāniski elegantā Raimonda Vazdika

«Man ir ļoti patīkami atcerēties sadarbību ar Žaneti Auziņu, Ievu Kundziņu, Kristīni Pasternaku, Annu Heinrihsoni. Jā, man patīk, ka mani ģērbj, un man patīk arī pašai izdomāt, ko vilkt mugurā uz skatuves,» saka aktrise Raimonda Vazdika.

Teātra klubā Austrumu robeža viņa tikko iestudējusi izrādi Viņi dejoja 100 vasaras, un visi kostīmi tajā ir aktrises «stingrās cenzūras akceptēti».

«Melodramatiskās komēdijas pirmizrāde gaidāma rītvakar, tajā piedalās fascinējošās balss īpašniece Ieva Akuratere, neatkārtojamais aktieris Andris Bērziņš, unikālā ģitāriste Ilze Grunte un es,» ar izrādes radošo ansambli iepazīstina tās režisore Raimonda Vazdika, kura ir šā darba scenārija autore. «Tas ir ceļojums laikā: mēs aizbraucam uz trīsdesmitajiem gadiem, paviesojamies hipiju laikā, arī ļoti tālā nākotnē, mēģinot noskaidrot, kas kādreiz bija citādāk un vai kādreiz būs labāk. Caur dziesmām un dialogiem cenšamies uzburt tā laika atmosfēru, līdz nospriežam, ka dzīvei šeit un tagad nav ne vainas.»

Tikko tapusī izrāde nav pirmā, par kuras stilu gādājusi Raimonda Vazdika – aktrises izdomāti un kopā ar kolēģiem piemeklēti ir arī kostīmi izrādēs Dzejnieki. Nakts. Bohēma un Trīs māsas un neatvairāmais Harmss. «Es nekādā ziņā negribu atņemt darbu tērpu māksliniekiem, un tas nav arī aiz nabadzības – man vienkārši ļoti patīk gan domāt tērpus, gan veidot interjeru,» saka Raimonda Vazdika, kuru televīzijas skatītāji atpazīst arī Sofijas lomā LNT seriālā Tikai nesaki man Bizu. «Sofija vienmēr ir sapucējusies un stilīga, un man viņas stils patīk. Tāpēc šajā lomā es ģērbju visu, ko kostīmu māksliniece man piedāvā,» piebilst lieliskā aktrise.

«Domāju, ka, skatoties uz mani, neviens nepadomā: ak, cik interesanti viņa ģērbjas! Jo īpaši ziemā. Īstenībā, tā, kā man patīk, varu saģērbties tikai vasarā. Ziemā man ir pārskrējējas stils: dzīvoju centrā, visur skrienu kājām, un apģērbā galvenais, lai tas ir ērts,» stāsta aktrise.

Raimonda nebaidās atzīt, ka dažkārt viņai patīk sajusties neredzamai un aiziet uz tirgu arī bomžika izskatā ar cepuri pār acīm. «Kādreiz, kad nejūtos pārāk koša, ļoti gribētu kļūt par neredzamo cilvēku,» viņa atzīst, taču lieliski apzinās, ka ir publiska persona. «Pavisam nesen mani uz ielas nofotografēja un ielika žurnālā izķidāšanai: kas piestāv, kas nepiestāv. Par laimi, gāju uz Vecrīgu un biju uzpucējusies, tāpēc arī ieguvu 9 un 10 punktus,» Raimonda sirsnīgi smej, sakot, ja fotogrāfs viņu būtu noķēris posmā no Čaka ielas līdz Barona ielas Rimi, kurp viņa kādreiz aizskrien nesapucējusies, tad vērtējums varētu būt baiss. «It kā jau visu laiku ir jābūt uz strīpas, bet tajā pašā laikā mēs visi esam tikai cilvēki. Nevar katru dienu iztaisīties par stila ikonu,» uzskata aktrise. Viņai šķiet smieklīgi, ka Latvijā tiek piešķirti šādi tituli, jo, viņasprāt, mums stila ikonu nav. Ja nu vienīgi Elita Patmalniece.

Raimonda Vazdika domā, ka viņas stils ir huligāniski elegants. Un viņas vājība ir kleitas. «Kleitas man ir mīļas. To man nav daudz, bet ir. Arī trīs sarkanas. Jānopērk būs vēl kāda,» viņa pēkšņi iedomājas. «Manuprāt, katrai sievietei vajag vismaz vienu melnu un vienu sarkanu Chanel tipa kleitu. Melnai pieliec puķes vai pērles, un vienmēr būs eleganti. Savukārt sarkanā jāvelk, kad sieviete grib būt liesma, kad viņa grib pasaulei sevi pierādīt. Nevajag sarkanā kleitā sēdēt dīvānā un skatīties Panorāmu,» aktrise pasmaida un piebilst, ka mājās nevajag arī novalkāt vecās drēbes. Pat, ja tu dzīvo viens, nevar šļūkāt briesmīgā paskatā, jo pašsajūta jau arī daudz ko ietekmē. «Pati ilgi esmu ar to cīnījusies, līdz nonākusi pie tā, ka man mājās ir skaisti halāti un speciāli iegādāti mājas tērpi.»

Raimondai ir arī speciāls tērps, ko viņa velk, kad dodas uz mežu sēņot. Un arī ūdensnecaurlaidīgs tērps, ko vilkt, dodoties izbraucienā ar jahtu. «Vai es kādreiz to esmu uzvilkusi? Protams, ka nē. Bet, ja būs jābrauc, man ir!» aktrise nosmej un piebilst, ka arī abiem viņas kaķiem patīk, ka saimniecei skapī ir daudz drēbju – viņi var tur ielēkt un visu izkašāt. Viņi nesaplēš? «Es uz viņiem nedusmojos. Ja arī kāds diedziņš tiek izrauts, es ievelku atpakaļ...» mīļi piebilst Spolītes un Antona gādīgā saimniece.